— Jūsu kundze taču bija kapsētā. Diezin vai viņa jau būs pārnākusi.
— Tiesa, viņa iznāca no kapsētas kopā ar citiem. Nu labi, tad iegriezieties citreiz, kad iesiet garām!
Nāgels devās atpakaļ uz viesnīcu, bet tieši tajā brīdī, kad viņš grasījās iet iekšā pa durvīm, viņam kaut kas iešāvās prātā. Viņš uzsita knipi, īsi iesmējās un nez kāpēc skaļi sacīja:
— Būtu interesanti paskatīties, vai vārsma vēl joprojām atrodas turpat. — Pēc tam viņš devās no jauna uz kapsētu un apstājās pie Mīnas Meekas kapa plāksnes. Nekur neredzēja neviena cilvēka, bet ar zīmuli uzšņāptās rindas bija izdzēstas. Kas to darījis? No uzrakstīta vairs nebija ne miņas.
VI
Nākamajā rītā Nāgels bija jautrs un ielīksmots. Šī noskaņa viņu pārņēma, vēl gultā guļot. Pēkšņi viņam šķita, ka istabas griesti paceļas augstāk un augstāk, ieiet bezgalībā un pārvēršas par tālu un skaidru debess jumu. Uzvēdīja liegs, glāsmains vējiņš, it kā viņš gulētu pļavā, zaļā zālē. Istabā sīca mušas. Bija silts vasaras rīts.
Nāgels aši apģērbās, izgāja no viesnīcas, neieturējis brokastis, un devās klaiņot pa pilsētu. Pulkstenis bija vienpadsmit.
Gandrīz katrā mājā skanēja klavieres; pa vaļējiem logiem no kvartāla uz kvartālu plūsmoja dažādas melodijas, un kāds jūtīgs melns suns tām atbildēja ar gari stieptām gaudām. Nāgelu pārņēma gaiša, bezrūpīga noskaņa, viņš neviļus sāka kaut ko klusi dungot un, iedams garām kādam vecam vīram, kurš viņam paklanījās, iespieda tam rokā šiliņu.
Nonācis pie lielas, baltas mājas, viņš pamanīja, ka otrā stāvā atveras logs un balta, glezna roka nostiprina skavu. Aizkari viegli plīvoja, roka vēl baltoja uz palodzes, un Nāgelam bija tāda sajūta, ka aiz aizkariem kāds stāv un viņu novēro. Viņš apstājās un paskatījās augšup, stāvēja labu laiku, bet pie loga neviens neparādījās. Tad viņš paskatījās uz plāksnīti pie durvīm: «F. M. Andresens, Dānijas konsuls.»
Nāgels jau grasījās iet tālāk, bet vēlreiz pavērās atpakaļ un logā ieraudzīja Frederikas jaunkundzes smalko, iegareno seju — viņa lūkojās uz Nāgelu izbrīna pilnu skatienu. Viņš atkal apstājās, viņu acis sastapās, un jaunās sievietes vaigos ielija tumšs tvīkums, bet, it kā mezdama izaicinājumu, viņa pavilka uz augšu piedurknes un atspiedās ar elkoņiem pret palodzi. Viņa ilgi tā stāvēja, nemainīdama pozu, un Nāgels beidzot nolēma visu to izbeigt un iet savu ceļu, taču prātā ienāca dīvaina doma — vai šī jaunā dāma nav nometusies ceļos pie loga. «Ja tas ir tā,» viņš sprieda, «tad konsula mājas griesti ir ļoti zemi, jo logs ir apmēram sešas pēdas augsts un no loga aplodas līdz jumtam nav pat ne pēda.» Viņš tūlīt pasmaidīja par savu muļķīgo aprēķinu. Kāda viņam daļa par konsula Andresena mājas griestiem! Un viņš gāja tālāk.
Lejā, ostmalā, darbi ritēja pilnā sparā. Krāvēji, muitas ierēdņi un zvejnieki šaudījās un drūzmējās pie kuģu piestātnēm, katrs bija aizņemts ar savu darbu. Žvadzēja celtņa ķēde, un divi tvaikoņi sāka pūst gandrīz reizē. Jūra bija gluži mierīga un spīguļoja kā spogulis, atstarodama žilbu saules gaismu, un šķita, ka tā ir nevis jūra, bet milzīga tīra zelta plāksne, kurā ielodēti gan kuģi, gan laivas. No kāda liela trejmastnieka, kurš stāvēja reidā, atskanēja harmonikas čīgas, un, kad uz mirkli; apklusa kuģu sirēnas un celtņu žvakstoņa, skumīgā melodija bikli, kā aiztrūkstoša meitenes balss ieplūda klusumā. Uz trejmastnieka klāja komanda uzjautrinājās, matroži aušodamies lēca polku skumjās, drebelīgās dziesmiņas ritmā.
Pēkšņi Nāgels ieraudzīja kādu meitenīti, pavisam mazu meitenīti, kas stāvēja, piespiedusi pie krūtīm kaķi; pakaļkājas tam nokarājās, gandrīz skāra zemi, tomēr kaķis pacietīgi visu panesa un nemaz nemēģināja izrauties. Nāgels papliķēja meitenītes vaidziņu un jautāja:
— Vai tas ir tavs kaķis?
— Jā. Divi, četri, seši, septiņi.
— Ā, tu jau proti arī skaitīt!
— Jā. Septiņi, astoņi, vienpadsmit, divi, četri, seši, septiņi.
Viņš gāja tālāk. Tai pusē, kur atradās mācītāja māja, gaisā uzlidoja balta dūja, it kā saules spozmē apdullusi, un tūlīt pazuda aiz koku galotnēm; dūja atgādināja sidrabainu šautru, kas iemirdzējās tālumā. Nospraukstēja pakluss šāviens, un pēc tam virs meža viņpus līča pacēlās viegls zilganu dūmu mākonītis.
Nonācis līdz pēdējiem steķiem, Nāgels dažas reizes pagājās turp un atpakaļ pa tukšo krastmalu un tad nez kāpēc uzkāpa pakalnā un iegāja mežā. Viņš soļoja krietnu pusstundu, arvien dziļāk ieiedams meža biezoknī, līdz pēkšņi apstājās uz kādas šauras taciņas. Viņu pārsteidza klusums, kāds valdīja apkārt, pat neviens putniņš neiečivinājās, un pie debesīm nebija neviena mākonīša. Nāgels pagājās sāņus, uzmeklēja sausu laukumiņu un izstiepās garšļauku. Pa labi atradās mācītāja māja, pa kreisi — pilsēta, bet virs galvas pletās zilā, bezgalīgā debesu jūra. Kaut varētu paklaiņot tur, augšā, starp spīdekļiem un just, ka pieri apvēdī komētas ar savām astēm! Cik gan zeme ir maza, un cik nožēlojami ir cilvēki! Ko vērta visa Norvēģija ar diviem miljoniem zemnieku un zemes banku aizdevumu saņemšanai? Vai vispār ir vērts tādu sīkumu dēļ būt cilvēkam? Sviedriem vaigā jāpelna maize, ar elkoņiem jālaužas uz priekšu ilgus, mokpilnus gadus, bet pēc tam tomēr jāsairst pīšļos, jā, tomēr jāsairst pīšļos! Nāgels iespieda galvu rokās. Viss beigsies ar to, ka viņš pats aizies no dzīves, pats pieliks tam visam punktu. Vai viņam pietiks dūšas? Vai viņš par to izšķirsies? Jā, dievs ir liecinieks, ka viņš pēdējā mirklī nesāks svārstīties. Un pēkšņi viņš jutās neizsakāmi laimīgs par šo vienkāršo izeju, aiz sajūsmas viņam pat asaras sariesās acīs un aizrāvās elpa. Viņš atkal it kā braukāja pa debesu okeānu, meta tajā sudraba makšķeri un dziedāja. Laiva bija darināta no smaržīga koka, irkļi mirdzēja kā balti spārni, un bura bija gaišzils zīda pusmēness…
Viņu pārņēma līksmas trīsas, viņš aizmirsa visu, ļāvās siltajiem saules stariem.
Klusums viņu reibināja, nekas netraucēja šo mirkļu burvīgumu, tikai kaut kur no augšas šurp plūda klusa, vienmuļa skaņa, līdzīga vēja šalkoņai, — tur mala milzīgās dieva dzirnas, tur dievs grieza savu ratu. Bet mežs bija kā sastindzis, nekustējās ne lapa, pat ne skujiņa. Nāgels sarāvās čokurā, pievilka ceļgalus pie zoda, viņu kratīja drudzis — tik skaudri viņš izjuta prieku. Pēkšņi viņu kāds sauca, un viņš atbildēja «jā»; viņš atspiedās uz elkoņa un paraudzījās apkārt — neviena nebija. Viņš vēlreiz skaļi sacīja «jā» un ieklausījās, bet neviens neatsaucās. Tas bija savādi, viņš tik skaidri bija dzirdējis, ka viņu kāds sauc vārdā. Taču ilgi viņš par to neprātoja, varbūt tā bija tikai iedoma, bet, lai būtu kā būdams, viņš neļaus sevi traucēt. Viņu bija pārņēmusi dīvaina sajūta, ikvienu viņa miesas poru pildīja tīri fiziska svētlaime, ik nervu šķiedriņa līksmē trīsēja un asinis dziedāja dzīslās; viņš izjuta savu vienotību ar dabu — ar sauli un kalniem un ar it visu apkārtni; ikviens koks, ikviens cinītis, ikviens zāles stiebriņš viņam likās kā paša otrs «es». Viņa dvēsele skanēja kā ērģeles, un šī liegā mūzika strāvot strāvoja viņā.
Viņš tā nogulēja vēl diezgan ilgi, izbaudīdams savu vientulību. Pēkšņi uz taciņas iedipējās soļi, šoreiz viņš tiešam tos dzirdēja, par to nevarēja būt šaubu. Viņš pacēla galvu un ieraudzīja kādu vīru, kas nāca no pilsētas puses. Vīrs nesa padusē maizes kukuli un aiz virves vilka sev līdzi govi. Viņš nemitīgi slaucīja sviedrus no sejas un karstuma dēļ bija izmeties kreklā, tomēr ap kaklu viņam bija divas reizes aptīta bieza, sarkana vilnas šalle. Nāgels palika klusi guļam un vēroja zemnieku. Rau, tur jau viņš ir! Šis viensētas sīkzemnieks, īstais norvēģis! Ha-ha!