Bet pieņemsim, ka šis cilvēks nekādā ziņā nedrīkstēja izkāpt Hamburgā. Tur tas suns aprakts! Varbūt viņu tur gaidīja kāds cilvēks, ko viņš nevēlējās satikt. Bet medaļa man piešķirta par varonīgu rīcību, un es to nēsāju kabatā, nemetu cūkām priekšā.
Spriediet arī par to! Spriediet, kā jums tīk, kāda man tur daļa, velns ar ārā! Tas viss man ir tik nenozīmīgi, ka es pat neatceros šā pašnāvnieka vārdu, lai gan viņš droši vien vēl šobaltdien ir dzīvs. Kādēļ viņš to darīja? Varbūt aiz necerīgas mīlestības, varbūt tiešām tur bija iejaukta kāda sieviete, to es nezinu, man tas arī ir vienalga.
Diezgan!
Jā, šīs sievietes, šīs sievietes! Ņemsim, piemēram, Kammu, mīļo dānieti Kammu, Dievs lai viņu pasargā! Maiga kā dūja, gandrīz vai kūst aiz maiguma, turklāt pilnīgi padevīga, tomēr spējīga tev izvilkt pēdējo artavu, jā, galīgi izsūkt. Tikai pašķiebj savu viltīgo galviņu un čukst: «Simonsen, mīļais Simonsen!» Nu, dievs ar tevi, Kamma, tu biji pats padevības iemiesojums, manis pēc tu vari iet pie velna, mēs esam norēķinājušies… Un tagad pēdējais laiks celties augšā. Nē, no tādām jāpiesargās. «Dēls mans mīļais, bīstama ir sievu mīlestība,» teicis kāds dižens dzejnieks. Viņš vēl kaut ko tamlīdzīgu teicis.. Karlsens bija bezgribas cilvēks, ideālists, viņš aizgāja bojā savu dziļo jūtu dēļ, proti, savu vājo nervu dēļ, kas savukārt nozīmē, ka viņam trūka spēcīgas barības un fiziska darba… He-hē, darbs svaigā gaisā!
… «Kaut tērauds tavs būtu tik ass kā pēdējais tavs «nē»!» Viņš sabojāja savu reputāciju, citēdams diženo dzejnieku. Ja es, piemēram, Karlsenu būtu saticis vēl laikus, kaut vai pēdējā dienā, pusstundu pirms gala, un viņš man teiktu, ka nolēmis savā pēdējā zīmītē kaut ko citēt, es viņam sacītu: «Paraugieties uz mani, es vēl esmu pie pilna prāta, un es kā daļiņa no visas cilvēces esmu ieinteresēts, lai jūs nesagandējat savu pēdējo stundiņu ar rindām no viena vai otra dzejnieka. Vai jūs zināt, ko nozīmē dižens dzejnieks? Jā, dižens dzejnieks ir tāds cilvēks, kuram nav kauna, kurš vispār nezina, kas ir kauns. Visiem pārējiem ākstiem mēdz būt brīži, kad tie aiz kauna pietvīkst, palikuši vienatnē, bet diženiem dzejniekiem tādi brīži nekad neatgadās. Paraugieties uz mani! Ja jūs katrā ziņā gribat kaut ko citēt, tad citējiet ģeogrāfu, bet neapkaunojiet sevi! Viktors Igo!.. Vai jums vēl ir saglabājusies humora izjūta? Barons Ledens reiz sarunājās ar Viktoru Igo. «Kurš, pēc jūsu domām, ir dižākais Francijas dzejnieks?» vaicājis indīgais barons. Viktors Igo pavīpsnājis, pakošļājis lūpas un beidzot sacījis: «Otrs dižākais, ir Alfrēds de Misē.» Ha-ha-hā! Bet varbūt jūs esat zaudējis humora izjūtu? Vai jūs zināt, ko Viktors Igo darīja tūkstoš astoņi simti septiņdesmitajā gadā? Viņš uzrakstīja uzsaukumu visiem pasaules iedzīvotājiem, kurā uz stingrāko aizliedza vācu karaspēkam bombardēt un aplenkt Parīzi. «Man tur dzīvo mazdēli un citi ģimenes locekļi, es nevēlos, ka viņus ievaino granātas!»» Bet kur ir manas kurpes? Diez kur pazudusi Sāra ar kurpēm? Drīz būs vienpadsmit, bet viņa vēl nav tās atnesusi.
Tātad citēsim ģeogrāfu…
Starp citu, šai Sārai ir krāšņs augums. Ejot viņa groza gurnus kā labi nobarota ķēve. Prieks redzēt! Interesanti, vai viņa jau ir bijusi precējusies? Diez vai viņa kliegtu, ja viņai iekniebtu sānos, droši vien ilgi netielētos… Es savā laikā esmu bijis kādu laulību liecinieks, jā, pat tajās piedalījies. Hm.. Cienījamās dāmas un kungi, tas notika vasaras vakarā kādā Zviedrijas dzelzceļa stacijā, precīzāk sakot, Kungsbakas stacijā. Un, lūdzu, neaizmirstiet, ka tas notika tieši svētdienas vakarā.
Mani pārsteidza līgavas lielās, baltās rokas; toties līgavainis bija ģērbies pilnīgi jaunā kadeta formā, bārdas viņam nebija, viņš bija vēl gluži puika. Viņi brauca no Gēteborgas; arī viņa bija jauna, abi vēl tīrie bērni. Es vēroju viņus pāri avīzes malai; mana klātiene viņus acīm redzami traucēja, viņi visu laiku mulsi skatījās viens uz otru. Meitenes acis satraukti mirdzēja, viņa nekādi nespēja nosēdēt mierā. Piepeši iesvilpās lokomotīve, vilciens tuvojās Kungsbakas stacijai. Viņš satvēra viņu aiz rokas, viņa acumirklī visu saprata, un, tikko vilciens bija apstājies, abi žigli izskrēja uz perona. Meitene skrēja uz būdiņu ar uzrakstu «Sievietēm», viņš metās pakaļ. Ak dievs, viņš ir pārskatījies, arī viņš ieskrēja pa durvīm, uz kurām rakstīts «Sievietēm», un žigli aizvēra durvis. Tai pašā brīdī sāka zvanīt baznīcas zvans, jo bija svētdienas vakars. Un, vakara zvaniem skanot, viņi sēdēja, ieslēgušies būdiņā. Pagāja trīs minūtes, četras minūtes, piecas minūtes. Žēlīgais dievs, ka tikai viņi nenokavē vilcienu! Beidzot viņš pavēra durvis un paraudzījās ārā. Viņa galva bija kaila, meitene, stāvēdama aiz muguras, uzlika viņam galvā cepuri. Viņš pagriezās un viņai uzsmaidīja. Tad viņš nolēca no pakāpieniem, meitene viņam skriešus sekoja, sakārtodama kleitu. Viņi ielēca vagonā un ieņēma savas vietas, neviens viņus nebija ievērojis, nē, itin neviens, tikai es. Meitenes acis zeltaini mirdzēja, kad viņa palūkojās uz mani un pasmaidīja, straujā elpa cilāja viņas mazās, tvirtās krūtis. Pēc brītiņa viņi abi jau bija iemiguši, iegrimuši kā nāves miegā, svētlaimīga noguruma pārņemti.
Ko jūs par to teiksiet? Cienījamās dāmas un kungi, mans stāsts ir galā. Bet es negriežos tur pie tās dāmas ar lorneti un sastīvināto apkakli, proti, pie tās cienījamās zilzeķes; es griežos tikai pie tiem diviem vai trim no jums, kas nav nomākuši sevī visu cilvēcisko un nenodarbojas arī ar sabiedrisku labdarību. Atvainojiet, ja kādu esmu aizskāris, it īpaši es izlūdzos piedošanu tai cienījamai zilzeķei ar lorneti.
Paskatieties, tagad viņa pieceļas kājās, jā, pieceļas kājās! Esmu ar mieru derēt, ka tagad viņa vai nu aizies, aizsizdama durvis, vai noskandēs kādu citātu. Un, ja viņa citēs, tad droši vien tāpēc, lai mani iznīcinātu. Bet, ja viņa nodomājusi mani iznīcināt, tad sacīs, piemēram, tā. «Hm,» viņa sacīs, «tik rupji dzīvniecisku priekšstatu par dzīvi es vēl nekad neesmu dzirdējusi. Vai tad to sauc par dzīvi? Man atliek vienīgi secināt, ka šis kungs nekad nav dzirdējis, ko par šo tematu teicis viens no pasaules lielākajiem domātājiem: dzīvot, viņš teica, nozīmē cīnīties ar troļļiem savā sirdī un domās…