— Na nu, liecieties mierā! — viņa pikti izsaucās un atgrūda viņu.
Tad viņš salti vaicāja:
— Kādēļ jūs līdz šim vēl neesat atnesusi manas kurpes? — Lūdzu, piedodiet par kurpēm! — Sāra atbildēja.
— Mums šodien veļas diena un daudz darba.
Nāgels palika viesnīcā līdz divpadsmitiem, pēc tam devās uz kapsētu, lai piedalītos Karlsena apbedīšanā. Mugurā viņam, kā vienmēr, bija dzeltenais uzvalks.
V
Kad Nāgels ieradās kapsētā, tur vēl neviena nebija. Viņš piegāja pie izraktā kapa un paraudzījās tajā — kapā bija divi balti ziedi. Kas tos tur iemetis un kādā nolūkā?
«Es šos baltos ziedus jau esmu redzējis,» viņš nodomāja. Piepeši viņš atcerējās, ka nav noskuvies. Viņš paraudzījās pulkstenī, brīdi pārdomāja un tad žigli devās atpakaļ uz pilsētu. Tirgus laukumā viņš ieraudzīja pretī nākam apriņķa tiesas pilnvaroto.
Nāgels apstājās tieši viņam priekšā un nenovērsa no viņa acis. Abi neteica ne vārda, arī nesasveicinājās. Nāgels iegāja frizētavā. Tai pašā brīdī sāka skanēt bēru zvans.
Nāgels nesteidzās, ne pie viena nevērsās, nebilda ne vārda, bet klusēdams sāka apskatīt gleznas pie sienām, gāja no vienas sienas pie otras un ilgi aplūkoja katru gleznu. Beidzot pienāca viņa kārta, un viņš apsēdās krēslā.
Kad viņš noskūts izgāja uz ielas, viņš no jauna ieraudzīja apriņķa tiesas pilnvaroto, kas acīmredzot bija griezies atpakaļ un tagad kādu gaidīja. Kreisajā rokā tam bija spieķis, bet, ieraudzījis Nāgelu, tas pārlika spieķi otrā rokā un sāka vicināt. Abi lēnītiņām gāja viens otram pretī. «Kad mēs pirmoreiz satikāmies, spieķa viņam nebija,» Nāgels nodomāja. «Tas nav jauns, tātad viņš to nav pircis, bet aizņēmies. Tā ir spāņu niedre.»
Kad viņi bija nonākuši blakām, pilnvarotais apstājās, arī Nāgels uzreiz apstājās.
Nāgels pabīdīja uz pieres savu samta mici, it kā grasīdamies pakasīt pakausi, tad atkal uzlika to kārtīgi galvā. Pilnvarotais turpretī sparīgi trieca pret ielas bruģi savu spieķi un atspiedās pret to. Tā viņš stāvēja kādu laiciņu un joprojām nekā neteica. Piepeši viņš saslējās, spēji pagrieza Nāgelam muguru un aizgāja savu ceļu. Nāgels noskatījās, kā viņš pazūd aiz frizētavas stūra.
Šo kluso scēnu redzēja vairāki cilvēki. Starp citu, arī kāds vīrs, kas pārdeva loterijas biļetes par labu veļas rullim. Mazliet tālāk sēdēja ģipša figūru pārdevējs, arī viņš bija novērojis dīvaino sastapšanos. Nāgels pazina ģipša figūru pārdevēju, tas bija viens no kafejnīcas apmeklētājiem, kuri redzēja sadursmi ar pilnvaroto iepriekšējā vakarā un nostājās Nāgela pusē, kad notika izskaidrošanās ar saimnieku.
Kad Nāgels otrreiz nonāca kapsētā, tur jau runāja mācītājs. Bija liela ļaužu burzma.
Nāgels negāja tuvāk kapam, bet apsēdās savrup uz kādas lielas, jaunas marmora plāksnes ar uzrakstu: «Vilhelmīne Meeka. Dzimusi 1873. gadā, mirusi 1891. gada 16.februāri.» Vairāk nekas tur nebija rakstīts. Plāksne bija nesen atvesta, un kopiņa, uz kuras tā uzlikta, bija tikko noblietēta.
Nāgels pamāja kādam zēnam.
— Vai redzi tur to vīru brūnos svārkos? — viņš jautāja.
— Jā. To, kam galva naģene? Tas ir Minūte.
— Aizej un pasauc viņu šurp! Zēns aizskrēja.
Kad Minūte atnāca, Nāgels piecēlās un sniedza viņam roku.
— Labdien, mīļais draugs! Priecājos jūs atkal redzēt. Vai svārkus dabūjāt?
— Svārkus? Nē, vēl ne. Bet gan jau dabūšu, — Minūte atbildēja. — Es jums daudzkārt pateicos par vakardienu un tencinu par visu! Jā, šodien mēs apbedām Karlsenu. Ak vai, mums ar to jāsamierinās, mēs visi esam dieva ziņā.
Abi apsēdās uz jaunās marmora plāksnes un klusi sarunājās. Nāgels izvilka no kabatas zīmuli un sāka kaut ko rakstīt uz pulētā marmora.
— Kas te ir apbedīts? — viņš vaicāja.
— Vilhelmīne Meeka. Mēs viņu īsāk saucām par Mīnu Meeku. Viņa jau bija gandrīz vai bērns. Šķiet, viņai vēl nebija ne divdesmit gadu.
— Nē, rēķinot pēc uzraksta, pat nebija astoņpadsmit. Viņa laikam arī bija labs cilvēks?
— Jūs to sakāt tik savādā tonī, bet…
— Esmu ievērojis, ka jums piemīt tā jaukā īpašība par visiem cilvēkiem runāt tikai labu, vienalga, lai kādi tie būtu.
— Ja jūs Mīnu Meeku būtu pazinis, esmu pārliecināts, ka jūs man piekristu. Viņai bija tik laba sirds! Ja dievs kādu ir izraudzījies savam eņģeļu pulkam, tad viņa tagad noteikti ir eņģelis.
— Vai viņa bija saderinājusies?
— Saderinājusies? Nē, kur nu! Protams, viņa nebija saderinājusies; viņa pastāvīgi lasīja svētos rakstus un skaļā balsī sarunājās ar dievu — dažreiz pat uz ielas, visiem dzirdot. Cilvēki tad apstājās un godbijīgi klausījās. Te visi mīlēja Mīnu Meeku.
Nāgels iebāza zīmuli kabatā. Uz akmens plāksnes viņš bija uzrakstījis kādu vārsmu, ar zīmuli uzšņāptā rinda netīkami atdalījās uz baltā marmora.
Minūte teica:
— Jūs modināt vispārēju interesi. Es stāvēju tur un klausījos mācītāja runā, tomēr manīju, ka lielākā puse pavadītāju pievērsa uzmanību jums.
— Man?
— Jā. Daudzi sačukstējās un vaicāja cits citam, kas jūs tāds esot. Tagad arī visi skatās šurp.
— Kas tā par dāmu, kurai galvā cepure ar melnu spalvu?
— Dāma, kam rokā saulsargs ar baltu rokturi? Tā ir Frederika Andresena.
Frederikas jaunkundze, par kuru es jums vakar stāstīju. Un tā, kas stāv viņai blakām un pašreiz skatās šurp, ir pastmeistara meita Olsenas jaunkundze — Gudruna Olsena.
Jā, es viņas visas pazīstu. Dagnija Kjelana arī ir te. Šodien viņai mugurā melna kleita, tā viņai piestāv labāk nekā visas citas. Vai jūs viņu redzējāt? Jā, šodien jau viņas visas ģērbušās melnās kleitās, kā jau pienākas. Bet es te tikai sēžu un melšu blēņas.
Vai redzat tur to kungu zilā pavasara mētelī un ar brillēm? Tas ir ārsts Stēnersens.
Viņš nav apriņķa ārsts, bet nodarbojas tikai ar privātu praksi; pērngad viņš apprecējās. Viņa sieva stāv, lūk, tur, mazliet sāņus. Vai jūs redzat mazo, melnīgsnējo dāmu mētelī, kas apmalots ar zīdu? Jā, tā ir ārsta sieva. Viņa bieži slimo, tāpēc vienmēr silti ģērbjas. Un tur nāk arī pilnvarotais…
Nāgels vaicāja:
— Vai jūs man neparādītu Kjelanas jaunkundzes saderināto?
— Nē, leitnanta Hansena te nav, viņš ir devies jūras braucienā jau kopš vairākām dienām. Aizbrauca jūrā tūliņ pēc saderināšanās.
Pēc īsa klusuma brīža Nāgels sacīja:
— Kapā bija divi ziedi, divi balti ziedi. Varbūt jūs zināt, kas tos tur iemetis?
— Nē… — Minūte atbildēja. — Tas ir… Ja nu jūs jautājat… Ja jūs pats uzdodat man šo. jautājumu… Taisni kauns stāstīt. Ja es būtu palūdzis, varbūt šie ziedi būtu nolikti uz šķirsta un man nevajadzētu tos tā nomest. Bet tie ir tikai divi ziedi. Liec kur likdams, tie būs tikai divi nožēlojami ziedi. Tāpēc es piecēlos šodien agri, jau trijos no rīta, pareizāk sakot, naktī, un devos uz kapsētu. Ielēcu kapā un pats savām rokām noliku tajā ziedus, un tur, kapā, divas reizes skaļi ardievojos no nelaiķa. Tas mani tā satrieca, ka es ieskrēju mežā un tur ilgi stāvēju, aiz bēdām aizklājis seju ar plaukstām.
Ir tik dīvaina sajūta, šķiroties no kāda uz visiem laikiem, un, lai gan Jenss Karlsens visādā ziņā ieņēma par mani daudz augstāku stāvokli, mēs tomēr bijām labi draugi.
— Ziedi tātad bija no jums?
— Jā, no manis. Bet es negribēju ar to plātīties, dievs ir mans liecinieks. Par tādu mazumiņu nav pat vērts runāt. Ziedus es nopirku vakar vakarā, ejot no jums uz mājām. Kad atnesu tēvocim jūsu doto naudu, viņš aiz priekiem atstāja puskronu man.