Klusums.
— Jūs esat brīnum labi cilvēki, — Nāgels ierunājās. — Jūs cenšaties mani nostādīt uzmanības centrā, labprāt klausāties manā tērgāšanā, bet tas viss tikai tāpēc, ka esmu te svešinieks.
Adjutants slepus paraudzījās pulkstenī.
— Lieciet vērā, — namamāte sacīja, — ka neviens nedrīkst iet projām, iekāms nav pārnācis mans vīrs. Tas ir stingri aizliegts. Dariet visu, kas vien jums tīk, bet aiziet nedrīkstat.
Atnesa kafiju, un sabiedrība tūliņ atžirga. Advokāts, šis resnulis, kas visu laiku par kaut ko strīdējās ar jauno studentu, pēkšņi viegli kā spalviņa pielēca kājās un līksmi sasita plaukstas. Bet students, berzēdams pirkstus, piegāja pie klavierēm un uzsita dažus akordus.
— Ak jā, kā gan mēs varējām aizmirst, ka jūs spēlējat! — mājasmāte izsaucās. —
Tagad, lūdzu, sēdieties pie klavierēm! Lieliski!
Patiesībā students labprāt gribēja spēlēt. Repertuārs viņam gan neesot nekāds plašais, bet, ja nevienam nebūtu iebildumu pret Šopēnu vai varbūt kādu Lannera valsi..
Nāgels dedzīgi aplaudēja un sacīja Dagnijai:
— Klausoties šādu mūziku, gribētos sēdēt mazliet tālāk, blakus istabā vai citur, roku rokā ar mīļoto un klusēt. Nezinu, kādēļ, bet man vienmēr liekas — tam vajadzētu būt brīnišķīgi.
Dagnija vērīgi skatījās uz Nāgelu. Vai tiešām viņš runā nopietni? Taču viņa sejā nemanīja zobgalīgu izteiksmi, tāpēc viņa pievienojās šim banālajam tonim.
— Jā, bet tad vajadzētu aizklāt lampu, vai ne? Un jāsēž mīkstos un zemos krēslos.
Un lai ārā būtu tumšs un lītu lietus.
Tovakar Dagnija izskatījās apbrīnojami skaista. Tumši zilās acis gaišajā sejā valdzināt valdzināja. Lai gan viņas zobi nebija žilbinoši balti, viņa tomēr daudz smējās, tīksmi smējās par visādiem niekiem. Lūpas bija pilnīgas un tik sārtas, ka tās tūliņ ievēroja. Bet visdīvainākais varbūt bija tas, ka vienmēr, kad viņa sāka runāt, viņai vaigos uz mirkli ielija viegls tvīkums.
— Redzat nu, adjunkts tomēr ir aizbēdzis! — ārsta kundze izsaucās. — Starp citu, es nemaz nebrīnos, uz šo cilvēku nekad nevar paļauties, viņš vienmēr dara, kā viņam tīk. Es ceru, ka vismaz jūs, pilnvarotā kungs, novēlēsiet man labu nakti, pirms aizejat.
Adjunkts bija klusām iegājis virtuvē un aizlavījies pa sētas durvīm, kā allaž mēdza darīt, — viņš slikti jutās pēc dzeršanas, bija bāls un miegains un atpakaļ vairs neatgriezās. Izdzirdis, ka adjunkts aizgājis, Nāgels sarosījās. Uzvirmoja doma, ka tagad viņš varbūt drīkstētu piedāvāties Dagnijai pavadīt viņu caur mežu adjunkta vietā. Viņš to arī tūliņ darīja, bet ar acīm, padevīgi nodurto galvu, ar visu savu pozu lūdza viņu neatraidīt.
— Es uzvedīšos ļoti, ļoti rātni, — viņš beidzot piebilda. Dagnija iesmējās un teica:
— Nu labi, pateicos, ja jūs to apsolāt, tad esmu ar mieru.
Tagad vajadzēja pagaidīt atgriežamies ārstu, lai varētu doties projām. Domādams par pastaigu caur mežu, Nāgels kļuva aizvien žirgtāks un jau piedalījās jebkurā sarunā; viņš pat visus izsmīdināja un vispār bija ārkārtīgi laipns. Viņš jutās tik pacilāts, tik laimes pārpilns, ka apsolīja Stēnersena kundzei apskatīt viņas dārzu un, būdams zināmā mērā speciālists, pārbaudīt augsni dārza lejas galā, kur nez kāpēc kalta nost jāņogu krūmi. Jā, gan viņš pieveikšot šos kaitēkļus, kas noēd lapas, kaut arī viņam būtu jāizlīdzas ar vārdošanu.
Ko, vai tad viņš protot arī apvārdot?
Viņš vaļas brīžos nodarbojoties ar visu ko. Tā, piemēram, viņš nēsājot šo gredzenu, pavisam vienkāršu dzelzs gredzenu, bet tam piemītot maģisks spēks. Vai gan tam varētu ticēt, uzskatot gredzenu? Bet, ja viņš šo gredzenu pazaudētu desmitos vakarā, viņam tas esot jāatrod pirms pusnakts, citādi ar viņu notikšot briesmīga nelaime. Viņš šo gredzenu dabūjis no kāda gaužām veca grieķa — Pirejas tirgoņa. Viņš savukārt šim grieķim izdarījis pakalpojumu un vēl uzdāvinājis žūksni tabakas.
Vai viņš tiešām ticot šā gredzena maģiskajam spēkam? Jā, mazliet ticot. Tas viņu reiz pat izdziedējis. No jūras puses atskanēja suņa rejas. Mājasmāte paskatījās pulkstenī — jā, droši vien atgriežas ārsts, viņa pazīst sava suņa rējienus. Ak, cik labi!
Pulkstenis bija tikai divpadsmit, un ārsts jau atgriežas! Viņa pazvanīja un lika vēl ienest kafiju.
— Tātad jums, Nāgela kungs, ir burvju gredzens? Un jūs ticat tā maģiskajam spēkam? — viņa jautāja.
Jā, diezgan droši. Proti, viņam esot pamatots iemesls par to daudz nešaubīties.
Galu galā vai neesot vienalga, kam tic, ja tikai cilvēks sevī, savā sirdī nešaubās, ka tas ir tieši tā, nevis citādi. Gredzens viņu izārstējis no nervozitātes, vērtis viņu stipru un drosmīgu.
Mājasmāte vispirms skaļi iesmējās, bet tad sāka dedzīgi iebilst. Nē, viņa nevarot ciest, ka melšot tādas aplamības — atvainojiet, jā, viņa tās saucot par aplamībām, — turklāt viņa esot pārliecināta, ka arī Nāgela kungs pats nemaz tā nedomājot, kā runājot. Ja šādas runas jādzird no izglītotiem cilvēkiem, ko tad var gaidīt no tumšajiem ļautiņiem? Kur tad nonākšot? Tad jau ārstiem jāpazūdot no zemes virsas.
Nāgels aizstāvējās. Galu galā gan viens, gan otrs palīdzot vienādi. Viss balstās uz slimnieka gribu, ticību un paļāvību. Bet ārstiem nemaz nevajagot pazust no zemes virsas, viņiem esot savi piekritēji, sava, tā sakot, draudze — pie ārstiem griežas izglītoti cilvēki, jo izglītoti cilvēki ārstējas ar zālēm, turpretī māņticīgā vienkāršā tauta cīnās pret slimībām ar dzelzs gredzeniem, dedzinātiem cilvēku kauliem un kapa zemi. Vai tad nav gadījies, ka slimnieks kļūst vesels, iedzēris tīru ūdeni, kļūst vesels tāpēc, ka viņam iestāstīts — tas ir lielisks dziedniecisks līdzeklis. Bet ko liecina dati, kas ir mūsu rīcībā kaut vai par morfīnistiem? Kad cilvēks kļūst liecinieks šādām dīvainām parādībām, viņš, ja vien nav doktrinārs, sāk ticēt visādām velna būšanām un apšaubīt medicīnas zinātnes autoritātes. No viņa vārdiem nevajagot secināt, ka viņš šajos jautājumos esot kompetents, viņš neesot nekāds speciālists un nekā nejēdzot no medicīnas. Turklāt viņš patlaban nekādā ziņā negribot sabojāt citiem labo omu. Lai Stenersena kundze viņam piedodot, un lai visi pārējie arī viņam piedodot.
Ik mirkli viņš raudzījās pulksteni un jau bija aizpogājis svārkus.
Šās sarunas vidū istabā ienāca ārsts. Viņš bija nervozs un sapīcis, taču mākslotā jautrībā pateicās viesiem, ka viņi vēl nav aizgājuši. Nu jā, adjunktu nevarot ņemt vērā, dievs ar viņu, bet citādi sabiedrība esot pilnā sastāvā. Ja, dzīve pasaulē nav viegla, jācīnās visiem spēkiem!
Un viņš, kā paradis, sāka stāstīt par savu vizīti. Nelāgā oma viņam radusies tāpēc, ka pacienti viņu galīgi pievīluši, rīkojušies kā ēzeļi un stulbeņi, ja tas būtu viņa varā, viņš tos visus ieliktu cietumā. Nupat bijis gan viņš ģimenītē! Sieva slima, sievastēvs slims, arī dēls slims. Mājā tāda smirdoņa, ka elpu sit ciet. Taču visi pārējie ģimenes locekļi veseli kā rutki, sārtiem vaigiem, mazie bērneļi vai plīst aiz veselības. Gluži nesaprotami, apbrīnojami, nē, pilnīgi neaptverami! Večuks, saimnieces tēvs, iecirtis sev kājā un guļ ar lielu, vaļēju brūci. Kad tas noticis, viņi aizsūtījuši pēc kādas sievas — pūšļotājas, un tā tiešām apturējusi asiņošanu, tiesa kas tiesa. Bet kā? Tas ir riebīgi, tas ir noziedzīgi! Nav vārdos izsakāms, kāda smaka nākot no brūces, varot vai noslāpt. Bet galvenais — brūcē no tā varēja iemesties gangrēna. Nebūtu viņš šovakar tur ieradies, diezin kas ar veco notiktu! Pūšļošanu vajadzētu stingrāk sodīt ar likumu, tas ir tiešām nepieciešams, un ietupināt visus šos kaktu dakterus… Nu labi, šā vai tā, bet asinis bija apturētas. Bet tad parādās dēls, jau pieaudzis, garš lamzaks ar ekzēmu sejā. Es viņam jau agrāk biju iedevis divas ziedes un skaidri pateicis: vispirms liec virsū uz kreveles dzelteno ziedi un pēc stundas noslauki, saprati? Tad uzliec balto cinka ziedi un paturi līdz rītam! Bet ko viņš dara? Protams, viņš visu sajauc, balto patur vienu stundu, bet dzelteno, kas dedzina un kož, patur visu dienu un nakti. Un to viņš pacieš divas nedēļas. Bet dīvainākais tas, ka puisis izveseļojās, par spīti savai muļķībai, izveseļojās. Tagad viņš ir vesels! Šis vērsis, šis ērzelis kļūst vesels, lai lietotu ko lietodams! Šovakar es apskatīju to lutausi, un uz viņa vaigiem un zoda vairs nav ne pēdu no ekzēmas. Kā saka, muļķim cūkas laime! Tā varēja seju izkropļot uz visu mūžu, bet viņam kā zosij ūdens… Un tad šī puiša slimā māte, mājas saimniece.