Nespēks, novājēšana, galvas reiboņi, nervozitāte, ēstgribas trūkums, džinkstoņa ausīs.
«Vannas,» es saku, «aplaistīšanās, nežēlojiet ūdeni, velns ar ārā! Nokaujiet teļu, ēdiet kaut drusku gaļas, atveriet logus un ielaidiet mājā svaigu gaisu, nestaigājiet ar slapjām kājām, ejiet ārā, svaigā gaisā, bet šo pravieša Juliana Arnta grāmatu metiet krāsnī!» Nu un tā tālāk. «Bet galvenais — vannas un aplaistīšanās, norīvēšanās ar aukstu ūdeni, citādi manas zāles nelīdzēs.» Un, ko domājat, teļu kaut priekš pašiem iznāk pārāk dārgi, var jau būt, ka tā arī ir. Taču vannā viņa tomēr nomazgājas, pat aplaistās ar aukstu ūdeni, bet galīgi pārsalst, viņu sāk kratīt drebuļi, no tīrības viņai klab zobi, un viņa, protams, atmet tam visam ar roku. Tad nez kur sadabū tā saukto magnētisko ķēdi un uzkar sev kaklā. Es lūdzu, lai man to parāda: cinka plāksnīte, kaut kāda skranda, divi lielāki un divi mazāki āķīši, tas arī viss. «Velns parāvis, pret ko tad jūs to lietojat?» es vaicāju. Jā, izrādās, ka šī važa viņai jau palīdzējusi. Galva vairs nesāpot, visā ķermenī ielijis siltums. Ko tu neteiksi, cinka plāksnīte un āķi viņai palīdzējuši! Ko lai ar tādiem cilvēkiem iesāk? Es varēju uzspļaut uz kādas nūjiņas un iedot to viņai, varu galvot, ka tā būtu tāpat palīdzējusi. Bet pasakiet to viņai! «Ņemiet nost to ķēdi,» es saku, «citādi es jūs neārstēšu!» Un kā jūs domājat, ko viņa dara?
Viņa cieši sažņaudz rokā plāksnīti un ļauj man iet! Ha-ha-hā! Nekas cits man arī neatliek! Augstais dievs, cik tālu esam nonākuši! Labāk būt par pūšļotāju nekā par ārstu!…
Ārsts nekādi nevarēja nomierināties, tomēr apsēdās, lai iedzertu kafiju. Viņa sieva smaidīdama apmainījās skatieniem ar Nāgelu un tad sacīja:
— Nāgela kungs gan rīkotos tieši tāpat kā šī sieviete. Mēs pirms tavas atnākšanas tieši par to runājām. Nāgela kungs netic tavai zinātnei.
— Ak netic? — ārsts ironiski pārjautāja. — Nu labi, Nāgela kungs var darīt, kā viņam tīk.
Nikns, sapīcis, aizvainots par šiem briesmīgajiem pacientiem, kas neievēro viņa priekšrakstus, ārsts klusēdams dzēra kafiju. Viņu kaitināja arī tas, ka visi sēž un raugās viņā.
— Dariet taču kaut ko, izlociet kaut mazliet kaulus! — viņš sacīja. Taču kafija viņu atžirbināja, viņš sāka tērzēt ar Dagniju, pazobojās par laivinieku, kas sūtīts viņam pakaļ, lai aizvestu pie slimniekiem; bet tad atkal atcerējās visas nepatikšanas, ar kurām viņš, kā jau ārsts, pastāvīgi sadūrās, un no jauna sadusmojās. Viņš nespēja aizmirst muļķīgo gadījumu ar ziedēm, visapkārt valdīja mežonība, māņticība un stulbums. Taisni neticami, kāda briesmīga tumsonībā vēl dzīvo tauta!
— Ja, bet puisis tomēr izveseļojās?
Par šiem vārdiem ārsts būtu gatavs ar zobiem saplosīt Dagniju. Viņš dusmas saslējās. Jā, puisis tiešām izveseļojas. Nu un tad? Tas tomēr nepierāda, ka tumsonība tautā būtu mazāka. Šis puisis izveseļojās, jā gan, bet ja nu viņš sev būtu apsvilinājis visu ģīmi? Kāda jēga attaisnot šo stulbeni?
Šis aizskarošais atgadījums ar zemnieku puisi, kas, rīkojoties pretēji viņa priekšrakstiem, tomēr bija izveseļojies, ārstu visvairāk saniknoja, un viņa acis, parasti tik rāmas, sašutumā meta zibeņus aiz briļļu stikliem. Šie salašņas bija nostādījuši viņu muļķa lomā, piemānījuši ar cinka plāksnīti, un viņš to nevarēja aizmirst, iekāms pēc kafijas nebija izdzēris vēl glāzi stipra todija. Tad viņš piepeši sacīja:
— Jā, Jeta, es gribu tev teikt, ka iedevu tam laiviniekam piecas kronas. Ha-ha-hā!
Savu mūžu nebiju redzējis tādu tipu, viņam tādas skrandas mugurā, ka pliks dibens rēgojas, bet pats īsts spēkavīrs un bezbēdis! Gatavais sātans! Visu ceļu dziedāja. Viņš ir pārliecināts, ka, uzrāpies Etjes kalna virsotnē, ar savu makšķeres kātu varēs aizsniegt debesis. «Tikai jāstāv uz pirkstgaliem,» es teicu. Viņš nesaprata manu zobgalību, uztvēra to pavisam nopietni un sāka dievoties, ka varot nostāvēt pirkstgalos ilgāk par jebkuru citu. Ha-ha-hā! Vai kaut ko tādu esat dzirdējuši? Jocīgs puiškāns!
Beidzot Andresenas jaunkundze piecēlās, lai dotos projām, un tad piecēlās arī pārējie. Atvadoties no saimniekiem, Nāgels tik silti un sirsnīgi pateicās, ka pilnīgi atbruņoja ārstu, kas pēdējo stundas ceturksni bija pret viņu īgņojies.
— Atnāciet atkal! Turklāt drīz! Pagaidiet, jums, liekas, vairs nav cigāru.
Paņemiet, lūdzu, uzsmēķējiet pa ceļam! — Un ārsts ar varu ieveda Nāgelu atpakaļ istabā un piespieda viņu paņemt cigāru.
Dagnija pa to laiku jau saģērbusies stāvēja uz kāpnēm un gaidīja.
VIII
Baltās naktis.
Bija burvīga nakts.
Tiem dažiem gājējiem, kas vēl staigāja pa ielām, sejās staroja līksme. Kapsētā kāds vīrs stūma tačku un kaut ko klusām dziedāja. Vienīgi šī dziesma skanēja klusumā, citādi nebija dzirdams nekas. No pakalna, kur atradās ārsta māja, pilsēta atgādināja dīvainu milzu kukaini, teiksmainu radījumu, kas nogūlies uz vēdera un uz visām pusēm izstiepis savas kājas, ragus un taustekļus; tikai reizumis tas pakustināja kādu locītavu vai pēkšņi ievilka nagu — kā, piemēram, tur lejā mazītiņš kuģītis klusi ieslīdēja jūrā, pamezdams līča melnajā ūdens klaidā spožu vagu.
Dūmi no Nāgela cigāra vijās gaisā ziliem gredzeniem. Viņš dziļi ieelpoja meža un zāles smaržu, un viņu pārņēma dziļš miers, brīnumains un kluss prieks, tik spēcīgs, ka acīs sariesās asaras un gandrīz aizrāvās elpa. Viņš soļoja blakām Dagnijai, viņa vēl nebija bildusi ne vārda. Kad viņi gāja garām kapsētai, viņš pārtrauca klusēšanu un pateica dažus atzinīgus vārdus par ārstu, taču viņa nekā neatbildēja. Bet tagad nakts klusums un skaistums viņu tik stipri bija apskurbinājis, tik kaisli pārņēmis, ka viņš sāka elpot straujāk un viņa skatiens aizmiglojās. Cik brīnišķīgas ir šīs baltās naktis!
— Nē, paskatieties uz šiem kalniem, cik skaidri tie izceļas tālumā! Man pašlaik tik līksmi ap sirdi, jaunkundz! Lūdzu, esiet iecietīga pret mani, ja varat, jo šonakt es aiz laimes spētu izdarīt visādas muļķības! Paraugieties uz šīm priedēm, uz šiem akmeņiem un ciņiem, un paegļiem, šajā apgaismojumā tie izskatās pēc sēdošiem cilvēkiem. Bet nakts ir tik dzestra un skaidra! Tā nenomāc ar dīvainām nojausmām, nerada mūsos neizprotamas bailes, vai nav tiesa? Nē, jūs nedrīkstat uz mani dusmoties! Manā dvēselē it kā nolaidušies eņģeļi un tur dzied. Vai es jūs nobiedēju?
Dagnija bija apstājusies, tāpēc viņš vaicāja, vai ir viņu nobiedējis. Smaidīdama viņa paraudzījās uz Nāgelu ar savām zilajām acīm, pēc tam kļuva nopietna un teica: