Viņš bija tik ielīksmots, ka gandrīz nogāza mani gar zemi. Jā, jā, viņš noteikti atnāks jums pateikties, esmu par to pārliecināts. Bet, dabūjis puskronu, es uzreiz atcerējos, ka neesmu pagādājis ziedus bērēm, un gāju uz ostmalu…
— Jūs gājāt uz ostmalu?
— Jā, pie kādas sievietes, kas tur dzīvo.
— Vienstāva mājiņā?
— Jā.
— Vai viņai ir sirmi mati?
— Jā, gluži sirmi. Vai jūs viņu esat redzējis? Viņa ir kapteiņa meita, bet ļoti trūcīga. Viņa neparko negribēja ņemt manu puskronu, taču es to noliku uz krēsla, lai gan viņa visu laiku iebilda un vairākkārt sacīja: «Nē, nevajag.» Viņa ir ļoti kautrīga un savas kautrības dēļ dabūjusi daudz ciest.
— Kā viņu sauc?
— Marta Gude.
— Marta Gude. — Nāgels izņēma kabatas grāmatiņu, pierakstīja viņas vārdu un jautāja: — Vai viņa ir bijusi precējusies? Vai ir atraitne?
— Nē. Daudzus gadus, kamēr viņas tēvs vadīja kuģus, viņa brauca tam līdzi, bet, kad viņš nomira, apmetās te.
— Vai tiešām viņai nav neviena tuvinieka?
— Īsti nezinu, bet droši vien nav. — No kā tad viņa pārtiek?
— Dievs to zina. Tas nevienam nav skaidrs. Laikam šad tad saņem nelielu pabalstu no labdarības biedrības.
— Paklausieties, jūs tātad esat bijis pie šās sievietes, pie šās Martas Gudes. Kā tur izskatās?
— Kā nu lai izskatītos vecā, nabadzīgā skabūzītī? Tajā ir gulta, galds, daži krēsli.
— Jā, laikam trīs krēsli, cik atceros, viens stāv kaktā pie gultas. Tas ir apvilkts ar sarkanu plīšu, bet tik sagrabējis, ka jāatbalsta pret sienu lai neapgāztos. Vairāk nekā istabā nav.
— Vai tiešām istabā vairāk nekā nav? Vai pie siena nekarājas pulkstenis vai kāds sens attēls, vai kaut kas tamlīdzīgs?
— Nē. Kādēļ jūs tā jautājat?
— Krēsls, kas pārvilkts ar sarkanu plīšu un vairs nevar pats stāvēt, — kāds tas izskatās? Vai ir ļoti vecs? Vai galīgi sagrabējis? Vai uz tā nemaz vairs nevar sēdēt?
Bet kādēļ tas stāv pie gultas? Vai tam ir augsta atzveltne?
— Jā, laikam gan ir augsta atzveltne, skaidri neatceros.
Pie kapa sāka dziedāt. Apglabāšana bija beigusies. Pēc dziesmas pēdējā panta iestājās pilnīgs klusums; tad pavadītāji sāka izklīst. Lielākā daļa gāja uz kapu vārtiem, bet citi palika pulciņos stāvam un klusi sarunājās. Bariņš jaunu cilvēku nāca pa celiņu garām Minūtem un Nāgelam; visi jaunie cilvēki un dāmas neslēptā izbrīnā abus nopētīja, acis ziņkārē mirdzēja. Dagnija Kjelana bija tumši pietvīkusi, viņa raudzījās tieši uz priekšu, nevērsdama skatienu nedz pa labi, nedz pa kreisi; arī apriņķa tiesas pilnvarotais nelūkojās apkārt, bet dzīvi sarunājās ar kādu dāmu.
Kad viņi bija pienākuši klāt, ārsts Stēnersens, kas arī bija šajā bariņā, apstājās.
Viņš pamāja Minūtem, kurš tūdaļ piecēlās. Nāgels palika sēžot.
— Esiet tik laipns un pasakiet tam kungam… — Nāgels dzirdēja ārstu sakām, bet vairāk nesaklausīja. Taču pēc brītiņa ārsts skaļi minēja viņa vārdu, un arī viņš piecēlās, godbijīgi noņēma mici un palocījās.
Ārsts atvainojās: viņam esot jāpilda nepatīkams uzdevums — viena no dāmām, kuru sabiedrībā viņš patlaban atrodoties, — Meekas jaunkundze lūgusi pateikt, lai kungi izturoties uzmanīgāk pret šo marmora kapa plāksni un uz tās nesēžot — plāksne esot nule uzlikta, cements vēl nesacietējis un zeme irdena, tāpēc varot iegrimt un plāksne sašķiebties. Tas esot nelaiķes māsas lūgums.
Nāgels daudzreiz atvainojās. Tā bijusi izklaidība, neuzmanība no viņa puses, viņš pilnīgi saprotot, ka jaunkundze baiļojoties. Viņš pateicās arī ārstam.
Runādami viņi bija sākuši iet. Pie kapsētas vārtiem Minūte atvadījās un ārsts ar Nāgelu palika divatā. Tikai tagad viņi stādījās viens otram priekšā.
Ārsts vaicāja:
— Tātad jūs laikam paliksiet te kādu laiku?
— Jā, — Nāgels atbildēja. — Jāievēro labais paradums — jādzīvo pa vasaru uz laukiem un jāstiprinās, lai ziemā no jauna varētu ķerties pie darba. Šī mazā pilsētiņa ir ļoti jauka.
— No kurienes jūs esat? Es visu laiku prātoju, kādā izloksnē jūs runājat.
— Dzimis, patiesību sakot, esmu Finmarkenā, esmu kvens. Bet dzīvojis esmu gan šur, gan tur.
— Vai esat atbraucis no ārzemēm?
— Tikai no Helsingforsas.
Sākumā viņi runāja par vispārējiem jautājumiem, bet drīz vien pievērsās nopietniem tematiem: vēlēšanām, neražai Krievijā, literatūrai un Karlsena nāvei.
— Kā jūs domājat, vai šodien apbedījāt pašnāvnieku? — Nāgels vaicāja.
Ārsts nevarēja, pat nevēlējās atbildēt uz šo jautājumu. Šis gadījums uz viņu neattiecās, viņam nebija nekādas patikas tajā iejaukties. Runā jau visādi. Bet, starp citu, kāpēc tā nevarēja būt pašnāvība? Visiem teologiem vajadzētu padarīt sev galu.
— Kāpēc?
— Kāpēc? Tāpēc, ka viņu loma nospēlēta, mūsu gadsimtam viņi kļuvuši nevajadzīgi. Cilvēki paši sākuši domāt, un viņu reliģiskās jūtas aizvien vairāk izdziest.
«Kreisais!» Nāgels nodomāja. Pēc viņa atziņas, dzīve zaudētu jebkuru jēgu, ja tai laupītu visus simbolus, visu dzejiskumu. Tas vēl ir liels jautājums, vai teologi mūsdienās tiešām kļuvuši nevajadzīgi, turklāt reliģiskās jūtas nepavisam nav mazinājušās…
— Protams, es nedomāju sabiedrības zemākos slāņos, lai gan arī tajos tās saplok aizvien vairāk, bet izglītoto cilvēku vidū tās noteikti izzūd. Tomēr labāk par to vairs nerunāsim, — ārsts pēkšņi pārtrauca šo sarunu. — Mūsu redzes viedokļi ir pārlieku atšķirīgi.
Ārsts bija brīvdomātājs un šādus iebildumus dzirdējis bez sava gala. Bet vai tie bija satricinājuši viņa pārliecību? Divdesmit gados viņš nebija mainījies ne par mata tiesu.
Būdams ārsts, viņš pamazām bija iznīdējis no savu pacientu apziņas priekšstatu par dvēseli. Nē, nē, no visiem šiem aizspriedumiem viņš bija ticis vaļā…
— Un ko jūs domājat par vēlēšanām?
— Par vēlēšanām? — Nāgels iesmējās. — Ceru to labāko, — viņš atteica.
— Jā, es arī, — ārsts piekrita. — Tas nudien būtu kauns, ja valdība nedabūtu vairākumu savai patiesi demokrātiskajai programmai.
Ārsts bija kreisais un radikālis, tāds bijis vienmēr, kopš sācis kaut ko saprast.
Nelaime tikai tā, ka kreisajiem pārāk maz naudas.
— Bagātiem cilvēkiem, tādiem kā jūs, vajadzētu mūs atbalstīt. Patlaban uz spēles likta visa mūsu zemes nākotne.
— Es? Vai tad man ir nauda? — Nāgels vaicāja. — Šai ziņā man iet diezgan bēdīgi!
— Protams, nekāds miljonārs jau neesat, tomēr bagāts, man stāstīja, ka jums piederot gruntsgabals sešdesmit divu tūkstošu kronu vērtībā.
— Ha-ha-hā! Kaut kas traks! Es tiešām šajās dienās saņēmu nelielu mantojumu no mātes — pāris tūkstošu kronu, tas arī viss. Nekāda zemes īpašuma man nav, tā ir mistifikācija.
Viņi bija pienākuši pie ārsta mītnes — dzelteni krāsotas divstāvu savrupmājas ar verandu. Krāsojums vairākās vietās bija atlupis, jumta notekas sarūsējušas. Mājas noplukušais izskats Nāgelu netīkami pārsteidza, viņš tūliņ gribēja iet tālāk, bet ārsts sacīja:
— Vai neienāksiet iekšā? Nē? Ceru, ka atnāksiet citreiz. Es un mana sieva ļoti priecāsimies par jūsu apciemojumu. Varbūt jūs tūliņ ienāksiet un iepazīsieties ar manu sievu?