Dāmas atkal sāka smieties. Šķita, ka viņu jautrība pielīp arī ārstam, un, jau pasmaidījis, viņš vaicāja:
— Tātad jūs makšķerējāt ar sudraba makšķeri?
— Jā, ar sudraba makšķeri.
— Ha-ha-hā!
Pēkšņi Dagnija Kjelana, tumši pietvīkusi, teica:
— Bet es ļoti labi varu saprast, ka šāda iztēle… Es, piemēram, skaidri redzu laivu un buru, zilo pusmēness buru… Un, iedomājieties tikai, arī spožu sudraba makšķeri ūdenī! Manuprāt, tas ir skaisti…
Vairāk nekā viņa nespēja pateikt, sastomījās un, acis nodūrusi, apklusa. Nāgels tūlīt nāca viņai palīgā:
— Vai nav tiesa? Arī es tūliņ sacīju: «Pielūko, tas ir pravietisks sapnis. Jā, tā ir zīme, un tā tev atgādina, ka nedrīkst makšķerēt duļķainā ūdenī, bet tikai skaidrā, tikai skaidrā!…» Jūs vaicājāt, dakter, vai es spēlēju vijoli? Nē, nespēlēju, es neprotu spēlēt. Es vazāju sev līdzi tikai vijoles futrāli, bet tas diemžēl bāztin piebāzts ar netīru veļu. Man likās — tas atstās labu iespaidu, ja manā bagāžā būs arī vijoles futrālis, ne tikai čemodāni, vienīgi tāpēc es to futrāli iegādājos. Varbūt jums tagad par mani radīsies nelāgs iespaids, bet tur vairs neko nevar līdzēt, kaut arī es to nožēloju. Starp citu, pie visai vainīga šī sudraba makšķere.
Pārsteigtās dāmas vairs nesmējās; pat ārsts, apriņķa tiesas pilnvarotais Reinerts un adjunkts — visi trīs sēdēja, aiz brīnumiem atpletuši muti. Visi raudzījās uz Nāgelu, un ārsts izskatījās acīm redzami apjucis. Ak tu pasaulīt, kas gan lēcies šim dīvainajam, nezin no kurienes uzklīdušajam cilvēkam? Bet Nāgels klusi sēdēja savā vietā un, kā likās, vairs nekā netaisījās teikt. Mokošajam klusumam, šķita, nebūs gala.
Pēkšņi situāciju glāba Stēnersena kundze. Viņa bija pati laipnība, izturējās pret visiem ar mātes gādību un modri raudzījās, lai neviens nejustos apvainots. Viņa pat tīšām rauca pieri, gribēdama izskatīties vecāka par saviem gadiem tikai tādēļ, lai vārdiem piešķirtu lielāku svaru.
— Vai jūs atbraucāt no ārzemēm, Nāgela kungs?
— Jā, kundze.
— Liekas, mans vīrs teica — no Helsingforsas?
— Jā, no Helsingforsas. Tas ir, pašreiz tieši no Helsingforsas. Esmu agronoms un Helsingforsā noklausījos nelielu kursu lekciju.
Klusums.
— Un kā jums patīk pilsēta? — kundze atkal vaicāja.
— Vai Helsingforsa?
— Nē, mūsu pilsēta.
— Ai, tā ir skaista pilsēta, burvīga pilsēta! Nemaz vairs negribas braukt prom no šejienes, tiešām negribas. He-he-hē! Lūdzu, neizbīstieties, varbūt es beigu beigās tomēr aizbraukšu, viss atkarīgs no apstākļiem… Jā, ko es vēl gribēju sacīt, — viņš ierunājās un tūlīt piecēlās, — ja ar savu ierašanos esmu jūs iztraucējis, tad ļoti lūdzu mani atvainot. Man ir ļoti patīkami tā pasēdēt kopā ar jums. Man, patiesību sakot, nav neviena, ar ko pavadīt laiku, es visiem esmu svešs, tāpēc esmu radis sarunāties pats ar sevi. Jūs mani tiešām iepriecinātu, ja neliktos par mani zinis un turpinātu sarunas, it kā manis te nemaz nebūtu.
— Tomēr jūs jau esat paspējis sagādāt šejieniešiem dažas pārmaiņas, — Reinerts zīmīgi piebilda.
Nāgels viņam atbildēja:
— Jā, man jums, pilnvarotā kungs, īpaši jāatvainojas, esmu ar mieru dot jebkuru gandarījumu, kādu vēlaties. Tikai ne patlaban. Labi? Tikai ne pašreiz.
— Nē, protams, tagad nav īstais laiks, — arī Reinerts piekrita.
— Turklāt es šodien esmu priecīgs, — Nāgels atsāka valodu un sirsnīgi pasmaidīja. Šis smaids viņa seju vērta gaišāku, pēkšņi viņš izskatījās gluži kā bērns.
— Vakars ir tik brīnum jauks, drīz iedegsies zvaigznes. Visos pakalnos liesmo ugunskuri, no jūras šurp plūst dziesmu skaņas. Paklausieties, cik skaisti dzied! No dziedāšanas es neko daudz nesaprotu, bet vai tas nav skaisti? Man nāk atmiņā kāda nakts Vidusjūrā, Tunisas krastā. Uz mūsu kuģa klāja bija ap simt pasažieru — visi koristi, kas brauca kaut kur no Sardīnijas. Es, protams, turējos malā, arī dziedāt nepratu, tikai sēdēju uz klāja un klausījos, kā koris dzied lejā, salonā. Viņi dziedāja gandrīz visu nakti; nemūžam neaizmirsīšu, cik jauki dziesmas skanēja tajā tveicīgajā dienvidu naktī. Slepus es aiztaisīju visas salona durvis, ieslēdzu dziesmas, tā sakot, tur iekšā, un tad šķita, ka skaņas plūst no pašām jūras dzīlēm, jā, it kā mūsu kuģis ar šīm dziesmu skaņām ieslīd mūžībā. Iedomājieties dziedošu jūru, Neptūna valstības kori!
Andresenas jaunkundze, kas sēdēja Nāgelam blakus, sacīja:
— Ak dievs, tas droši vien bija ļoti skaisti!
— Es tikai vienu reizi esmu dzirdējis kaut ko vēl skaistāku, bet tas bija sapnī. Arī šo sapni redzēju sen, tad es vēl biju mazs zēns. Pieaugušiem tik brīnišķīgi sapņi vairs nerādās.
— Vai tiešām ne? — jaunkundze vaicāja.
— Nē. Varbūt tas ir mazliet pārspīlēti, bet… Savu pēdējo sapni es joprojām atceros ļoti skaidri: acu priekšā pletās bezgalīgs purvs… Jā, starp citu, atvainojiet, es visu laiku runāju un lieku jums klausīties. Tas var drīz apnikt. Ticiet man, vienmēr es tik daudz nerunāju.
Tad Dagnija Kjelana iejaucās sarunā:
— Esmu pārliecināta, te nav neviena, kas labāk pats kaut ko runātu nekā klausītos, ko stāstāt jūs. — Un, paliekdamās pret Stēnersena kundzi, viņa čukstēja: — Vai jūs nevarat viņu pierunāt? Lūdzu, dariet to! Kāda viņam balss, ieklausieties taču!
Nāgels smaidīdams sacīja:
— Es labprāt patērzēšu. Šovakar esmu runīgā noskaņā, diezin kas ar mani notiek…
Jā, šai sapnī nekā sevišķa nebija. Manā acu priekšā tātad pletās milzīgs purvs, koki tur neauga, bet to klāja kaut kādas dīvainas saknes, kas atgādināja savijušās čūskas.
Un starp šīm drausmajām, čokurainajām koku saknēm staigāja kāds vājprātīgais. Es vēl tagad viņu redzu — bāla, ar melnu bārdu apaugusi seja, bet bārda tik šķidra, ka tai cauri vīd āda. Viņš skatās apkārt, un viņa plati ieplestās acis pauž ciešanas. Es gulēju, paslēpies aiz akmens, un viņam uzsaucu. Viņš uzreiz paskatījās uz šo akmeni, mans sauciens viņu nemaz nepārsteidza, it kā viņš skaidri zinātu, ka es guļu tieši tur, lai arī aiz akmens nebiju redzams. Viņš visu laiku nenovērsdamies raudzījās uz šo akmeni, un es domāju: «Viņš mani tomēr neatradīs, bet, ja nu nāks šurp, es vēl paspēšu aizbēgt.» Un, lai gan man nepatika viņa ciešais skatiens, es tomēr ķircinoties viņam vēlreiz uzsaucu. Viņš paspēra dažus soļus uz manu pusi un atieza zobus, it kā grasītos man kost, tomēr vairs netika no vietas — sakņu mudžeklis aizšķērsoja viņam ceļu.
Viņš likās it kā sasiets. Es atkal uzsaucu, vairākas reizes uzsaucu, lai viņu krietni sakaitinātu, un viņš niknumā mēģināja tikt cauri sakņu mudžeklim, tās atgrūst un izlauzt sev ceļu; viņš grāba tās abām rokām, svieda uz visām pusēm, visiem spēkiem pūlējās tikt pie manis, bet viss velti. Tad viņš sāka vaidēt, es to skaidri dzirdēju, acis viņam sastinga neizsakāmās sāpēs. Un, kad redzēju, ka varu būt pilnīgi drošs, es piecēlos kājās, izslējos visā augumā, sāku vicināt cepuri un viņu vēl vairāk kaitināt.
Es vienā laidā saucu: «Ek tu! Ek tu!» — cirtu kājas pret zemi un atkal saucu. Tad piegāju viņam tuvāk, lai nelaimīgo galīgi satracinātu, rādīju uz viņu ar pirkstu un atkal un atkal nicīgi kliedzu viņam ausī savu «Ek tu!». Pēc tam pagājos mazliet atpakaļ, lai viņš saprastu, cik tuvu esmu viņam stāvējis. Tomēr viņš vēl nepadevās, joprojām cīnījās ar saknēm, sāpju uzjundīts, mēģināja tās izsvaidīt uz visām pusēm, bija saskrambājies līdz asinīm un, pacēlies pirkstgalos, spītīgi skatījās un kliedza. Jā, vai varat iedomāties, viņš stāvēja uz pirkstgaliem, skatījās uz mani un kliedza! Viņa seja bija sviedriem noplūdusi un briesmīgās mokās izvaibstīta, tāpēc ka viņš nespēja mani aizsniegt. Taču es gribēju viņu vēl vairāk satracināt, atkal piegāju tuvāk, situ knipjus viņam pie paša deguna un ņirdzīgi irgojos: «Hi-hi-hī!» Tad sviedu viņam ar sakni un trāpīju pa lūpām, gandrīz nogāzu viņu zemē, bet viņš tikai spļāva asinis, slaucīja muti ar plaukstu un atkal sāka raut laukā saknes. Un tad es sadūšojies izstiepu roku, lai iesistu viņam pa pieri, taču gribēju tūlīt pabēgt nost, bet viņš sagrāba manu roku. Augstais dievs, cik tas bija baismīgi! Viņš niknumā metās man virsū un kā spīlēs saspieda manu roku. Es iekliedzos un atrāvos atpakaļ, bet viņš, nelaizdams vaļā manu roku, paklausīgi man sekoja. Mēs izkļuvām no purva. Tagad, kad viņš turējās man pie rokas, saknes viņu vairs netraucēja, mēs pienācām pie akmens, aiz kura es sākumā biju slēpies. Pēkšņi viņš nokrita ceļos un sāka skūpstīt zemi, kuru bija mīdījušas manas kājas. Asinīm notecējis, izmocīts viņš vārtījās man pie kājām dubļos un pateicās, ka esmu bijis pret viņu tik labs, viņš mani svētīja un lūdza dievu, lai arī tas mani svētī par manu labdarību. Plati ieplestās acis mirdzēja pateicības lūgšanā, viņš aizlūdza par mani un skūpstīja nevis manu roku, pat ne manas kurpes, bet gan zemi, ko bija minušas manas kājas. Un es viņam vaicāju: «Kāpēc tu skūpsti zemi, kuru es nupat mīdīju?» — «Tāpēc,» viņš atbildēja, «ka manas lūpas asiņo, es negribu notriept tavas kurpes.» Viņš negribēja notriept manas kurpes! Un tad es atkal jautāju: