Viņa uzmeta Nāgelam spožu mirkli ar savām tumši zilajām acīm, un viņš gluži neviļus iesaucās:
— Ak dievs, cik jūs esat skaista!
Viņa apmulsa no šādas vaļsirdības, gribēja kaut ko sacīt, bet nevarēja. Galu galā viņa nočukstēja:
— Esiet taču kaut mazliet prātīgāks!
Tad viņa piecēlās, piegāja pie klavierēm un sāka šķirstīt notis; vaigi viņai kvēloja.
Ārsts, kas kaislīgi vēlējās runāt par politiku, pēkšņi vaicāja:
— Vai esat lasījuši šodienas avīzes? Velns parāvis, ar «Morgenbladet» pēdējā laikā kaut kas nav kārtībā! Vai tā ir civilizētu cilvēku valoda? Tā ir rupja lamāšanās, vairāk nekas!
Tā kā neviens neiebilda, viņš apklusa. Advokāts Hansens zināja, kas vajadzīgs, lai iedvesmotu mājastēvu, tāpēc uzsvērti mierīgi sacīja:
— Vai nebūtu pareizāk teikt, ka vainīgas ir abas puses?
— Nu vai zini! — ārsts izsaucās un pietraucās kājās. — Tu taču negribēsi sacīt, ka…
Bet tai mirklī visus aicināja pie galda. Sabiedrība devās ēdamistabā. Ārsts joprojām nerimās. Strīds turpinājās arī pie galda. Nāgels, kas sēdēja blakām mājasmātei un jaunajai Olsenas jaunkundzei, policijas priekšnieka meitai, sarunās nepiedalījās. Kad viesi piecēlās, spriedelēšana par Eiropas politiku joprojām neapsīka. Jau bija izteikti uzskati par caru, par Konstānu, par Parnelu, un, kad viņi beidzot pievērsās Balkānu jautājumam, adjunkts atkal izmantoja izdevību un metās uz Serbiju. Viņš nule bija lasījis «Statistische Monatschrift», pēc tā ziņām, stāvoklis tur esot briesmīgs, skolas galīgi tukšas…
— Par vienu es gan ārkārtīgi priecājos, — ārsts ierunājās valgām acīm, — par to, ka Gledstens vēl ir dzīvs. Ielejiet, cienījamie kungi, uzdzersim uz Gledstena veselību, jā, uz šā diženā un patiesā demokrāta, tagadnes un nākotnes cilvēka veselību!
— Pagaidiet, mēs arī gribam piedalīties! — izsaucās Stēnersena kundze. Viņa piepildīja glāzes, pārmērīgā cītībā pārlēja vīnu pāri malām un, trīcošās rokās turēdama paplāti, apstaigāja dāmas. Visi dzēra.
— Jā, tas tikai ir vīrs! — ārsts atsāka un paklakšķināja ar mēli. — Nabadziņš pēdējā laikā slimoja, bija saaukstējies, bet cerēsim, ka tas drīz pāries. Nav tāda politiķa, kuru būtu tik žēl zaudēt kā Gledstenu. Ak dievs, kad domāju par viņu, viņš man šķiet kā milzu bāka, kas rāda ceļu visai pasaulei! Jūs izskatāties tik izklaidīgs, Nāgela kungs, vai jūs man nepiekrītat?
— Piedodiet, ko jūs teicāt? Protams, esmu ar jums pilnīgi vienis prātis.
— Protams, arī Bismarku es savā ziņā varu cienīt, bet Gledstens!…
Ārstam neviens nebilda pretī, visi zināja, ka citādi nevarēs apturēt viņa runas plūdus. Taču beigu beigās sarunas galīgi apsīka un ārsts ieteica īsināt laiku ar kāršu spēli. Kas spēlēs? Bet tad pāri visai istabai atskanēja Stēnersena kundzes balss:
— Kaut kas nedzirdēts! Zināt, ko patlaban man sacīja students Ejens? Izrādās, ka Nāgela kungs ne vienmēr tik augsti vērtējis Gledstenu kā šovakar. Students Ejens reiz dzirdējis Nāgela uzstāšanos Kristiānijā — laikam tas bijis strādnieku biedrībā. Tad Nāgels pamatīgi ņēmis Gledstenu uz grauda. Jūs nu gan esat krietns, Nāgela kungs, neko teikt! Vai tiešām tā ir taisnība? Nu, neizvairieties ar klusēšanu, neaizvairieties!
Kundze to teica, labsirdīgi smaidīdama, un pa jokam pacēla gaisā rādītājpirkstu.
Viņa pieprasīja, lai Nāgels pasaka, vai tā esot taisnība.
Nāgels samulsa un atbildēja:
— Tas droši vien ir pārpratums.
— Neņemos apgalvot, ka jūs viņu galīgi iznīcinājāt, — Ejens piebilda, — bet viņam nikni uzbrukāt gan. Atceros, jūs teicāt, ka Gledstens esot liekulis.
— Liekulis! Gledstens liekulis! — ārsts iesaucās. — Vai jūs, draudziņ, bijāt piedzēries?
Nāgels iesmējās.
— Nē, es nebiju piedzēries. Bet var būt, ka biju arī, skaidri vairs neatminu. Šķiet, ka biju.
— Varu zvērēt, ka bijāt, — ārsts apmierināts noteica. Nāgels negribēja nekā paskaidrot, viņš neturpināja sarunu, bet tad Dagnija Kjelana iečukstēja mājasmātei ausī:
— Piespiediet viņu pateikt, ko viņš domājis! Tas ir tik interesanti.
— Jā, ko tad jūs īsti domājāt? — kundze vaicāja. — Ja jūs tik asi kritizējāt Gledstenu, tad taču jums bija savs uzskats? Pasakiet to arī mums! Jūs mums sagādāsiet prieku, bet citādi visi sāks spēlēt kārtis — un tas būs tik garlaicīgi…
— Nu, tas jau pavisam kas cits, ja ar to uzjautrinu sabiedrību, — Nāgels sacīja.
Vai viņš ar šiem vārdiem gribēja pasvītrot lomu, kādu tēloja sabiedrībā? Lai vai kā, bet viņš izsmējīgi savilka lūpas.
Tad teica, ka neatceroties to gadījumu, par kādu runājis Ejena kungs… Vai kāds no klātesošajiem ir redzējis Gledstenu vai dzirdējis viņu runājam? Kad redz viņu stāvam tribīnē, tad paliek spēcīgs iespaids: tas ir viscildenākais, vistaisnīgākais cilvēks.
Liekas, par viņa tīro sirdsapziņu nemaz nav iespējams šaubīties. Vai gan šis cilvēks varētu grēkot pret dievu un runāt nepatiesi? Turklāt viņš pats tik ļoti pārliecināts par savu taisnību, ka sagaida to arī no saviem klausītājiem, tiešām sagaida, ka arī viņi rīkosies taisnīgi…
— Bet tā taču ir lieliska īpašība! Tā apliecina viņa taisnīgumu un humāno domāšanu, — ārsts Nāgelu pārtrauca. — Tik dīvainus spriedumus vēl nekad neesmu dzirdējis!
— Pilnīgi jums piekrītu. Minu to tikai tāpēc, lai izceltu šo skaisto rakstura vilcienu, ha-ha-ha! Tagad atstāstīšu jums kādu notikumu, kas patlaban ienāca prātā, starp citu, man nemaz nav jāatstāsta šis notikums, tikai jānosauc viens vārds — Kerijs. Nezinu, vai jūs visi atceraties, kā Gledstens, būdams ministrs, izmantoja nodevēja Kerija ziņojumus. Vēlāk viņš tam palīdzēja aizbraukt uz Āfriku, lai pasargātu no atriebības.
Taču ne jau par to es gribēju runāt, bet gan par kādu citu notikumu; nepievēršu sevišķu uzmanību tādiem sīkumiem, ko dažs labs ministrs dažreiz spiests darīt. Nē, bet, atgriežoties pie mūsu iepriekšējās sarunas, tiešām jāatzīst, ka Gledstenam, kad viņš runā no tribīnes, sirdsapziņa vienmēr ir tīra. Ja jūs redzētu vai dzirdētu Gledstenu runājam, es pievērstu jūsu uzmanību viņa žestiem un sejas izteiksmei runas laikā.
Viņš ir tik pārliecināts par savu taisnību, ka šī pārliecība atspoguļojas viņa skatienā, balsī, stājā un visos viņa žestos. Viņš runā vienkārši un saprotami, taču bezgala ilgi.
Viņa daiļrunība ir neizsīkstoša. Jums vajadzētu redzēt, kā viņš prot piekļūt katram klausītājam zālē — pāris vārdu veltī dzelzs preču tirgotājam, pāris vārdu kažokādu izstrādātājam. Un katrs viņa vārds skan tik svarīgi, it kā viņš tos vērtētu par kronu gabalā. Jā, skats ir tiešām jauks! Jā, Gledstens nenoliedzami ir taisnības aizstāvis, par to viņš cīnās. Viņam nekad nenāk ne prātā iecietīgi izturēties pret kaut kādiem maldīgiem uzskatiem. Proti, zinādams, ka taisnība ir viņa pusē, viņš bez žēlastības to izmanto, visādi izceļ savu pozīciju spēcīgumu, burtiski, bāž to klausītājiem degunā un izmanto visus līdzekļus, lai apkaunotu savus pretiniekus. Viņa morāle ir pati veselīgākā un pastāvīgākā, viņš uzstājas kristietības, humānisma un civilizācijas vārdā! Ja kāds šim cilvēkam piedāvātu tūkstošiem mārciņu, lai viņš izglābtu no ešafota nepatiesi notiesātu sievieti, viņš tūlīt to darītu, ar nicināšanu atraidītu naudu un savu rīcību neuzskatītu par nopelnu, nekādā ziņā neuzskatītu, viņš nevēlētos to piedēvēt sev par nopelnu. Redzat, kāds cilvēks viņš ir! Nenogurstošs cīnītājs, kas pastāvīgi pūlas darīt tikai labu uz mūsu grēcīgās zemes, ik dienas gatavs mesties cīniņā par taisnību, patiesību un dievu! Un kādās kaujās viņš nav uzvarējis! Divreiz divi ir četri, taisnība uzvarējusi, gods dievam augstībā!.. Starp citu, Gledstens spēj aizstāvēt arī daudz drosmīgākus apgalvojumus nekā «divreiz divi ir četri»; es pats dzirdēju, ka debatēs par budžetu viņš pierādīja, ka septiņpadsmit reiz divdesmit trīs ir trīs simti deviņdesmit viens, un toreiz guva spožu, tiešām lielisku uzvaru, viņam atkal bija taisnība, un šī taisnība staroja no viņa acīm, skanēja viņa balsī un vērta viņu diženu. Tad es piecēlos, lai labāk apskatītu šo cilvēku. Es sapratu, ka taisnība ir viņa pusē, tomēr piecēlos. Stāvēju un prātoju par viņa iegūto skaitli — trīs simti deviņdesmit viens, man bija skaidrs, ka iznākums ir pareizs, tomēr es nez kāpēc vilcinājos un teicu sev: «Nē, paga! Septiņpadsmit reizināts ar divdesmit trīs ir trīs simti deviņdesmit septiņi.» Es, protams, skaidri zinu, ka iznākums ir deviņdesmit viens, tomēr, visam par spīti, saku deviņdesmit septiņi, lai tikai nebūtu vienās domās ar šo cilvēku, šo profesionālo taisnības aizstāvi. Kāda balss manī čukst: «Sacelies, sacelies pret šo rokām taustāmo patiesību!» Un es saceļos un, kvēlas iekšējas nepieciešamības mudināts, saku: «Trīs simti deviņdesmit septiņi!» Es saceļos tādēļ, lai saglabātu savu priekšstatu par taisnību, lai neļautu šim cilvēkam, kas tik nelokāmi stāv par taisnību, padarīt šo taisnību pliekanu, pārvērst par banalitāti, pazemot…