— Un jūs man gribat iestāstīt, ka visas šīs blēņas jau agrāk esat apsvēris?
Apsvēris katru varbūtību, izmantojis visus nepieciešamos līdzekļus? Ha-ha-hā! Tagad mani vairs nepārsteigs nekas, lai ko jūs teiktu, nē, tagad es no jums varu sagaidīt itin visu. Labi, bet nu izbeigsim. Mani nepārsteigtu arī daudz lielāka melšana. Jūs neesat uz mutes kritis.
Viņš ietiepīgi palika pie sava un piebilda, ka pēc viņas vārdiem viņa pašapziņa esot augusi augumā. Viņš gribot izteikt viņai atzinību, he-he-hē, jā, viņš esot sasniedzis, ko gribējis. Taču viņa esot pārāk maiga, pārāk cēlsirdīga…
— Jā jau, jā, — Dagnija pārtrauca. — Nerunāsim vairs par to!
Bet tagad viņš apstājās ceļa vidū.
— Saku jums vēlreiz, ka esmu jūs krāpis! — viņš teica un paraudzījās jaunajai sievietei tieši acīs.
Brīdi viņi lūkojās viens uz otru; Dagnijas sirds sāka sist straujāk, viņa pat mazliet nobālēja. Kādēļ gan viņš par vari gribēja, lai Dagnija domā par viņu slikti? Viņš parasti tik labprāt visiem piekāpās, bet šoreiz ietiepās kā stūrabuks. Traka iedoma, īsts neprāts!
— Nesaprotu, kādēļ jūs tik ļoti pūlaties sevi nomelnot? Jūs taču apsolījāt uzvesties rātni! — Dagnija mazliet sapīkusi izsaucās.
Viņas netīksme bija patiesa. Nāgela neatlaidība viņu kaitināja, tā bija tik stingra, tik nelokāma, ka Dagniju mulsināja. Viņa jutās aizskarta, ka pret viņu tā izturas.
Uzbudinājumā viņa sāka sist ar saulsargu sev pa roku.
Nāgels izskatījās ļoti nelaimīgs un, kaut ko bezjēdzīgu runādams, sāka nevarīgi aizstāvēties. Beidzot Dagnija atkal iesmējās un lika viņam saprast, ka neņem viņu nopietni. Viņš esot neiespējams, acīmredzot tāds vienmēr esot bijis un būšot. Nu protams, viņam tas viss liekoties smieklīgs. Bet vairāk par to visu ne vārda, ne pušplēsta vārda..
Klusums.
— Vai atceraties, ka tieši šajā vietā es jūs satiku pirmo reizi? — viņš sacīja. — Nemūžam neaizmirsīšu, ka jūs toreiz, kad no manis bēgāt, izskatījāties pēc fejas. Jā, jūs man šķitāt kā lauma, kā parādība… Bet tagad es jums gribētu izstāstīt kādu notikumu, ko pats pieredzēju, pavisam niecīgu piedzīvojumu, to ātri varēs izstāstīt. Es reiz sēdēju savā istabā, tas bija kādā mazā pilsētiņā, taču ne Norvēģijā, starp citu, nav svarīgi, kur tas bija. Tātad, īsi sakot, es kādā jaukā rudens vakarā sēdēju savā istabā. Tas bija pirms astoņiem gadiem, tūkstoš astoņi simti astoņdesmit trešajā gadā. Es sēdēju ar muguru pret durvīm un lasīju.
— Vai istabā dega lampa?
— Jā, jo ārā bija akla tumsa. Es sēdēju un lasīju. Pēkšņi dzirdu, ka ārā kāds staigā, es skaidri dzirdēju soļus uz kāpnēm, un pēc tam pie durvīm pieklauvēja.
«Iekšā!» Neviens nenāk. Es atveru durvis, ārpusē neviena nav. Tiešām neviena paša.
Piezvanu kalponei. «Vai uz kāpnēm kāds bija?» — «Nē, neviens nav bijis.» — «Labi, ar labu nakti!» Kalpone aiziet.
Es atkal sāku lasīt. Piepeši jūtu vieglu vēsmu, tādu kā dvesmu, kā cilvēka elpu, un dzirdu čukstu: «Nāc!» Es paskatos apkārt — nevienas dzīvas dvēseles. Sāku no jauna lasīt un sapīcis nosaku: «Pie velna!» Un tad pēkšņi pamanu, ka man blakām stāv bāls neliela auguma cilvēks ar rudu bārdu un cietiem, spurainiem matiem. Viņš stāv man kreisajā pusē un pamirkšķina ar vienu aci, un es nez kāpēc pamirkšķinu pretī; mēs nekad neesam redzējušies, tomēr samirkšķināmies. Tad es aizveru grāmatu, bet svešais pa to laiku aiziet pie durvīm un pazūd; es viņam sekoju ar acīm un redzu, kā viņš piepeši pazūd. Arī es pieceļos, pieeju pie durvīm un tur atkal dzirdu čukstu:
«Nāc!» Es uzvelku mēteli, uzaunu kājās kurpes un izeju ārā. «Vajadzētu aizsmēķēt,» es nodomāju, atgriežos istabā, paņemu cigāru un aizsmēķēju. Iebāžu vēl dažus cigārus kabatā — ej nu sazini, kādēļ es to darīju, tomēr darīju — un izeju atkal uz ielas.
Ārā bija akla tumsa, es nekā neredzēju, taču jutu, ka mazais vīrelis iet man blakām. Es papletu rokas, lai viņam pieskartos, šad tad apstājos un pat nolēmu tālāk vairs neiet, ja viņš man neko nepaskaidros, taču samanīt viņu neizdevās. Mēģināju pat, lai arī bija tumšs, viņam pamirkšķināt un grozīju galvu uz visām pusēm, bet nekas nelīdzēja. «Labi,» es skaļi teicu, «es jau neeju tevis dēļ, man pašam gribas pastaigāties.» Es tīšām runāju skaļi, lai viņš dzirdētu. Tā gāju vairākas stundas, biju izkļuvis laukā no pilsētas un nonācis mežā — jutu, ka sejā sitas rasaini zari. «Labi,» es beidzot teicu un izvilku pulksteni, lai tajā paraudzītos, «labi, tagad iešu atpakaļ uz mājām!» Tomēr es negāju uz mājām, es nespēju griezties atpakaļ, kaut kas mani it kā dzina uz priekšu. «Starp citu, laiks ir burvīgs,» es sacīju, «varu noklaiņot kaut vai visu šo nakti un nākamo arī, laika man atliku likām!» Tā es sacīju, lai gan biju krietni noguris un rasā izmircis. Es aizsmēķēju jaunu cigāru, bet mazais vīrelis neatstājās, joprojām bija tepat blakus, es jutu viņa dvašu. Es gāju neapstādamies, dažkārt mainīju virzienu, taču ne reizi nepagriezos atpakaļ uz pilsētu. Kājas man sāka gurt, bikses bija samirkušas līdz ceļgaliem, bet seja sūrstēja, jo slapjie zari visu laiku pliķēja man vaigus. Es sacīju: «Var likties dīvaini, ka es šeit tik vēlu pastaigājos, bet man jau no bērna kājas ir paradums naktīs klaiņot pa meža biezokni.» Un es gāju tālāk, zobus sakodis. Izdzirdu, ka pilsētā sit torņa pulkstenis — viens, divi, trīs un tā līdz divpadsmit, — es skaitīju sitienus. Šīs pazīstamās skaņas mani uzmundrināja, kaut arī jutos sapīcis, ka vēl atrodamies pavisam tuvu pilsētai, lai gan esam jau tik ilgi gājuši.
Tātad torņa pulkstenis sita pusnakti, un, līdzko nodunēja pēdējais sitiens, mazais vīriņš atkal stāvēja manā priekšā — stāvēja un smaidīja. Es to nemūžam neaizmirsīšu, redzēju viņu pilnīgi skaidri — mutē trūka divu priekšzobu un rokas bija saliktas aiz muguras.
— Bet kā jūs viņu tumsā varējāt saskatīt?
— Viņš pats staroja. Viņu apmirdzēja brīnišķīga gaisma, kas šķita atrodamies kaut kur viņam aiz muguras vai varbūt staroja no viņa muguras un vērta viņu gandrīz caurspīdīgu, pat viņa drēbes es varēju saredzēt kā gaišā dienā, bikses bija stipri nodilušas un pārāk īsas. Visu to es saskatīju vienā mirklī. Šis redzējums mani tā pārsteidza, ka es neviļus aizvēru acis un dažus soļus atkāpos. Kad no jauna atvēru acis, cilvēks bija pazudis.
— Ai!..
— Tas vēl nav viss. Es, kā izrādījās, biju atnācis pie kāda torņa. Tas aizšķēršļoja man ceļu, es uzgrūdos tam virsū un saskatīju to arvien skaidrāk un skaidrāk — liels, astoņšķautnains tornis, gluži kā Vēju tornis Atēnās, ja esat redzējusi to attēlos. Nekad nebiju dzirdējis, ka šajā mežā ir tornis, bet tāds tur tomēr bija — es stāvēju pie šā torņa. Un atkal es izdzirdu: «Nāc!» Iegāju iekšā. Vārti palika vaļā, tas mani mazliet nomierināja.
Iekšpusē, zem velvēm, es no jauna ieraudzīju mazo vīriņu; pie pretējās sienas dega lampa, un es varēju viņu labi aplūkot; viņš nāca man pretī no telpas dziļuma, it kā visu laiku būtu tur bijis, nostājās pretī, klusi iesmējās un nenolaida no manis skatienu. Es pavēros viņam acīs, un man šķita, ka redzu tajās visas šausmas, ko šīs acis redzējušas dzīvē. Viņš atkal man pamirkšķināja, bet es vairs nemirkšķināju pretī un, kad viņš man tuvojās, kāpos atpakaļ. Pēkšņi aiz muguras izdzirdu vieglus soļus, pagriezu galvu un ieraudzīju kādu meiteni.
Es skatījos uz viņu, un mani pārņēma prieks. Meitenei bija sarkani mati un melnas acis; viņas drānas bija nonēsātas, un viņa staigāja kailām kājām pa šo akmens grīdu. Viņas kailās rokas likās pārsteidzoši baltas.