Viņa neatbildēja, tikai jautāja: «Vai tu redzi pilsētu?» «Nē,» es atbildēju, «neredzu. Bet vai tu redzi?»
«Piecelies, iesim tālāk!» viņa atbildēja. Un viņa veda mani tālāk. Es atkal apstājos, piekļāvu viņu pie krūtīm un teicu: «Es tevi ļoti mīlu! Tu pildi manu dvēseli ar lielu laimi!»
Viņa notrīsēja manās skavās, tomēr sacīja: «Tagad man jāgriežas atpakaļ. Nu jau tu droši vien redzi pilsētu?» «Jā,» es atbildēju. «Vai arī tu to redzi?» «Nē,» viņa atbildēja. «Kāpēc ne?» es vaicāju.
Viņa mazliet atkāpās un raudzījās manī ar savām lielajām acīm, tad dziļi palocījās it kā ardievodamās. Pagājusi vēl dažus soļus, viņa atkal pagriezās un no jauna paskatījās uz mani.
Bet tikai tad es ieraudzīju, ka arī viņa ir akla..
Un tad aizritēja kādas divpadsmit stundas, par kurām es nekā nezinu, kā tās pavadīju; mana atmiņa it kā pārtrūka, šīs stundas iegrima it kā nebūtībā. Atceros, ka situ sev pa pieri un runāju: «Pagājušas divpadsmit stundas, tās paslēpušās kaut kur tepat tornī. Tās ir tikai paslēpušās, nevis pazudušas, man tās vienīgi jāatrod. Bet, lai meklētu kā meklēdams, es tās neatradu. .
Un atkal ir vakars, tumšs, silts rudens vakars. Es sēžu savā istabā ar grāmatu rokās. Paraugos uz savām kājām, kurpes ir vēl samirkušas. Paskatos uz savu roku, redzu — ap to apsieta melna lente. Viss atbilst patiesībai.
Es piezvanu istabenei un, kad viņa ienāk, jautāju, vai te kaut kur tuvumā ir mežs un mežā melns, astoņstūrains tornis. Meitene pamāj ar galvu un atbild: «Jā, mežā ir tornis.»
«Un vai tajā dzīvo cilvēki?»
«Jā, tur dzīvo kāds večuks, bet viņš ir slims, vājprātīgs, viņu sauc par «cilvēku ar lukturi». Un viņam ir meita, tā arī dzīvo tornī. Cits neviens tur nedzīvo.»
«Labi. Ar labu nakti!» Un es liekos gulēt.
Un nākamajā dienā agri no rīta es dodos uz mežu. Eju pa to pašu taku, redzu tos pašus kokus un atrodu arī torni. Es tuvojos vārtiem un ieraugu kaut ko tādu, no kā mana sirds sastingst. Zemē guļ aklā meitene — viņa ir sakropļota, krītot nositusies.
Viņa ir mirusi. Viņa guļ vaļēju muti, un saule zeltī viņas rudos matus. Augšā, tornī, vēl pland viņas kleitas stērbele, kas aizķērusies aiz jumta asās malas. Bet lejā pa grantēto celiņu staigā mazais vīriņš, viņas tēvs, un neatlaidīgi raugās uz mirušo. Viņa krūtis krampjaini cilājas, un viņš skaļā balsī vaimanā. Viņš nespēj neko citu kā vienīgi staigāt apkārt mirušajai… Kad viņš pēkšņi ieraudzīja mani, es nodrebēju no šā baismīgā skatiena un šausmās metos atpakaļ uz pilsētu. Es viņu vairs nekad neesmu redzējis…
Redzat, ko man gadījās piedzīvot.
Viņi ilgi klusēja. Dagnija gāja un raudzījās uz zemi, gāja ārkārtīgi gausi. Beidzot viņa teica:
— Ak dievs, cik savāds atgadījums!
Tad no jauna iestājās klusums; Nāgels lāgiem mēģināja to pārtraukt, ieminēdamies, kāds klusums valda mežā, kāds apbrīnojams miers.
— Vai jūs jūtat, kā šeit, tieši šeit, mežs smaržo? Apsēdīsimies mazliet!
Dagnija apsēdās — joprojām klusēdama, joprojām domīga, viņš apsēdās viņai pie kājām.
Nāgels juta pienākumu meiteni atkal uzjautrināt. Tas taču patiesībā nav nekāds bēdīgs notikums, drīzāk aizraujošs. Vispār blēņas! Bet Indijā — Indijā gan gadoties tādi piedzīvojumi, ka, tos dzirdot, elpa aiztrūkstot un drebuļi skrienot pār kauliem.
Indiešu pasakas ir divējādas. Vienas pārsteidz ar savu krāšņumu — stāsta par dimanta alām, par prinčiem, kas slēpjas kalnos, par kairām dziļjūras vāravām, par zemes un gaisa gariem, pērļu pilīm, lidojošiem zirgiem un zelta un sudraba mežiem. Tās ir pārpilnas pasaulīgu alku un vēlmju. Citas turpretī ir mistiskas, stāsta par drausmām, noslēpumainām un neizskaidrojamām lietām; neviens taču nevar ar austrumniekiem sacensties neiedomājamu notikumu izdomā, neviens neprot tā šausmināt klausītājus.
Austrumnieku dzīve jau no pirmās dienas rit pasaku pasaulē, un viņi varot stāstīt gan par mēmo valdnieku debesīs un viņa spēku, ko viņš izmanto, sasmalcinot ar žokļiem zvaigznes, gan par feju pili nepieejamās kalnu gālēs. Bet tas viss izskaidrojams tikai tā, ka šie cilvēki dzīvo zem citas saules un pārtiek no augļiem, nevis no bifšteka.
Dagnija vaicāja:
— Vai tad mums pašiem nav lielisku pasaku?
— Jā, ir brīnišķīgas, tikai citādas. Mēs nepazīstam tādu sauli, kas žilbina un svelmēt svelmē. Mūsu pasakas par fejām, tā sakot, tiecas pie zemes, pat ieiet pazemē, tās radījusi iegrožota fantāzija, ko iedvesmojušas tumšās ziemas naktis baļķu būdās ar dūmu caurumu jumtā. Vai jūs esat lasījusi «Tūkstoš un vienas nakts pasakas»?
Gudbrandālas pasakas ar zemnieku skumjo poēziju un neapgaroto fantāziju ir mums raksturīgas, tajās iemiesots mūsu gars. Tās ir rāmas un asprātīgas, tajās klausoties, mēs nevis trīcam šausmās, bet sākam smieties. Mūsu pasaku varonis nav krāšņs princis, bet viltīgs ķesteris. Jūs tam nepiekrītat? Nu jā, Nurlandes pasakas, vai tās nav gluži tādas pašas? Ko mēs mācētu radīt no jūras noslēpumainā, mežonīgā skaistuma?
Varbūt tikai vikingu laivu. Turpretī austrumu tautām tas būtu teiksmains kuģis, garu laiva. Vai jūs tādu laivu esat redzējusi? Ne? Pēc tās veida tūlīt varot noteikt tās dzimumu, tā atgādinot milzīgu mātīti ar uzpūstu vēderu, kas pilns ar bērniem, bet dibens tai plakans, jo tā reizēm sēž uz pakaļkājām. Priekšgals slienoties augstu gaisā kā milzu rags, kas vērsts pret visiem četriem vējiem… Nē, mēs dzīvojam pārlieku tālu ziemeļos. Nu jā, tās, protams, ir tikai nezinoša agronoma domas par ģeogrāfisku faktu.
Dagnijai, redzams, šī tērgāšana bija apnikusi, viņas zilajās acīs pavīdēja zobgalība, kad viņa teica:
— Cik ir pulkstenis?
— Pulkstenis? — viņš izklaidīgi pārvaicāja. — Laikam ap vieniem. Nemaz nav tik vēls, bet kāda tam nozīme?
Klusums.
— Vai jums patīk Tolstojs? — viņa jautāja.
— Man patīk nevis Tolstojs, — viņš aši atbildēja, uztverdams jauno tematu, — bet gan «Anna Kareņina», «Karš un miers» un. .
Tad viņa smaidīdama pārtrauca:
— Un kādas ir jūsu domas par mūžīgo mieru?
Tas bija trāpīts naglai uz galvas. Viņa seja pārvērtās, viņš apjuka.
— Ko jūs ar to gribējāt teikt? Saprotu, es jūs briesmīgi garlaikoju.
— Es jums apgalvoju, tas man tāpat vien ienāca prātā, — viņa atbildēja un pietvīka. — Lūdzu, neļaunojieties! Redzat: mēs rīkojam bazāru, izklaides vakaru par labu valsts aizsardzībai. Tāpēc uzdevu jums šādu jautājumu.
Klusums.
Piepeši viņš pacēla galvu, viņa seja staroja.
— Šovakar esmu tik laimīgs, varbūt tāpēc pārlieku daudz tērgāju. Es priecājos par itin visu un vispirms tāpēc, ka eju kopā ar jums; arī šī nakts ir skaista, skaistākā, kādu jebkad esmu pieredzējis. Es pats nesaprotu, kas ar mani notiek. Šķiet, ka esmu daļa no šā meža vai no šās zemes, priedes zars vai akmens, jā, kaut vai akmens, bet tāds, kurā strāvo šī liegā smarža un dvesmo šis miers, kas mūs apņem. Paskatieties tur tālāk — jau kļūst gaišs. Vai redzat to sudraba strēli?
Viņi abi raudzījās uz gaišo strēli, kas sāka balgot pie apvāršņa.