Brīdi viņa mūs abus vēroja, tad dziļi nolieca galvu manā priekšā un piegāja pie mazā vīriņa. Ne vārda neteikdama, viņa atpogāja vīra mēteli un aptaustīja viņu, it kā nez ko meklēdama, tad izvilka no viņa mēteļa aizdrēbes degošu lukturi — mazu, bet ļoti spožu lukturīti un uzkarināja to sev uz pirksta. Lukturītis spīdēja tik gaiši, ka pārspēja lampas gaismu pie sienas. Vīriņš joprojām klusi stāvēja un tikpat klusi smējās, kamēr meitene viņu iztaustīja. «Ar labu nakti!» viņa sacīja un norādīja uz durvīm, un mans ceļabiedrs, šis baismais, dīvainais radījums, aizgāja. Es stāvēju viens pats ar svešo meiteni.
Viņa pienāca man klāt, dziļi palocījās un, balsi nepaceldama, nesmaidīdama teica:
«No kurienes tu esi?»
«No pilsētas, daiļā meitene, tieši no pilsētas,» es atbildēju.
«Svešiniek, piedod manam tēvam!» viņa pēkšņi sacīja. «Nenodari mums tāpēc ļauna; viņš ir slims, viņš ir vājprātīgs, vai tu redzēji viņa acis?»
«Jā, es redzēju viņa acis un jutu, ka tām ir vara pār mani, un es viņam sekoju,» es atbildēju.
«Kur tu viņu satiki?» meitene vaicāja.
«Mājās, savā istabā. Es sēdēju un lasīju, kad viņš tur ienāca,» es atbildēju.
Viņa tikai pašūpoja galvu un nodūra acis.
«Bet tāpēc nebēdājies, daiļais bērns,» es teicu. «Es tik labprāt devos šai pastaigā, nekā svarīga neesmu nokavējis un priecājos, ka esmu tevi sastapis. Redzi, cik esmu priecīgs un apmierināts, pasmaidi arī tu!»
Bet viņa nepasmaidīja, viņa sacīja: «Novelc kurpes! Šonakt tu nedrīksti iet projām no šejienes, es izžāvēšu tavas drēbes.»
Pametu acis uz savām drēbēm — tās tiešām bija gluži slapjas, bet kurpes pilnas ar ūdeni. Darīju, kā viņa bija likusi, novilku kurpes un iedevu tās viņai. Bet, kad to biju izdarījis, viņa nopūta lampu un sacīja: «Nāc!»
«Pagaidi!» es ieteicos un viņu apturēju. «Ja es negulēšu te, kāpēc tu liki man noaut kurpes?»
«Tas tev nav jāzina,» viņa atbildēja, nekā nepaskaidrojusi.
Viņa ieveda mani kādā tumšā telpā; tur es uztvēru dīvainas skaņas, it kā mūs kāds apošņātu, tad manu muti aizspieda maiga roka un meitene skaļā balsī teica: «Tā esmu es, tēt. Svešinieks aizgāja, aizgāja.»
Taču es atkal izdzirdēju sēkoņu — kroplais vājprātis joprojām mūs apostīja.
Dodoties augšup pa kāpnēm, viņa turēja mani aiz rokas, abi nebildām ne vārda.
Mēs iegājām kādā citā telpā, kur bija galīgi tumšs, melnajā tumsā nepavīdēja ne gaismas stariņš.
«Ciet klusu!» meitene čukstēja. «Te ir mana gulta.»
Es taustīdamies atradu gultu.
«Novelc drēbes!» viņa no jauna čukstēja.
Es novilku drēbes un atdevu tās viņai.
«Ar labu nakti!» viņa teica.
Es mēģināju viņu aizturēt, lūdzu, lai viņa paliek: «Pagaidi mazliet, neaizej! Tagad es zinu, kāpēc tu man lejā liki noaut kurpes; es būšu ļoti kluss, tavs tēvs neko nedzirdēs, paliec!»
Bet viņa nepalika.
«Ar labu nakti!» viņa atkal sacīja un aizgāja… Klusums. Dagnija bija tumši pietvīkusi, viņas krūtis strauji cilājās, nāsis trīsēja.
— Un meitene aizgāja? — viņa steigšus vaicāja. Klusums.
— Un tad šī nakts pārvērtās par brīnumainu teiksmu; viss, ko atceros, tīts rožaini sārtā gaismā. Iedomājieties šo burvīgo, gaišo nakti… Es biju viens. Tumsa apņēma mani kā biezs, melns samts. Es biju ļoti noguris, ceļgali man trīsēja, bez tam jutos satraukts un apjucis. Tas trakais večuks vairākas stundas bija mani vadājis ap vienu un to pašu vietu, turklāt tik lielā rasā! Viņš bija dzinis mani gluži kā kustoni, paskubinādams vienīgi ar skatienu un čukstu: «Nāc! Nāc!» Citureiz es izraušu lukturi no viņa rokām un zvelšu ar to viņam pa galvu! Niknojos arvien vairāk, galu galā dusmās aizsmēķēju cigāru un likos gultā. Kādu laiciņu gulēju, vērodams, kā tumsā gail mans cigārs; drīz izdzirdu, ka lejā aizkrīt āra durvis, un tad iestājās pilnīgs klusums.
Aizritēja minūtes desmit. Lūdzu, ievērojiet — es guļu nomodā un smēķēju cigāru.
Pēkšņi visu telpu piepilda šalkoņa, it kā griestos uzreiz būtu atvērušies daudzi vējlodziņi. Atbalstos uz elkoņa un pavisam aizmirstu cigāru, tas nodziest, es pētīgi skatos tumsā, bet nekā nevaru samanīt. Atkal atguļos un ieklausos, un man šķiet, ka dzirdu tālumā skanam mūziku, brīnumainu tūkstošbalsīgu kori, tas dzied kaut kur ārā, bet varbūt debesu dzīlēs. Skaņas neapklust, bet aizvien vairāk tuvojas un beidzot gluži kā bangaina straume brāžas pār torņa jumtu un pār mani. Es atkal atspiežos uz elkoņa. Un tad es piedzīvoju kaut ko tādu, ka vēl tagad, to atceroties, mani pārņem it kā pārdabiska laimes izjūta. Pēkšņi pār mani nolaižas vesels mākonis mazītiņu, mirdzošu būtņu, tās ir pilnīgi baltas, tie ir eņģelīši, miriādēm mazu eņģeļu, tie lido lejup no augšas kā plata gaismas straume. Viņi piepilda visu telpu zem torņa velvēm, viņu droši vien ir miljons, viņi līgani riņķo starp grīdu un griestiem un dzied un dzied, un viņi ir pilnīgi kaili un baltin balti. Mana sirds vai stājas pukstēt, visapkārt man virmo eņģeļi, es klausos viņu dziesmā, viņi skar manus plakstus, sēžas uz maniem matiem, un no viņu elpas visu telpu zem torņa velvēm pamazām piepilda brīnišķīga smarža.
Es guļu puszviļus, atspiedies uz elkoņiem, un pastiepju roku viņiem pretī, tad daži eņģelīši apsēžas uz manas rokas; uz manas plaukstas viņi atgādina zvaigznītes — mirgojošas septiņstarainas zvaigznītes. Es paliecos un ielūkojos viņiem acīs un redzu, ka viņi ir akli. Tad es palaižu vaļā šos septiņus aklos eņģelīšus un notveru septiņus citus, bet, izrādās, arī tie ir akli. Ak, viņi visi bija akli — tornī dziedot lidinājās miriādēm aklu eņģelīšu!
Es gulēju nekustēdamies, man pat elpa aizrāvās, viņu neredzīgās acis manī iesmeldza dziļas skumjas.
Aizritēja mirkļi. Es guļu un klausos, un pēkšņi kaut kur tālumā nodārd dobjš sitiens, dzirdu to tik nežēlīgi skaudri, un tas ilgi atbalsojas rēnajā gaisā — atkal sit pilsētas torņa pulkstenis. Ir pusnakts!
Un tad uzreiz apklusa eņģeļu dziesma. Redzēju, kā viņi sakārtojas un taisās projām, viņi pacēlās pret griestiem, drūzmējās, lai ātrāk tiktu ārā, piepildīja torņa velves kā gaismas straume un aizlaidās cits pēc cita, visu laiku lūkodamies uz mani.
Vairs bija palicis tikai viens, arī tas pavērās atpakaļ un pirms aizlidošanas vēlreiz paskatījās uz mani ar savām aklajām acīm.
Pēdējais, ko es atceros, ir šis eņģelis, kas pagriezās atpakaļ un palūkojās manī, lai gan bija akls. Tad atkal visu pārmāca tumsa. Es atkritu spilvenā un aizmigu…
Kad atmodos, bija gaiša diena. Es joprojām biju viens pats šajā telpā. Manas drēbes bija nomestas tieši uz kailas grīdas. Es tās aptaustīju, tās vēl bija mazliet miklas, tomēr es apģērbos. Pēkšņi atvērās durvis un tajās parādījās vakarējā meitene.
Viņa pienāca pie gultas, un es vaicāju: «No kurienes tu nāc? Kur tu biji šonakt?»
«Tur, augšā,» viņa atbildēja un norādīja uz torņa jumtu.
«Vai tu negulēji?»
«Nē, negulēju. Biju nomodā visu nakti.»
«Bet vai tu naktī dzirdēji mūziku?» es jautāju. «Es dzirdēju debešķīgu mūziku.»
Un viņa atbildēja: «Jā, es spēlēju un dziedāju.»
«Tu? Saki man, mīļais bērns, — vai tā tiešām ir taisnība?»
«Jā, taisnība, tā biju es.»
Viņa sniedza man roku un teica: «Bet tagad nāc, es tevi izvedīšu uz ceļa!»
Un mēs izgājām no torņa un roku rokā iegājām mežā. Saule apmirdzēja viņas zeltaini rudos matus; viņai bija brīnum skaistas, melnas acis. Es viņu apskāvu un divas reizes noskūpstīju uz pieres, pēc tam nometos viņas priekšā ceļos. Trīsošām rokām viņa noraisīja melnu lenti un apsēja to man ap delmu; viņa raudāja un likās ļoti aizkustināta. Es vaicāju: «Kāpēc tu raudi? Piedod, ja esmu tevi kaut kā aizvainojis!»