— Jā, tā Nāgela kungs runā tagad. Bet ko viņš šai sakarībā teica Kristiānijā?
Visi sāka smieties; advokāts Hansens, jau krietni iereibis, iesaucās:
— Jā, jā, ko viņš teica Kristiānijā? Tieši Kristiānijā! Ko Nāgela kungs teica Kristiānijā? Ha-ha-hā, ak tu pasaulīti Prozit!
Nāgels saskandināja ar viņu glāzi un izdzēra. Viņš nudien allaž jūsmojis par flotes virsniekiem. Jā, viņš pat varot apgalvot — ja būtu jaunava, tad katrā ziņā saderinātos tikai ar flotes virsnieku vai arī paliktu vecmeitās.
Visi atkal smējās. Advokāts sajūsmināts pieskandināja visām glāzēm, kas atradās uz galda, un dzēra viens pats. Dagnija piepeši sacīja:
— Bet runā, ka visi leitnanti esot ļoti neapdāvināti. Vai jūs tā nedomājat, Nāgela kungs?
Nieki! Starp citu, ja viņš būtu jaunava, tad tomēr dotu priekšroku skaistam, nevis gudram vīrietim. Katrā ziņā! It īpaši, ja viņš būtu jauna meitene. Kam der galva bez miesas? Tiesa, varētu arī teikt: kam der miesa bez galvas? Velns ar ārā, atšķirība tomēr ir. Šekspīra vecāki nav pratuši pat lasīt. Arī pats Šekspīrs lāgā nav pratis lasīt, tomēr iegājis vēsturē. Lai nu kā, taču jaunu meiteni drīzāk garlaikos gudrs neglītenis nekā stulbs skaistulis. Nē, bijis viņš jauna meitene un varētu izvēlēties, tad vispirms ņemtu skaistu vīru, bet par tā uzskatiem par Norvēģijas politiku, Nīčes filozofiju un svēto trīsvienību viņš nedotu ne plika graša.
— Te jūs varat redzēt Kjelanas jaunkundzes leitnantu, — sacīja mājasmāte, sniegdama Nāgelam albumu.
Dagnija pietrūkās kājās, neviļus izsaucās: — Ai nē! — bet tad atkal apsēdās. —
Uzņēmums nav labs, — viņa sacīja. — Dzīvē viņš izskatās daudz glītāks.
Nāgels ieraudzīja jaunu, skaistu vīrieti ar kuplu bārdu. Lai arī viņš sēdēja brīvi pie galda, tūlīt dūrās acīs viņa brašā stāja; roku viņš turēja uz zobena spala. Paplānie mati bija sasukāti celiņā; viņš drīzāk izskatījās pēc angļa.
— Jā, tiesa kas tiesa, patiesībā viņš ir daudz glītāks nekā šajā uzņēmumā, —
Stēnersena kundze piekrita. — Es pati pirms apprecēšanās biju viņā iemīlējusies…
Bet paskatieties uz šo jauno cilvēku viņam blakām! Tas ir jauns teologs, viņš nesen nomira, viņu sauca par Karlsenu. No viņa nāves pagājusi tikai kāda nedēļa. Bēdīgs gadījums. Kā, lūdzu? Jā, viņu aizvakar apbedījām.
No fotogrāfijas uz Nāgelu raudzījās slimīga izskata jauneklis iekritušiem vaigiem un tik plānām, sakniebtām lūpām, ka tās izskatījās pēc švīkas, kas ievilkta sejā. Acis bija lielas un tumšas, piere neparasti augsta un tīra, bet krūtis bija iekritušas un pleci šauri kā sievietei.
Tas bija Karlsens. Tad tāds viņš izskatījās! Nāgels nodomāja, ka šādai sejai piestāv teoloģija un zilgani bālas rokas. Viņš patlaban gribēja teikt, ka tā ir bojā ejai nolemta cilvēka seja, kad pamanīja, ka pilnvarotais Reinerts ir pārcēlis krēslu blakām Dagnijai un sācis ar viņu dzīvi sarunāties. Nāgels klusēja, lai viņus netraucētu, un pārlapoja albumu.
— Tā kā jūs sūdzējāties, ka es šovakar esmu tik nerunīgs, tad atļaujiet man izstāstīt kādu notikumu ķeizara pēdējās vizītes laikā, kādu patiesu notikumu, — pilnvarotais sacīja. — Patlaban tas man ienāca prātā…
Dagnija viņu pārtrauca un teica:
— Labāk pastāstiet, ko jūs tur kaktā visu laiku tērgājāt! Es tikai jūs gribēju brīdināt, teikdama, ka esat nerunīgs. Jūs tur sēdējāt un visu laiku izturējāties tik ļauni.
Nav labi visus atdarināt un par visiem zoboties. Tiesa, viņš visu laiku noņemas ar savu dzelzs gredzenu uz mazā pirkstiņa, spodrina to, paceļ pie acīm, aplūko un atkal spodrina. Starp citu, var jau būt, ka viņš to dara aiz izklaidības. Katrā ziņā viņš nav tik smieklīgs, kādu jūs viņu atdarinājāt. Tiesa, viņš ir uzpūtīgs un pārspīlēts un pelnījis, ka viņu pavelk uz zoba. Bet tu, Gudruna, smējies pārlieku skaļi. Viņš droši vien manīja, ka tu smējies par viņu.
Gudruna pienāca Dagnijai klāt un sāka aizstāvēties, apgalvodama, ka pie visa esot vainīgs pilnvarotais, viņš tik jocīgi ērmojies līdzi Nāgelam, ka viņa nav varējusi apvaldīt smieklus.
— Jau tonis vien, kādā viņš sacīja: «Es Gledstenu nekad neesmu uzskatījis par garā diženu!» Es!
— Cst, tagad tu arī runā pārāk skaļi, Gudruna! Viņš dzirdēja, jā gan, viņš pagriezās. Bet vai tu ievēroji, kad viņu pārtrauca, viņš nemaz neuztraucās, vai ne?
Viņš raudzījās uz mums visiem gandrīz vai skumīgi. Bet tagad mani tiešām sāk mocīt sirdsapziņa, ka mēs te sēžam un viņu aprunājam. Nu labi, izstāstiet to notikumu ķeizara vizītes laikā, pilnvarotā kungs!
Un pilnvarotais sāka stāstīt. Tā kā tas nebija nekāds noslēpums, bet pavisam nevainīgs notikums ar kādu sievieti un puķu pušķi, tad pilnvarotais runāja aizvien skaļāk un skaļāk, līdz beidzot pievērsa visas sabiedrības uzmanību. Viņš runāja gari un plaši, izklāstīdams visus sīkumus, un stāstījums vilkās bezgala ilgi. Kad tas galu galā beidzās, Andresenas jaunkundze vaicāja:
— Nāgela kungs, vai atceraties, vakar jūs mums stāstījāt par dziedošu kuģi..
Nāgels aizcirta albumu, izklaidīgi paraudzījās apkārt, viņa skatiens gandrīz pauda bailes. Vai viņš tēloja, vai viņu tiešām kaut kas bija izbiedējis? Viņš klusi atbildēja, ka varbūt neatceroties visus sīkumus, taču šis notikums neesot izdomāts, bet tiešām atgadījies Vidusjūrā…
— Dievs pasarg, Nāgela kungs, es nemaz negribēju sacīt, ka jūs to esat izdomājis,
— Andresenas jaunkundze smaidīdama viņu pārtrauca. — Bet vai atceraties, ko jūs atbildējāt, kad es sacīju, ka šis stāsts ir skaists? Jūs teicāt, ka tikai vienu reizi esat dzirdējis kaut ko vēl skaistāku, bet tas bijis sapnī.
— Jā, atceros. — Un Nāgels palocīja galvu.
— Vai jūs neizstāstīsiet mums arī to sapni? Lūdzu, esiet tik laipns! Jūs stāstāt brīnum jauki! Mēs visi jūs lūdzam.
Taču Nāgels atteicās. Viņš lūdza viņu atvainot, bet šo sapni atstāstīt neesot iespējams, tam neesot nedz sākuma, nedz beigu, tikai tāda miegā pavīdējusi vīzija.
Nē, to nevarot izteikt vārdos; visiem taču esot zināmas šīs viegli gaistošās izjūtas, kas mūs pilnīgi pārņem, bet tūliņ izgaist. Cik bezjēdzīgs šāds sapnis, par to varot spriest kaut vai no tā, ka viss notiekot baltā sudraba birzī…
— Sudraba birzī? Nu un tālāk?
— Nē. — Nāgels pakratīja galvu.
Viņš tik labprāt darītu visu Andresenas jaunkundzes dēļ, viņa varot to pārbaudīt.
Bet šo sapni viņš nevarot izstāstīt. Lai taču viņa tam ticot.
— Nu labi, tad pastāstiet kaut ko citu! Mēs visi jūs lūdzam.
Nē, viņam nekas neiznākšot, šovakar neiznākšot. Atvainojiet!
Viņi pārmija vēl dažas nenozīmīgas frāzes, kaut kādus muļķīgus jautājumus un atbildes. Melsa visādas blēņas, pēkšņi Dagnija teica:
— Jūs sacījāt, ka esat ar mieru darīt visu Andresenas jaunkundzes dēļ. Ko tad, piemēram?
Visi sāka smieties, smējās arī pati Dagnija. Brītiņu padomājis, Nāgels sacīja:
— Jūsu dēļ es varētu izdarīt kaut ko ļoti ļaunu.
— Manis dēļ kaut ko ļoti ļaunu? Labi, stāstiet! Vai slepkavību, piemēram?
— Jā gan. Es varētu nogalināt eskimosu un novilkt tam ādu jūsu vēstuļu mapei.
— Cik šausmīgi! Bet ko jūs varētu izdarīt Andresenas jaunkundzes dēļ? Kaut ko nedzirdēti labu?
— Jā, iespējams, es nezinu. Starp citu, par to eskimosu es kaut kur esmu lasījis. Citādi vēl nolemsiet, ka tā ir mana izdoma.