Klau! Viens… divi… trīs, cik gausi sitieni! Četri… pieci… seši… septiņi… astoņi.
Deviņi… desmit. Vai tiešām jau desmit? Tad jāceļas augšā. Nez kur pulkstenis sita?
Taču ne kafejnīcā? Bet vai nav vienalga, vienalga, vienalga… Cik muļķīgu skandālu es vakar sacēlu! Minūte trīsēja, es iejaucos īstā laikā. Citādi Minūte droši vien izdzertu alu ar sērkociņiem un cigāru pelniem. Nu un tad? Vai drīkstu vaicāt tev, vīzdegunīgais pintiķi, — kas tad būtu? Kādēļ es vienmēr jaucos citu darīšanās? Kādēļ es vispār esmu atbraucis uz šo pilsētu? Vai tur nav vainīga kāda kataklizma Visumā, tāda kā, piemēram, Gledstena saaukstēšanās? He-he-hē, dievs tevi atalgos, mans bērns, ja tu atzīsies un teiksi visu patiesību: īstenībā tu atgriezies mājās, un pēkšņi tevi tā satrauca šī mazā provinces pilsētiņa, ka tu gandrīz vai sāki raudāt aiz savāda, neizprotama prieka, kad ieraudzīji visus šos izkārtos karogus. Jā, tas bija divpadsmitajā jūnijā, karogi bija izkārti par godu Kjelanas jaunkundzes saderināšanās dienai. Un pēc divām dienām es satiku viņu pašu.
Kādēļ man viņu vajadzēja satikt tieši tādā brīdī, kad biju tik satraukts un pats nezināju, ko daru? Visu to atceroties, no kauna varu vai zemē ielīst.
«Labvakar, jaunkundz! Piedodiet, esmu svešinieks, izgāju pastaigāties un tagad nezinu, kur esmu nokļuvis.»
Minūtem taisnība, viņa uzreiz pietvīkst un atbildot pietvīkst vēl vairāk.
«Uz kurieni jums jāiet?» viņa vaicā un nomērī mani ar skatienu.
Es noņemu cepuri, stāvu kailu galvu, ar cepuri rokā un atbildu: «Esiet tik laipna un pasakiet, cik tālu līdz pilsētai, pasakiet, lūdzu, noteikti!»
«To es nezinu,» viņa atbild, «nezinu, cik tālu no šejienes. Bet pirmā māja, kurai jūs iesiet garām, ir mācītāja māja, un no turienes ir stundas ceturksnis līdz pilsētai.»
Un viņa pagriežas, lai ietu tālāk.
«Daudzkārt pateicos,» es saku, «bet, ja līdz mācītāja mājai jāiet caur mežu, tad atļaujiet jūs pavadīt. Saule vairs nespīd, atļaujiet panest jūsu saulsargu. Es jūs neapgrūtināšu, es pat nerunāšu, ja jums tas netīk, gribu iet tikai jums blakām un klausīties putnu vīterošanā. Nē, neaizejiet, neaizejiet tā uzreiz! Kādēļ jūs skrienat projām?»
Bet, tā kā viņa tomēr skrēja un negribēja mani uzklausīt, tad es metos viņai pakaļ, lai varētu atvainoties.
«Velns lai mani parauj, ja jūsu gaišā seja nav atstājusi uz mani ļoti spēcīgu iespaidu!»
Bet tad viņa sāka skriet vēl ātrāk un drīz pazuda manam skatienam. Savu smago, gaišo matu pīni viņa skrejot turēja rokā. Kaut ko tādu nekad neesmu redzējis.
Tā tas notika. Es viņu negribēju apvainot, man nebija nekāda ļauna nodoma. Es gandrīz vai varētu derēt, ka viņa pagalam iemīlējusies savā leitnantā, man pat prātā nenāca viņai uzmākties. Bet tas ir labi, viss ir labi. Varbūt viņas leitnants mani izsauks uz divkauju, viņš sabiedrosies ar pilnvaroto, apriņķa tiesas pilnvaroto un mani izaicinās!
Diezin vai pilnvarotais iedos Minūtem solītos svārkus? Mēs varam pagaidīt kādas divas dienas, bet, ja viņš to nebūs izdarījis divās dienās, mēs viņam to atgādināsim.
Punkts. Nāgels.
Es te pazīstu kādu nabadzīgu sievieti, viņa tik bikli lūkojas uz mani, itin kā gribētu kaut ko lūgt, tomēr neuzdrīkstas. Nevaru aizmirst viņas acis, lai gan viņa ir gluži sirma, četras reizes jau esmu metis līkumu, lai tikai viņu nesatiktu. Viņa nav veca, nē, ne jau aiz vecuma nosirmojusi, skropstas ir melnum melnas, baismīgi melnas, aiz tām deg viņas acis. Viņa vienmēr zem priekšauta paslēpusi grozu un droši vien tāpēc kaunas. Kad viņa paiet man garām, es allaž apgriežos un redzu, ka viņa aiziet uz tirgu, izņem no groza pāris olu un nekaulēdamās tūlīt tās pārdod, tad atkal paslēpj grozu zem priekšauta un steidzas mājās. Viņa dzīvo mazā mājelē lejā, ostmalā.
Mājiņa ir vienstāva un nekrāsota. Reiz es šo sievieti redzēju caur logu, jo logiem nav aizkaru, tikai uz palodzēm ir daži puķpodi ar baltiem ziediem; viņa stāvēja aiz šīm puķēm un sekoja man ar skatienu, kad es gāju garām. Dievs vien zina, kas tā par sievieti! Taču viņas rokas ir ļoti mazas. Žēlastības dāvanu es tev varu iedot, sirmā meitene, bet es labāk vēlētos tev palīdzēt kaut kā citādi.
Patiesībā es zinu, kāpēc tavas acis mani tā satraukušas, es to zināju tūlīt, līdzko tevi ieraudzīju. Savādi, ka. jaunības mīlestība saglabājas tik ilgi un vienmēr no jauna sevi atgādina. Taču viņas gleznā seja tā nav, tu bez tam pats esi daudz vecāks par viņu.
Turklāt viņa apprecējās ar telegrāfistu un aizbrauca uz Kabelvogu. Nu jā, cik galvu, tik prātu; uz viņas mīlestību es nevarēju cerēt un nekad arī necerēju. Nekā nevar darīt… Tā, tagad pulkstenis nosita pusvienpadsmit… Jā, tur nekā vairs nevar darīt…
Bet, ja tu zinātu, cik daudz par tevi esmu domājis visus šos divpadsmit gadus, nekad neesmu tevi aizmirsis… Ha-hā! Bet es pats esmu vainīgs, neviens man nevar līdzēt.
Citi atceras tikai vienu gadu, bet es kaujos ar atmiņām veselus desmit gadus.
Es palīdzēšu šai sirmajai meitenei, kas pārdod olas, es došu viņai naudu vai kaut kā citādi palīdzēšu, viņas acu dēļ palīdzēšu. Man taču naudas būs atliku likām, jāpiekrīt tikai darījumam ar gruntsgabalu, un sešdesmit divi tūkstoši kronu skaidrā naudā būs man kabatā! Ha-hā, man tikai jāpaskatās uz galda, kur guļ trīs ārkārtīgi svarīgas telegrammas!… Par to visu jau zirgam jāsmejas! Ja jau es esmu agronoms un kapitālists, tad pirmajam piedāvājumam vis nepiekritīšu, vispirms jāpārliek un jāpārdomā. Tā es arī darīšu, lēnām apsvēršu darījumu, un nevienam nebūs ne miņas, ka tas viss ir tikai spēle, turklāt primitīva. Cilvēk, tavs vārds ir ēzelis! Ja tev parādīs burkānu, tu sekosi, kurp vien tevi ved.
Tur, piemēram, no manas vestes kabatas rēgojas ārā mazas zāļu pudelītes kakliņš.
Pudelītē ir inde — zilskābe, es nēsāju to visur līdzi tāpat vien, prieka pēc, bet man nav drosmes to lietot, kā norādīts. Bet kādēļ es to nēsāju kabatā, kādēļ esmu iegādājies? Arī tas ir tikai māņi, māņi, modernās dekadentu ākstības. Pašreklāma un snobisms. Tpū!… Kā porcelāns tik sārta un smalka ir manas slimās miesas alka…
Vai ņemsim, piemēram, tādu nevainīgu priekšmetu kā mana slīcēju glābšanas medaļa. Esmu to, kā mēdz teikt, godīgi nopelnījis. Ar ko gan nav jānodarbojas, pat ar slīcēju glābšanu. Bet dievs vien zina, ka manu nopelnu tur nebija. Spriediet paši, cienījamās dāmas un kungi, — pie klāja margām stāv kāds jauns vīrietis, viņš raud, viņa pleci raustās, un, kad es viņu uzrunāju, viņš samulsis paveras manī un skrien lejā uz salonu. Es viņam sekoju, bet viņš jau ieslēdzies savā kajītē. Pārbaudu pasažieru sarakstu, atrodu šā cilvēka vārdu un uzzinu, ka viņš brauc uz Hamburgu. Tas notiek pirmajā vakarā. Tagad es visu laiku paturu viņu acīs, pārsteidzu visnegaidītākās vietās un ielūkojos viņam sejā. Kādēļ es to daru?
Cienījamas dāmas un kungi, spriediet paši! Redzu, ka viņš nespēj valdīt asaras, kaut kas viņu gauži nomoka, viņš bieži vien ar neprātīgu skatienu raugās pār bortu dziļumā. Kāda man tur daļa? Protams, nekāda, tāpēc spriediet paši, nemaz nekautrējieties! Aizrit dažas dienas. Saceļas vējš, jūra sāk bangot. Naktī divos viņš atnāk uz kuģa pakaļgala klāju, kur es jau paslēpies guļu un viņu vēroju, mēness gaismā viņa seja izskatās mironīgi bāla. Nu un tad? Viņš paskatās apkārt, izstiepj rokas un lec pāri kuģa margām ar kājām uz priekšu. Taču kliedzienu viņš nespēj apspiest. Vai viņš nožēloja savu lēmumu? Vai pēdējā mirklī izbijās? Ja ne, kādēļ tad viņš kliedza? Cienījamās dāmas un kungi, ko jūs manā vietā darītu? Atstāju to pilnīgi jūsu ziņā. Varbūt jūs izturētos ar cieņu pret šā nelaimīgā cilvēka cildeno drosmi, kaut arī viņš pēdējā mirklī nodrebēja, un paliktu savā slēptuvē. Es turpretī skaļi uzsaucu kapteinim, kas stāvēja uz tiltiņa, un arī pārlēcu pāri bortam, steigā es tikai metos ar galvu uz priekšu. Peros kā traks pa ūdeni, šļakstos uz visām pusēm un dzirdu, ka augšā skaļi paziņo trauksmi. Piepeši es atduros pret slīcēja roku, tā ir izstiepta, it kā sastingusi, izplestiem pirkstiem. Viņš vēl vārgi kustina kājas. Es sagrābju viņu aiz skausta, viņš kļūst smagāks un smagāks, it kā atmiekšķējies, vairs nemaz nekustas, taču beidzot tomēr izraujas, lai no manis atbrīvotos. Mūs abus viļņi griež riņķī, pēc tam pāršalc milzu banga un triec ar pieri vienu pret otru, ka man acīs satumst. Ko lai daru? Es griežu zobus un neganti lādos, bet visu laiku cieši turu puisi aiz skausta, kamēr pie mums beidzot piebrauc laiva. Ko darītu jūs? Es viņu izglābu rupji un nemākulīgi, bet vai neizdarīju viņam lāča pakalpojumu? Nu un tad? Spriediet paši, cienījamās dāmas un kungi! Un neesiet pret mani pārāk maigi! Tas man ir vienalga.