Šeit dzimis un audzis, tā sakot, zemes sāls, ar maizes kukuli padusē un govi valgā!
Tas tikai ir skats! He-he-hē! Varēji gan tu, drosmīgais Norvēģijas viking, ar dieva palīgu maķenīt attīt vaļā savu šalli un izkratīt utis! Bet tad tu būtu pagalam, ierautu svaigu gaisu un tūlīt nomirtu! Avīzes nožēlotu tavu pāragro galu un saceltu lielu brēku, bet lai šāds bēdīgs gadījums neatkārtotos, liberālais deputāts Vetle Vetlesens iesniegtu stūrtingā likumprojektu par nacionālo parazītu visstingrāko aizsardzību.
Nāgela smadzenēs nemitīgi spietoja sarkastiskas iedomas. Viņš piecēlās un devās atpakaļ satrauktā un ērcīgā omā. Ne, tomēr viņam ir taisnība — kur vien skaties, visur rēgojas tikai utis, apskapstējis siers un Lutera katehisms. Bet iedzīvotāji, šie vidusmēra mietpilsoņi, kas, iemūrējušies savos šaurajos mitekļos, dzīvo pusbadā, diendienā tirgojas ar zaļām ziepēm, misiņa sukām un zivīm un uzjautrina sevi vienīgi ar šņabi un vēlēšanām! Bet naktīs, kad grand pērkons un sper zibens, viņi trīc savās cisās un bailēs murmina lūgšanas no Juhana Arnta lūgsnu krājuma. Parādiet man vienu vienīgu izņēmumu, sakiet, vai tāds iespējams! Dāvājiet mums kaut vienu pirmklasīgu noziegumu, īstu nāves grēku! Es nerunāju par sīkajiem, mietpilsoniskajiem grēciņiem, nē, es domāju tik nekrietnu izlaidību, no kuras mati celtos stāvus un asinis sastingtu dzīslās, — karalisku grēku, kas izdarīts ar velnišķīgu lieliskumu un pekles spožumu! Ak, cik te viss sīks! Ko jūs, cienījamie kungi, domājat par vēlēšanām? Mani uztrauc stāvoklis Buskerudas iecirknī…
Bet, kad viņš no jauna gāja gar ostmalu un redzēja lielo darba rosmi, viņa noskaņa pamazām kļuva gaišāka, drīz viņš atkal jutās līksms un pat sāka klusi dungot. Laiks nemaz nebija piemērots skumjām, diena tik jauka, brīnumaina jūnija diena! Visa pilsētiņa mirdzēt mirdzēja saules spozmē un šķita kā apburta.
Kamēr Nāgels nonāca līdz viesnīcai, sarūgtinājums bija izgaisis. Sirdī vairs nebija ļaunuma, iztēlē atkal parādījās smaržīga koka laiva ar gaišzila zīda pusmēness buru.
Šī noskaņa Nāgelu neatstāja visu dienu. Pievakarē viņš no jauna izgāja pastaigāt un devās pa ceļu uz jūras pusi, un atkal simtiem nenozīmīgu notikumu radīja viņā sajūsmu. Saule slīga pret rietu, spožā, žilbā dienas gaisma bija kļuvusi maigāka un liegi klājās pār gludo jūras spoguli, klusumu traucēja vienīgi trokšņi, kas nāca no kuģiem, bet arī šie trokšņi likās apslāpēti. Nāgels redzēja, ka vietvietām krastmalā sāk izkārt karogus, arī pilsētā pie dažām mājām jau plandīja karogi, un pēc neilga laika ostā norima visi darbi.
Nāgels tam nepievērsa nekādu uzmanību un atkal devās uz mežu, ilgi tur klaiņāja, līdz nonāca pie mācītāja mājas saimniecības ēkām un pat ieskatījās pagalmā. Pēc tam atkal atgriezās mežā, iespraucās pašā biezokni, kur jau bija pavisam tumšs, un apsēdās uz laukakmens. Viņš atbalstīja galvu vienā rokā, bet ar otras rokas pirkstiem bungāja pa ceļgaliem. Tā viņš nosēdēja krietni ilgi, varbūt pat veselu stundu, un, kad beidzot piecēlās, saule jau bija norietējusi. Pār pilsētu slīga zilgs mijkrēslis.
Iznācis no meža, viņš pārsteigumā apstājas. Uz pakalniem visapkārt dega ugunskuri — varbūt kādi divdesmit, tie liesmoja kā mazas saules. Līcī mudžēt mudžēja laivas, no tām šad tad izbira zaļas un sarkanas dzirkstis — tur aizdedza bengāliskās ugunis. No vienas laivas, kurā dziedāja četri airētāji, pat uzšāva raķetes.
Krastmalā bija daudz cilvēku, tie pastaigājās vai bija nostājušies bariņos.
Nāgels pārsteigumā iekliedzās. Viņš vērsās pie kāda vīra un jautāja, ko nozīmē šīs ugunis un karogi. Vīrs palūkojās uz Nāgelu, nospļāvās, vēlreiz palūkojas un tad atbildēja, ka esot divdesmit trešais jūnijs — Jāņu vakars. Ak jā, Jāņu vakars, šodien tiešām divdesmit trešais jūnijs! Padomā tikai, visiem citiem jaukumiem vēl pievienojas Jāņu vakars! Aiz prieka berzēdams rokas, Nāgels arī steidzās uz krastmalu, visu laiku klusībā atkārtodams, ka viņam šodien briesmīgi laimējies.
Jau iztālēm viņš ieraudzīja Dagnijas Kjelanas asinssārto saulsargu un, pamanījis, ka jauno cilvēku pulciņā ir arī ārsts Stēnersens, daudz negudrodams, devās tieši viņam klāt. Nāgels pacēla savu mici, paspieda ārsta Stēnersena roku un ilgu laiku palika stāvam kailu galvu. Ārsts viņu iepazīstināja ar sabiedrību; Stēnersena kundze arī sniedza viņam roku, un viņš apsēdās kundzei blakām. Viņa bija neparasti bāla, pelēcīgā sejas krāsa piešķīra viņai slimīgu izskatu, taču viņa bija ļoti jauna, diezin vai viņai bija vairāk par divdesmit gadiem. Viņa salīgi tīstījās siltā apmetnī. Nāgels uzlika cepuri un tad vērsās pie visiem:
— Lūdzu mani atvainot, ka neaicināts ielaužos jūsu sabiedrībā…
— Jūs mums sagādājat vienīgi prieku, — ārsta kundze viņu laipni pārtrauca. — Varbūt jūs kaut ko mums nodziedāsiet?
— Ai nē, to gan es nevaru, — viņš atbildēja. — Esmu muzikāli ārkārtīgi neapdāvināts.
— Tieši otrādi, ļoti labi, ka jūs atnācāt, mēs nupat runājām tieši par jums, — ārsts sacīja. — Jūs taču spēlējat vijoli?
— Nē, — Nāgels atbildēja, papurināja galvu un pasmaidīja. — Nē, to es neprotu.
— Bet pēkšņi bez jebkāda iemesla viņš piecēlās kājās un mirdzošām acīm sacīja: —
Šodien esmu tik laimīgs! Visa diena bijusi tik jauka, kopš no rīta pamodos. Jau veselas desmit stundas esmu staigājis kā apburts. Vai varat iedomāties: mani taisni vajā iztēle, ka atrodos smaržīgā koka laivā ar gaišzila zīda pusmēness buru! Vai tas nav brīnišķīgi? Koka smaržu es nevaru aprakstīt, lai cik ļoti vēlētos, pat ja izdotos atrast īstos vārdus. Bet iedomājieties — es sēžu šajā laivā un makšķerēju ar sudraba makšķeri! Atvainojiet, bet vai jums neliekas, cienījamās dāmas, ka tas ir… Nē, es nezinu, kā varētu to attēlot…
Neviena no dāmām neatbildēja; viņas mulsi raudzījās cita uz citu, it kā jautādamas, kā izturēties. Beidzot kāda no viņām iesmējās, un tad viņas visas bez žēlastības sāka skaļi smieties.
Nāgels pārlaida dāmām skatienu, viņa acis vēl mirdzēja, bija skaidrs, ka viņš joprojām domā par laivu ar zilo buru. Taču viņa rokas trīcēja, lai gan seja bija mierīga.
Ārsts, gribēdams viņam izlīdzēt, teica:
— Protams, tās ir sava veida halucinācijas, kas..
— Nē, es izlūdzos piedošanu, — Nāgels atbildēja.
Kaut gan — lai tā būtu, kādēļ gan ne? Nav no svara, kā to nosauc. Visu dienu jutos kā brīnumainā burvībā, lai gan nezinu, vai tās bija halucinācijas vai ne. Tas sākās no paša rīta, kad es vēl gulēju gultā. Izdzirdēju, ka sīc muša, tā bija pirmā apzinātā uztvere pēc atmošanās; tad es ieraudzīju, ka istabā pa mazu caurumiņu aizkarā spraucas iekšā saules stars, — un mani tūlīt pārņēma gaiša, līksma noskaņa. Manā dvēselē radās vasarīga sajūta. Iedomājieties dīgstošas zāles tik tikko dzirdamo šalkoņu, un šī skaņa pārņem jūsu sirdi… Jūs sakāt — halucinācijas, jā, laikam gan, es nezinu. Taču pievērsiet, lūdzu, uzmanību tam, cik es šorīt biju uztverīgs, ka mušas sīkšanu dzirdēju tieši īstajā brīdī un ka tieši šajā brīdī man pietika tieši ar tik daudz gaismas, cik šim saules staram, kas iespīdēja pa caurumiņu aizkarā, un tā tālāk. Un, kad es vēlāk piecēlos un izgāju uz ielas, tad vispirms kādā logā ieraudzīju daiļu dāmu, — viņš paraudzījās uz Andresenas jaunkundzi, kas nodūra acis, — pēc tam redzēju daudz kuģu un mazu meitenīti ar kaķi rokās, un daudz dažādu notikumu, kuri mani ietekmēja. Pēc neilga laiciņa es iegāju mežā, un tur, kad gulēju uz muguras un raudzījos debesīs, man parādījās laiva ar pusmēness buru.