— Nē, jāatzīstas, ka es jūs lāgā nesapratu. Bet lai paliek, vai nu tāpēc man jālauza galva…
— Nē, protams, ne. Kādēļ jānoņemas ar šo jautājumu? Bet atzīstieties — šīs viesības rītvakar rīkos tāpēc, ka jūs visi domājat — es esmu tāds ērms, no kura var sagaidīt daudz ko neparastu? Baidos, ka sagādāšu jums visiem vilšanos, ka visu vakaru teikšu vienīgi «jā» vai «nē», bet varbūt neteikšu pat to.
— Nē, jums katrā ziņā jānāk.
— Vai tiešām jānāk? — viņš vaicāja, raudzīdamies uz Dagniju.
Abi vairs neteica ne vārda. Viņi klusēdami gāja viens otram blakām.
Tā viņi sasniedza mācītāja māju. Kjelanas jaunkundze apstājās. Viņa pēkšņi iesmējās un teica:
— Nē, kaut ko tādu savu mūžu neesmu dzirdējusi! — Un pašūpoja galvu.
Viņi pagaidīja pārējo sabiedrību, kas bija palikusi iepakaļ. Nāgels grasījās vaicāt, vai drīkst pavadīt viņu līdz pašai mājai, jau bija par to izšķīries, bet Dagnija tai mirklī pagriezās atpakaļ un uzsauca adjunktam:
— Nāciet taču, adjunkt, nāciet! — Un strauji māja ar roku, lai viņu paskubinātu.
VII
Nākamajā dienā tieši sešos Nāgels ieradās ārsta mājā. Viņš domāja, ka atnācis par agru, bet visa iepriekšējā vakara sabiedrība jau bija sapulcējusies. Bija arī vēl divi jauni viesi — advokāts un kāds jauns, gaišmatains students. Pie diviem galdiem jau dzēra zelteri un konjaku, bet pie trešā galda sēdēja dāmas, pilnvarotais Reinerts un jaunais students un dzīvi sarunājās. Adjunkts, kluss cilvēks, kas reti kaut ko sacīja, bet lielāko tiesu klausījās, jau bija paspējis piesūkties un pietvīkušiem vaigiem kaut ko skaļi klāstīja:
— Minēsim kaut vai Serbiju, kur astoņdesmit procentu iedzīvotāju neprotot ne lasīt, ne rakstīt, vai tur stāvoklis ir labāks? Jā, to es gribētu zināt! — Un adjunkts pameta apkārt niknu skatienu, lai gan neviens neko nebija iebildis.
Mājasmāte pasauca Nāgelu un atbrīvoja viņam vietu pie dāmu galda. Ko viņš vēloties dzert? Viņi patlaban te runājuši par Kristiāniju, viņa piebilda. No Nāgela puses tiešām esot savāda iedoma apmesties uz dzīvi šai mazpilsētā, ja esot brīva izvēle un viņš varētu dzīvot pašā Kristiānijā.
Pēc Nagela domam, izvēle nemaz neesot tik savāda — viņš taču vēloties dzīvot uz laukiem un atpūsties. Kristiānijā viņš nekādā ziņā negribētu dzīvot. Šī pilsēta esot pēdējā vieta, kuru viņš izvēlētos.
— Vai tiešām? Bet tā taču ir galvaspilsēta! Tur sapulcējas visi zemes diženie un ievērojamie cilvēki. Tur ir gan izstādes, gan teātri un koncerti, gan visi pārējie mākslas iestādījumi.
— Jā, un cik daudz tur saplūst ārzemnieku! — Andresenas jaunkundze piemetināja. — Viesojas aktieri, dziedātāji, mūziķi un dažādi mākslinieki.
Dagnija Kjelana klusēja un tikai klausījās.
— Jā, tā jau ir, — arī Nāgels piekrita, bet viņš nudien nezinot, kāpēc, dzirdot minam Kristiānijas vārdu, viņš katrreiz acu priekšā redzot Grensenas kvartālu un saožot izžautas veļas dvaku. Tā tas patiesi esot, viņš to neizdomājot. Viņa iztēlē iznirstot uzpūtīga provinces pilsēta ar divām baznīcām, divām avīzēm, viesnīcu un ūdens krānu uz ielas, bet ar visdiženākiem iedzīvotājiem pasaulē. Nekur viņš neesot redzējis tik iedomīgus cilvēkus, ak tu mīļais dievs, cik reižu neesot ilgojies tikt projām, kad tur dzīvojis!
Pilnvarotais nekādi nespēja saprast, ka var just tādas antipātijas nevis pret atsevišķu personu, bet pret veselu pilsētu, turklāt valsts galvaspilsētu. Kristiānija vairs neesot nekāda provinces pilsētiņa, tā jau ieņemot savu vietu starp citām lielpilsētām.
Un kafejnīca «Grand» esot tieši izcila.
Sākumā Nāgels neko neiebilda pret šo kafejnīcu. Taču pēc brītiņa sarauca pieri un sacīja tik skaļi, lai visi dzirdētu:
— Kafejnīca «Grand» savā ziņā tiešām ir vienreizēja!
— Jūs, liekas, to domājat ironiskā nozīmē?
— Nebūt ne! Kafejnīca «Grand» ir ievērojama vieta, tur pulcējas tikai diženi cilvēki. Ja tur nāk gleznotāji, tad tikai vislabākie pasaulē, ja studenti, tad tikai visspējīgākie, ja sievietes, tad viselegantākās, ja redaktori, tad visspožākie, ja dzejnieki, tad tiešām visizcilākie pasaulē! Ha-hā! Tur viņi dirn augām dienām un plātās, dēvēdami cits citu par ģēnijiem un juzdamies bezgala aplaimoti. Es pats esmu redzējis, kā tur triumfē ikviens, kam izdevies sev pievērst pārējo uzmanību.
Nāgela vārdi modināja vispārēju sapīkumu. Pilnvarotais pieliecās klāt Kjelanas jaunkundzei un diezgan skaļi teica:
— Tik uzpūtīgu kundziņu savu mūžu neesmu vēl redzējis!
Viņa atmeta atpakaļ galvu un aši pavērās Nāgelā; viņš, bez šaubām, bija dzirdējis pilnvarotā vārdus, bet, kā redzams, tie viņu neskāra. Tieši pretēji, viņš saskandināja ar jauno studentu un gluži vienaldzīgi sāka runāt par kaut ko citu. Šī pārliekā pašapziņa kaitināja arī Kjelanas jaunkundzi. Diezin par ko viņš tur viņus visus, ja atļaujas runāt tik nekaunīgā nicībā. Kāda iedomība, kāda lieluma mānija! Kad pilnvarotais vaicāja, ko domājot viņa, Kjelanas jaunkundze tīšām atbildēja skaļi:
— Ko es domāju? Piedodiet, bet man Kristiānija ir pietiekami laba.
Arī šie vārdi neiztraucēja Nāgela mieru. Izdzirdis šo frāzi, kas bija vērsta pret viņu, viņš tikai vērīgi paraudzījās uz Kjelanas jaunkundzi, it kā gribētu noskaidrot, ar ko viņu nokaitinājis. Viņš brītiņu neatlaidīgi lūkojās uz jauno sievieti, mirkšķināja acis un kaut ko prātoja, bet viņa seja bija ļoti skumīga.
Arī adjunkts iesaistījās sarunā un sāka dedzīgi iebilst pret apgalvojumu, ka Kristiānija esot mazāka par Belgradu. Vispār Kristiānija nemaz neesot mazāka par jebkuru vidēja lieluma galvaspilsētu.
Visi sāka smieties — adjunkts izskatījās ārkārtīgi komisks ar pietvīkušiem vaigiem un nesatricināmo pārliecību. Advokāts Hansens, pamazs resnītis ar zelta brillēm un pliku pakausi, sita sev pa ceļgaliem un dārdināja smieklus.
— Vidēja lieluma, vidēja lieluma! — viņš aizgūtnēm kliedza. — Kristiānija nav mazāka par citām tādām pašām galvaspilsētām! Jā, tieši tā, tāda paša lieluma. Nemaz nav mazāka! Ak tu pasaulīt! Prozit!
Nāgels atsāka sarunāties ar studentu Ejenu. Jā, jaunības dienās arī viņš, Nāgels, jūsmojis par mūziku, it īpaši par Vāgneru. Bet ar gadiem tas pārgājis. Viņš arī neticis tālāk par nošu lasīšanu un protot tikai atskaņot dažus akordus.
— Vai uz klavierēm? — students vaicāja. Klavieres viņš spēlēja labi.
— Ak nē! Uz vijoles. Bet, kā jau teicu, nekur tālāk es netiku, tāpēc arī tam atmetu ar roku.
Viņa acis nejauši pievērsās Andresenas jaunkundzei, kas jau kādu stundas ceturksni sēdēja nostūrī pie krāsns un sarunājās ar pilnvaroto. Viņas skatiens, tikai garām slīdot, sastapās ar Nāgela skatienu, taču viņa nemierīgi sakustējās un aprāva teikumu.
Dagnija sēdēja nomaļus, sizdama pa roku ar salocītu laikrakstu. Viņas slaidajos, baltajos pirkstos nebija neviena gredzena. Nāgels paslepus viņu vēroja. Mīļais dievs, cik viņa šovakar daiļa! Šajā apgaismojumā pret tumšo sienu viņas kuplie, gaišie mati izskatījās vēl gaišāki. Tiesa, kad jaunā sieviete šādi sēdēja, šķita, ka viņai ir tieksme uz tuklumu, bet, tiklīdz viņa piecēlās, šis iespaids izgaisa. Viņas gaita bija viegla un gracioza, it kā viņa slidotu.
Nāgels piecēlās un piegāja pie viņas.