— Velns parāvis, tādu muldoņu nekad vēl neesmu dzirdējis! — ārsts izsaucās. —
Vai jūs uztraucaties, ka Gledstenam vienmēr ir taisnība?
Nāgels pasmaidīja — grūti pateikt, vai aiz lēnprātības vai augstprātības. Tad viņš atbildēja:
— Tas mani nedz uztrauc, nedz demoralizē. Protams, es nemaz neceru, ka mani te sapratīs, bet vienalga… Gledstens ir tāds kā apkārtceļojošs taisnības un patiesības sludinātājs, viņa galva ir pārblīvēta ar vispārzināmām patiesībām. Divreiz divi ir četri
— tā viņam šķiet vislielākā pasaules gudrība. Un vai mēs varam noliegt, ka divreiz divi ir četri? Protams, ne. Es to saku tikai tādēļ, lai pierādītu, ka Gledstenam tiešām vienmēr ir taisnība. Jautājums ir vienīgi par to, cik mēs vispār vairs spējam uztvert patiesību, vai neesam pamazām zaudējuši šīs spējas, vairs neesam izsalkuši, tāpēc ka mūs cienā ar tādām patiesībām, kas nevar pārsteigt. Tur tas āķis… Taču Gledstenam vienmēr ir neapstrīdama taisnība un sirdsapziņa tik tīra, ka nav ne domas, ka viņš labprātīgi mitēsies darīt labu visai cilvēcei. Viņš mūžīgi rosās, visur ir klāt. Viņš piekliedz visiem pilnas ausis ar savām gudrajām sentencēm, mērķē starp Birmingemu un Glazgovu, samierina korķu fabrikanta un izredzēm bagāta advokāta politisko pārliecību, pašaizliedzīgi aizstāv savus uzskatus un piepūlē savas vecās plaušas, lai neviens no viņa tik vērtīgajiem vārdiem neietu klausītājiem zudumā. Un, kad komēdija beigusies un publika izrādījusi savu sajūsmu, bet Gledstens tiku tikām izklanījies, viņš dodas uz mājām liekas gultā, sakrusto rokas un noskaita vakarlūgsnu, pēc tam mierīgi aizmieg, viņa dvēselē nav ne mazāko šaubu, viņš neizjūt nekādu kaunu, ka pierunājis pilnu Birmingemu un Glazgovu. Bet ar ko, patiesību sakot, pierunājis? Viņš tikai apzinās, ka ir izpildījis savu pienākumu pret cilvēci un pret sevi pašu, un aizmieg dziļā pravieša miegā. Tādu grēku viņš nedarīs, ka teiks pats sev:
«Šodien tev mazliet neveicās, tu garlaikoji tos divus kokvilnas audējus, kas sēdēja uz pirmā sola, viņi pat sāka žāvāties.» Nē, to viņš sev neteiks, jo nav īsti drošs, vai tas ir tiesa; melot viņš negrib, jo melošana ir liels grēks, bet Gledstens negrib grēkot. Nē, viņš sev teiks: «Man šķita, viens vīrs sāk žāvāties; dīvaini, taču man tā likās, bet es droši vien alojos, grūti ticēt, ka no klausītājiem kāds žāvātos.» He-he-hē… Neatceros, vai to es teicu Kristiānijā vai kaut ko citu. Katrā ziņā tomēr atzīšos, ka Gledstenu nekad neesmu uzskatījis par garā diženu.
— Nabaga Gledstens! — pilnvarotais Reinerts izsaucās. Nāgels viņam neatbildēja.
— Nē, par to jūs Kristiānijā nerunājāt, — Ejens paskaidroja. — Jūs Gledstenam uzbrukāt par viņa attieksmi pret īriem un Parnellu un, starp citu, piebildāt, ka viņš neesot nekāds izcils cilvēks. Atceros, tā jūs teicāt. Viņš gan esot apveltīts ar spēku un, iespējams, varot būt pat noderīgs, bet būtībā esot visai parasts cilvēks.
— Jā, atceros. Man tāpēc atņēma vārdu, he-he-hē! Labi, esmu ar mieru arī to atzīt.
Kādēļ gan ne? Ļaunāk no tā nekļūs. Bet netiesājiet mani pārāk bargi!
Tad ārsts Stēnersens jautāja:
— Sakiet man, lūdzu, — vai jūs esat labējais? Nāgels izbrīnā iepleta acis, tad skaļi iesmējās un teica:
— Bet kā jūs domājat?
Tobrīd piezvanīja pie ārsta pieņemamās istabas durvīm. Kundze pietrūkās kājās; protams, ārstam tagad diemžēl būs jādodas projām. Taču viesi vēl nedrīkst izklīst, nekādā ziņā ne, pirms pusnakts nevienu nelaidīs mājās. Lai Andresenas jaunkundze atkal apsēžas savā vietā; Anna uzvārīs kafiju, stipru kafiju — pulkstenis taču ir tikai desmit.
— Pilnvarotā kungs, jūs neko nedzerat! Kā nu ne, viņš neatpaliekot no citiem.
— Norunāsim — neviens nedrīkst iet projām. Visiem vēl jāpaliek. Dagnij, kāpēc tu esi tik klusa? Nē, viņa neesot klusāka nekā parasti. No pieņemamās istabas ienāca ārsts. Lai viņu atvainojot, viņam jāejot projām — bīstams gadījums, asins saindēšanās. Starp citu, pārāk tālu tas neesot, pēc divām trim stundām viņš atgriezīšoties, cerot vēl satikt visu sabiedrību. Uz redzēšanos! Uz redzēšanos, Jeta!
Ārsts žigli aizgāja. Pēc brīža visi redzēja, ka viņš kopā ar kādu vīru gandrīz skriešus aizsteidzas pa ceļu uz ostas pusi. Kundze sacīja:
— Tagad kaut ko izdomāsim… Tpū, varat saprast, cik man skumīgi palikt vienai pašai mājās! Sevišķi ziemas naktīs, tad es vienmēr uztraucos — ja nu viņš vairs nepārnāk…
— Jums, kā redzu, nav bērnu? — Nāgels jautāja.
— Nē, bērnu mums nav… Tagad jau sāku pierast pie šīm garajām, vientuļajām naktīm, bet sākumā jutos šausmīgi. Atzīstos, man bija bail, bail no tumsas, turklāt uztraucos par vīru. Ko lai dara, man ir bail arī no tumsas… Gadījās, ka aiz bailēm piecēlos un aizgāju gulēt uz kalpones istabu… Saki taču arī tu kaut ko, Dagnij! Par ko tu domā? Skumsti pēc sava līgavaiņa?
Dagnija samulsusi nosarka, iesmējās un atbildēja: — Protams, es domāju par viņu.
Kā gan citādi? Bet labāk pavaicā, par ko domā pilnvarotā kungs, viņš visu vakaru nav bildis ne vārda.
Pilnvarotais protestēja — tieši otrādi, viņš visu laiku tērzējis ar Olsenas un Andresenas jaunkundzi, bez tam vērīgi un ar lielu interesi klausījies, kā savus politiskos uzskatus klāsta citi, vārdu sakot…
— Kjelanas jaunkundzes līgavainis ir atkal devies jūrā, — mājasmāte paskaidroja Nāgelam. — Viņš ir flotes virsnieks, tagad aizbraucis uz Maltu, ja nemaldos. Vai uz Maltu?
— Jā, uz Maltu, — Dagnija apstiprināja.
— Jūras virsnieki ātri saderinās. Atgriežas mājās pie vecākiem uz kādām trim nedēļām un tad kādā jaukā vakarā… Ak šie leitnanti!
— Jauki zēni, — Nāgels teica. — Vēju appūsti skaistuļi atklātām sejām un veselīgiem uzskatiem. Arī viņu forma ir skaista, un viņi prot to nēsāt. Es vienmēr esmu jūsmojis par jūras virsniekiem.
Pēkšņi Kjelanas jaunkundze pievērsās studentam Ejenam un smaidīdama sacīja: