Dzīve tātad ir bezgalīga cīņa ar troļļiem. Jā! Savā sirdī un domās. Pareizi!
Cienījamās dāmas un kungi! Reiz norvēģis Pērs, pasta karietes kučieris, veda kādu lielu dzejnieku. Un, viņiem tā braucot, vientiesīgais Pērs jautāja: «Piedošanu, dzejnieka kungs, ko tad īsti nozīmē — sacerēt?» Lielais dzejnieks saknieba lūpas, izrieza cik vien varēdams savas gaiļa krūtis un sacīja: «Sacerēt, mīļo draudziņ, nozīmē pastāvīgi lemt tiesu pašam pār sevi.» Šī atbilde pasta kučieri Pēru satrieca līdz sirds dziļumiem…
Pulkstenis ir vienpadsmit. Kur ir manas kurpes? Kur paliek Sāra ar kurpēm?… Nu, bet par cīņu ar visiem un visu…
Kāda slaida, bāla dāma, ģērbusies melnā kleitā, ar vissaldāko smaidu paraustīja mani aiz piedurknes, viņa vēlēja man labu un, gribēdama mani apvaldīt, teica: «Ja jūs spētu tā saviļņot sabiedrību kā šis dzejnieks, tad jums būtu tiesības spriest par viņu.»
«Ha-hā!» es iesmējos. «Es pat nepazīstu nevienu dzejnieku, nekad ne ar vienu no viņiem neesmu runājis. Esmu agronoms, kundze, un no bērna kājas saradis ar graudiem un mēsliem; es pat nevaru sacerēt vārsmas par lietussargu, kur nu vēl par dzīvību un nāvi un mūžīgo dzīvošanu!»
«Nu,» viņa sacīja, «var jau minēt jebkuru ievērojamu cilvēku. Jūs nezin ko no sevis iedomājaties un uzbrūkat visiem diženajiem cilvēkiem. Bet šie diženie cilvēki mūžīgi būs diženi un stāvēs uz pjedestāla, kamēr vien jūs dzīvosiet.»
«Cienījamā kundze!» es atbildēju un godbijīgi nodūru galvu. «Cienījamā kundze, augstais dievs, kādu nekulturālību, kādu nožēlojamu gara nabadzību pauž jūsu vārdi!
Piedodiet, ka es runāju tik atklāti, bet, ja jūs būtu vīrietis, nevis sieviete, es varētu apzvērēt, ka jūs piederat pie kreisajiem. Vai tad es nopulgoju diženus cilvēkus? Es tikai spriežu par cilvēka diženumu pēc tās rezonanses, kādu radījusi viņu darbība, es viņus novērtēju pēc savas saprašanas, pēc sava sīkā prāta un gara saprašanas. Es viņus novērtēju, tā sakot, pēc tās garšas, kādu man mutē atstāj viņu darbība. Tā nav nekāda iedomība, bet mana subjektīvā loģika, kas man ir asinīs. Vai ir tik svarīgi modināt sabiedrisku kustību tikai tādēļ, lai Heivogas apgabala pilsētiņas galvas Lillesanda Kingo vietā stātos Landstāde. Galvenais nav sacelt sensāciju advokātu, žurnālistu un Galilejas zvejnieku vidū vai izdot zinātnisku traktātu par «mazo kaprāli» Napoleonu. Galvenais ir ietekmēt varu, audzināt to, ietekmēt izredzētos, tos, kas ir pie varas, šās pasaules varenos — Kaiafu, Pilātu un ķeizarus. Kāda tam nozīme, ja es satracinātu pūli, bet mani pēc tam sistu krustā? Pūlis var kļūt skaitliski tik liels, ka spēj sagrābt sīku daļiņu varas, tam var iedot rokā miesnieka nazi un pavēlēt durt un griezt, to var dzīt sev pa priekšu kā ēzeļu baru, lai dabūtu vairākumu balsošanā, bet gūt īstu uzvaru, iekarot garīgas vērtības, pavirzīt cilvēci kaut par mata tiesu uz priekšu — nē, tas pūlim nav pa spēkam. Diženie cilvēki — lieliska viela tukšām sarunām, bet valstsvīriem, visiem, kas paceļas pāri pūlim, kas šodien sēž seglos, jāsasprindzina atmiņa, lai saprastu, ka viņi ir tie, ko cildinām kā diženus cilvēkus. Tātad diženie cilvēki ir tikai pūļa izprieca, tos slavina tikai advokāti, skolotāji, žurnālisti un vēl Brazīlijas karalis.»
«Nu, nu..» ironiski ieteicās kundze. Priekšsēdētājs piesita pie galda un lūdza nerunāt, tomēr kundze turpināja: «Ja nu jūs nesaudzējat diženos cilvēkus, tad nosauciet kaut vienu, kas atradis žēlastību jūsu acīs, būtu interesanti to uzzināt.» Es atbildēju: «To es labprāt darītu, bet nelaime tā, ka jūs pārāk pieķeraties maniem vārdiem. Ja es nosauktu vienu vai divus, vai pat desmit, jūs uzskatītu, ka es vairāk neviena nezinu. Un turklāt — kādēļ man tas jādara? Ja es jums ļautu izvēlēties, piemēram, starp Ļevu Tolstoju, Jēzu Kristu un Emanuelu Kantu, arī jūs labi pārdomātu, iekāms izvēlētos vienu no viņiem. Jūs atzītu, ka viņi visi katrs savā ziņā ir diženi, un jums tad piekristu visa liberālā un progresīvā prese…»
«Jā, bet kurš, pēc jūsu domām, no viņiem ir pats diženākais?» viņa mani pārtrauca.
«Pēc manām domām, kundze, diženākais nav tas, kas sacēlis vislielāko troksni sabiedrībā, kaut arī tagad, tāpat kā agrāk, tāds cilvēks klaigā skaļāk par visiem. Nē, mana izjūta saka man, ka diženākais ir tas, kas mūsu esībai piešķīris vislielāko jēgu, kas atstājis visjūtamākās pēdas. Visu nosaka vēriens. Liels terorists ir pats diženākais no cilvēkiem, svira, kas spēj izkustināt zemeslodi.»
«Bet no tiem trim laikam gan Kristus..»
«Jā, Kristus,» es pasteidzos piekrist. «Jums taisnība, kundze, un es priecājos, ka vismaz šai ziņā mēs saprotamies… Nē, vispār spējas radīt nemierus, tieksmi sludināt es vērtēju ļoti zemu. Tās ir spējas kult tukšus salmus, tīri mehāniska māka izmest vārdus tāpat, kā izdala kārtis. Kas tad ir sludinātājs, profesionāls sludinātājs? Cilvēks, kam ir tikpat negatīva loma sabiedrībā kā, teiksim, uzpircējam. Jo vairāk preču viņš apgroza, jo lielāku pasaules slavu iegūst. He-hē, tā tas ir! Jo viņš manīgāks, jo labāk veicas tirdzniecībā. Bet kāda jēga sludināt Fausta domas par pasaules esamību manam labam kaimiņam Olem Nurdistuenam? Vai tiešām tas grozīs nākamo paaudžu domu gaitu?»
«Bet kas notiks ar Oli Nurdistuenu, ja neviens…»
«Lai Ole Nurdistuens brauc uz elli!» es viņu pārtraucu. «Olem Nurdistuenam šajā pasaulē nav nekā cita ko darīt kā slaistīties apkārt, līdz viņu ķers trieka. Ole Nurdistuens eksistē tikai tādēļ, lai kļūtu par zemes mēslojumu, viņš ir tas kareivis, kuram Napoleons pārgāja pāri ar zirgu. Lūk, kas ir Ole Nurdistuens, ja gribat zināt!
Ole Nurdistuens, velns ar ārā, nav pat iesākums, kur nu vēl iznākums! Viņš nav pat komats dzīves grāmatā, bet tikai mušas traips uz papīra. Tas ir Ole Nurdistuens…»
«Cietiet klusu! Dieva dēļ!» kundze izbijusies sauca un pameta acis uz priekšsēdētāju, vai mani neizraidīs ārā.
«Labi!» es atbildēju. «He-he-hē, labi, es vairs neteikšu ne pušplēsta vārda.» Bet tad es ievēroju viņas daiļās lūpas un sacīju: «Piedodiet, cienījamā kundze, es jūs tik ilgi esmu garlaikojis ar savu tērgāšanu un pļāpāšanu! Atļaujiet jums sirsnīgi pateikties par jūsu laipnību! Jūsu lūpas ir tik brīnum daiļas, kad jūs smaidāt. Ardievu!»
Viņa pietvīka pār visu seju un uzaicināja mani pie sevis mājās. Jā, vienkārši savās mājās, tur, kur viņa dzīvo. He-he-hē! Viņa dzīvojot tajā un tajā ielā, tajā un tajā mājā.
Viņa labprāt vēl parunātos par šiem jautājumiem. Viņa neesot ar mani vienis prātis un varētu daudz ko iebilst. Ja es atnāktu rītvakar, viņa būtu mājās viena pati. Vai es atnākšot rītvakar? Paldies! Uz redzēšanos!
Patiesībā viņa man tikai gribēja parādīt jaunu, zilu paklāju ar nacionāliem rakstiem, Hallingdāles audumu.
«Heijā! Un saule spīd sejā!..»»
Nāgels izlēca no gultas, atvilka aizkarus un paraudzījās ārā. Saule apmirdzēja tirgus laukumu, laiks bija rāms. Viņš piezvanīja. Viņš nolēma izmantot Sāras nolaidību un nodibināt ar viņu tuvākus sakarus. Palūkosimies, ko spēj šejienes meitenes ar tik saldkairām acīm! Laikam gan tas viss ir tikai izlikšanās.
Ne vārda nebildis, viņš apskāva meičas vidukli.