«Bet kāpēc tu man pateicies, lai gan es tev nodarīju ļaunu un sagādāju mokas?» — «Es tev pateicos tāpēc, ka tu man nesagādāji vēl lielākas mokas, tāpēc, ka biji pret mani labs un mani vairs nemocīji.» — «Labi,» es teicu, «bet kāpēc tu man uzkliedzi un atiezi zobus, it kā gribēdams man kost?» — «Es nebūt negribēju tev kost,» viņš atbildēja, «es atvēru muti, lai lūgtu tev palīdzību, bet nevarēju izrunāt ne vārda, un tu mani nesaprati. Bet kliegt es kliedzu aiz neizsakāmām mokām.» — «Vai tu kliedzi aiz sāpēm?» es jautāju. — «Jā…» Es paskatījos uz šo vājprātīgo, viņš joprojām spļāva asinis, tomēr vēl lūdza par mani dievu; un tad es sapratu, ka esmu viņu jau redzējis, ka viņu pazīstu. Viņš nebūt nebija tik vecs, viņam bija sirmi mati un maza, šķidra bārdiņa. Tas bija Minūte.
Nāgels apklusa. Visi jutās pārsteigti. Pilnvarotais Reinerts nodūra acis un ilgi raudzījās zemē.
— Minūte? Vai tas bija Minūte? — Stēnersena kundze vaicāja.
— Jā, tas bija viņš, — Nāgels atbildēja.
— Bet es gan to zināju! — Dagnija Kjelana izsaucās — Es to sapratu tūliņ, kad jūs teicāt, ka viņš nometies ceļos un skūpstījis zemi. Varu galvot, ka es viņu uzreiz pazinu. Vai jūs labi viņu pazīstat?
— Nē, esmu redzējis tikai divas reizes… Taču baidos, ka esmu sabojājis jums visiem garastāvokli. Kundze, jūs esat pagalam nobālusi! Žēlīgais dievs, bet tas taču bija tikai sapnis!
— Jā, tā nudien nedrīkst! — arī ārsts ierunājās. — Pie velna, kāda mums daļa par Minūti! Lai bučo kaut visas koku saknes Norvēģijā, kāda mums tur daļa! Redzat, Andresenas jaunkundze jau sākusi raudāt. Ha-ha-hā!
— Es nemaz neraudu, — viņa atbildēja, — man nenāk ne prātā raudāt. Taču atzīšos, ka šis sapnis mani spēcīgi ietekmēja. Un man liekas, tas ietekmējis arī jūs.
— Mani? — ārsts izsaucās. — Itin nemaz! Ha-ha-hā! Jūs visi esat galīgi jukuši.
Bet tagad labāk sāksim kustēties! Ceļas vējš, un kļūst vēss. Vai tev salst, Jeta?
— Nē, nemaz nesalst, pasēdēsim vēl mazliet, — kundze atbildēja.
Taču ārsts katrā ziņā gribēja staigāt.
— Kļūst vēss, — viņš vēlreiz atkārtoja. Un, kaut arī pārējie neļaušot viņam iet vienam, viņš tomēr vairs nevarot nosēdēt uz vietas. Tad piecēlās arī Nāgels un viņam sekoja.
Viņi staigāja šurpu turpu gar krastmalu, ar pūlēm izspiedās cauri ļaužu jūklim, runāja par šo un to un sasveicinājās ar paziņām. Pēc kādas pusstundas Stēnersena kundze viņiem uzsauca:
— Nāciet taču beidzot atpakaļ! Vai zināt, ko mēs nolēmām? Nospriedām rītvakar visi sapulcēties pie mums. Uzaicināsim vēl labi daudz ļaužu. Jums, Nāgela kungs, arī visādā ziņā jānāk! Taču brīdinu jūs, ka pie mums tā parasts — jo vairāk viesu, jo mazāk cienasta…
— Toties lielāka jezga, — ārsts viņu jautri pārtrauca, — tas ir skaidrs. Un zini, tā nemaz nav slikta iedoma, Jeta, tu parasti nemaz neesi tik apķērīga. — Ārstam tūlīt uzlabojās oma, un, domājot par šīm viesībām, viņa sejā atplauka labsirdīgs smaids.
— Tikai nenāciet pārāk vēlu, un cerēsim, ka mani neizsauks pie kāda slimnieka.
— Bet vai es drīkstu ierasties šajā pašā uzvalkā? — Nāgels vaicāja. — Cita man nav.
Visi smējās, un Stēnersena kundze sacīja: — Protams, tas būs ļoti jauki.
Atceļā Nāgels gāja blakām Dagnijai Kjelanai. Viņš nemaz nebija pūlējies tā izkārtot, tas notika pavisam nejauši. Jaunkundze arī necentās izvairīties. Viņa tikko bija teikusi, ka jau tagad priecājoties, domājot par rītvakaru, jo ārsta mājā allaž esot tik vienkārši un omulīgi, Stēnerseni esot lieliski cilvēki un protot vienmēr sagādāt jautrību. Bet tad Nāgels piepeši klusām sacīja:
— Vai es drīkstu cerēt, jaunkundz, ka jūs man esat piedevusi muļķīgo izturēšanos toreiz mežā?
Viņš runāja gandrīz čukstus un tik dedzīgi, ka viņa bija spiesta atbildēt.
— Jā, tagad es jūsu uzvedību tajā vakarā saprotu labāk, — viņa atbildēja. — Jūs tiešām neesat tāds kā citi cilvēki.
— Pateicos! — viņš nočukstēja. — Ak, es jums pateicos tā, kā vēl nekad savā mūžā neesmu pateicies! Bet kāpēc jūs domājat, ka neesmu tāds kā citi cilvēki? Zināt, jaunkundz, es visu vakaru pūlējos mīkstināt pirmo iespaidu, kādu uz jums, bez šaubām, biju atstājis. Ik vārds, ko es teicu, bija domāts vienīgi jums. Ko jūs par to sacīsiet? Lūdzu, tikai neaizmirstiet, ka jūtos vainīgs un tas bija kaut kā jāvērš par labu. Es tiešām visu dienu biju mazliet neparastā noskaņā, tomēr tīšām izlikos drusku ļaunāks, nekā esmu īstenībā, un gandrīz visu laiku tēloju. Man katrā ziņā vajadzēja panākt, lai jūs noticētu, ka esmu mazliet neaprēķināms, ka bieži izdaru visādas dīvainības. Tā cerēju vieglāk izpelnīties jūsu piedošanu, tāpēc pavisam nevietā sāku izklāstīt savu sapni un padarīju sevi smieklīgu ar vijoles futrāli, tīšuprāt atzinu savas dīvainības, lai gan nepavisam nebiju spiests to darīt.
— Piedošanu! — viņa strauji pārtrauca Nāgelu. — Kāpēc jūs man tagad to visu stāstāt un no jauna mānāties?
— Nē, es nemānos! Ja atzīstos, ka toreiz mežā tiešām padevos acumirklīgai muļķīgai iedomai un skrēju jums pakaļ, jūs to sapratīsiet. Mani pēkšņi pārņēma neatturama vēlēšanās jūs izbiedēt, tāpēc ka jūs bēgāt no manis. Toreiz taču jūs vēl nepazinu. Bet, kad es tagad jums stāstu, ka esmu tieši tāds pats kā citi cilvēki, jūs arī to sapratīsiet. Šovakar es tēloju komēdiju un pārsteidzu visu sabiedrību ar savu ākstīgo uzvedību tikai tāpēc, lai mīkstinātu jūsu sirdi un jūs mani uzklausītu. Un to esmu panācis, jūs mani uzklausījāt un visu sapratāt.