— Es domāju, kas jūs īsti esat par cilvēku.
To viņa sacīja, joprojām stāvēdama un viņā noraudzīdamās. Un runājot viņas dzidrā balss mazliet trīsēja, it kā viņa vienlaikus par kaut ko baiļotos un priecātos.
Un tad abi uzsāka sarunu, kas ilga visu laiku, kamēr viņi gāja cauri mežam, lai gan viņi gāja ļoti lēnām; tā bija juceklīga saruna, kas pakļāvās viņu mainīgajai noskaņai un tam satraukumam, kas viņus bija pārņēmis.
— Vai jūs par mani domājāt? Vai tiešām? Tomēr es esmu domājis par jums daudz, daudz vairāk. Es jau zināju par jums, iekāms biju atbraucis, dzirdēju jūsu vārdu uz kuģa, gan pavisam nejauši, jo ieklausījos kādā sarunā. Un es izkāpu krastā divpadsmitajā jūnijā. Divpadsmitajā jūnijā…
— Ak tā, tieši divpadsmitajā jūnijā?
— Jā. Un visa pilsēta bija greznota karogiem, šī mazā pilsētiņa mani tā apbūra, ka nolēmu te izkāpt krastā. Un tūliņ es dzirdēju daudzinām jūs…
Dagnija pasmaidīja un vaicāja:
— Nu protams, laikam gan Minūte jums par mani stāstīja?
— Nē, es dzirdēju, ka te visi jūs mīl, itin visi, un visi jūs apbrīno… — Un Nāgelam pēkšņi ienāca prātā teologs Karlsens, kas viņas dēļ bija izdarījis pašnāvību.
— Sakiet, lūdzu, — viņa vaicāja, — vai jūs tiešām tāpat domājat, kā sacījāt, par jūras virsniekiem?
— Jā. Kāpēc jūs to vaicājat?
— Nu, tad mēs esam vienisprātis.
— Kādēļ lai es nedomātu tā? Es jūsmoju par viņiem un vienmēr esmu jūsmojis, mani valdzina viņu brīvā dzīve, viņu formas tērps, viņu možums un drosme; lielākā daļa no viņiem tiešām ir ļoti patīkami cilvēki.
— Bet tagad parunāsim par jums. Kādi nenokārtoti jautājumi jums ir ar pilnvaroto Reinertu?
— Nekādi. Jūs sakāt — ar pilnvaroto Reinertu?
— Aizvakar jūs viņam nez par ko lūdzāt piedošanu, bet šovakar ar viņu nepārmijāt ne pušplēsta vārda. Vai tad jūs mēdzat vispirms apvainot cilvēkus un tad lūgt viņiem piedošanu?
Nāgels iesmējās un sāka lūkoties uz zemi.
— Patiesību sakot, — viņš teica, — es nerīkojos pareizi, ka aizskāru pilnvaroto.
Bet esmu pārliecināts, ka viss atkal būs labi, kad ar viņu aprunāšos. Esmu mazliet pārsteidzīgs, un šis starpgadījums notika tāpēc, ka viņš, nākdams iekšā pa durvīm, mani pagrūda. Sīkums, maza neuzmanība no viņa puses, bet es uzreiz metos viņam virsū kā nelga, nolamāju viņu, draudīgi vicināju viņam gar degunu alus kausu, un viss beidzās ar to, ka es sagumzīju viņa cepuri. Nu un tad viņš aizgāja; kā jau labi audzināts cilvēks, viņš nevarēja rīkoties citādi. Bet es vēlāk nožēloju savu izturēšanos un nolēmu visu atkal vērst par labu. Protams, arī man ir neliels attaisnojums, es tajā dienā biju ļoti satraukts, man bija nepatikšanas. Bet to neviens nezina, par tādām lietām nemēdz runāt, tāpēc es uzņemos visu vainu.
Nāgels runāja bez apdomāšanās, pilnīgi vaļsirdīgi, it kā gribēdams būt iespējami objektīvs. Arī viņa sejā nebija manāma ne mazākā viltība. Taču Dagnija pēkšņi apstājās, pārsteigta ielūkojās viņam tieši acīs un sacīja:
— Nē, tā tas nebija. Esmu dzirdējusi pavisam ko citu.
— Minūte melo! — Nāgels pietvīcis izsaucās.
— Minūte? To es nemaz nedzirdēju no Minūtes. Kāpēc jūs pats sevi apmelojat? Es to dzirdēju no tā večuka, kurš uz tirgus pārdod ģipša figūriņas. Viņš to visu redzējis no sākuma līdz beigām.
Klusums.
— Kāpēc jūs pats sevi vienmēr apmelojat? To es nesaprotu, — viņa sacīja, visu laiku raudzīdamās uz Nāgelu. — Es to dzirdēju šodien, un tas mani ļoti iepriecināja, proti, es gribēju teikt, ka jūs esat izturējies ļoti jauki, tik augstsirdīgi. Tas jums ļoti piestāv! Ja es to visu nebūtu uzzinājusi šo priekšpusdienu, tad diezin vai ietu tagad kopā ar jums. Saku to pavisam vaļsirdīgi.
Klusums.
Tad viņš jautāja:
— Un tagad jūs mani tāpēc apbrīnojat?
— Nezinu, — viņa atbildēja.
— Jā gan, tagad jūs mani apbrīnojat… Paklausieties, — viņš turpināja, — tas viss ir tikai komēdija. Jūs esat tik patiesīga, un man netīk jūs krāpt. Es jums pastāstīšu visu skaidri un gaiši.
Un viņš Dagnijai paskaidroja — nesamulsis, acis nenovērsis, — kāds bijis viņa aprēķins.
— Ja es par sadursmi ar pilnvaroto stāstu pēc savas izpratnes, tas šo gadījumu mazliet sagroza; ja es pats sevi pat mazliet apmeloju, tad to daru būtībā… būtībā aiz aprēķina. Es šo notikumu mēģinu, cik iespējams, izmantot savā labā. Kā redzat, esmu pret jums pilnīgi atklāts. Es nešaubos, ka dažs labs jums tomēr reiz pastāstīs, kā tas viss īstenībā notika, un, ja es jau iepriekš esmu sevi nomelnojis, tad no negaidītā atklājuma daudz vairāk iegūšu jūsu acīs nekā tad, ja jūs jau sākumā būtu zinājusi visu patiesību. Uz mani kristu diženuma, augstsirdības atblāzma — vai nav tiesa? Bet tādu iespaidu es jums radīju ar tik vienkāršu un zemisku mānīšanos, ka jūs būsiet dziļi sašutusi, tajā noklausoties. Atzīstu par pareizu būt pret jums tik vaļsirdīgam, jūs esat pelnījusi, lai pret jums izturas godīgi. Īstenībā esmu panācis vienīgi to, ka atgrūdu jūs bezgala tālu no sevis. Diemžēl.
Dagnija joprojām cieši lūkojās Nāgelā, cenzdamās izprast, kas viņš ir par cilvēku.
Kam lai tic? Ko viņš ar savu vaļsirdību grib panākt? Piepeši viņa apstājās, sasita plaukstas un skaļi iesmējās.
— Nē, jūs esat pats nekaunīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu satikusi! Padomā tikai, viņš visā nopietnībā stāsta par sevi diezin ko vienīgi tādēļ, lai sevi nomelnotu! Tā jūs nekur tālu netiksiet! Savu mūžu tādu melšanu neesmu dzirdējusi! Kā jūs tik droši varējāt zināt, ka es kādreiz uzzināšu patiesību? Ko jūs teiksiet? Nē, labāk klusējiet, jūs jau atkal melosiet! Vai, cik tas nejauki no jums, ha-ha-hā! Bet paklausieties: ja jau jūs visu tik sīki esat aprēķinājis, ka notiks tā un tā, un visu izkārtojis, lai iznāktu pēc jūsu vēlēšanās, kādēļ tad jūs atkal visu sabojājat ar savu atzīšanos, kā jūs to nosaucat, — ar šo mānīšanos? Vakar vakarā jūs atkal izdarījāt kaut ko tamlīdzīgu. Es jūs nesaprotu. Ja jūs visu tik labi aprēķināt, kādēļ neatskāršat, ka pats sevi atmaskojat?
Viņš tomēr tūliņ nepadevās, brīdi padomāja un tad atbildēja:
— Jūs maldāties, es ar to rēķinājos. Jūs par to pati tūlīt pārliecināsieties. Ja es tagad sevi nomelnoju, tad ar to nekā neriskēju, patiesībā neko daudz neriskēju.
Vispirms, manai atklātībai var arī nenoticēt. Jūs, piemēram, patlaban man neticat. Un kādas tam ir sekas? Sekas ir tādas, ka laimēju divkārši, laimēju ārkārtīgi daudz, mana reputācija pieaug kā lavīna, es paceļos pāri visiem kā nesasniedzama kalnu virsotne.
Otrkārt, es iegūtu pat tad, ja jūs man ticētu. Jūs kratāt galvu? Nē, nekratiet, es jums apgalvoju, ka tā esmu rīkojies diezgan bieži un katrreiz laimējis. Ja jūs tiešām ticētu, ka mana atzīšanās ir patiesa, jūs tāda vaļsirdība pārsteigtu. Jūs teiktu: viņš ir mani mānījis, bet vēlāk atzinies, lai gan nemaz nav bijis spiests to darīt. Viņa nekaunība ir neizprotama, viņš itin ne no kā nebaidās, viņš nudien ar savu atklātību mani gluži apmulsina. Vārdu sakot, es pievēršu sev jūsu uzmanību, modinu jūsu ziņkāri, jūs sākat mani ievērot, jūtaties pārsteigta. Jūs jau pati tikai pirms mirkļa sacījāt: «Nē, es jūs nesaprotu!» To jūs teicāt tāpēc, ka mēģinājāt mani izprast, un tas man glaimo, tas ir gluži kā balzams manai patmīlībai. Vai jūs man ticat vai ne, es abos gadījumos esmu ieguvis. Klusums.