— Arī es šovakar jūtos līksma, — Dagnija sacīja.
To viņa teica nepiespiesti, no brīvas gribas, pavisam bez apdoma, it kā viņai būtu prieks to sacīt. Nāgels vērīgi paraudzījās viņas sejā, un viņam acīs sariesās asaras.
Nervozi, aprauti viņš sāka runāt par Jāņu nakti, par vēju, kas loka koku galotnes un šalko, par austošo dienu, kas viņu pārvērš, modina viņā pavisam jaunus spēkus.
Gruntvigs dzied: «Tur sidrabaina rītausma balgo, ir nakts jau gaisusi!» Bet, ja viņš esot nogurdinājis viņu ar savu pļāpāšanu, tad labprāt parādīšot kādu triku ar zāles stiebriņu un zariņu, un viņa redzēšot, ka zāles stiebriņš esot stiprāks par zariņu. Viņas dēļ viņš esot gatavs darīt visu..
— Paskatieties, atļaujiet man norādīt uz kādu sīkumu, kas mani tomēr ietekmē, paskatieties uz to vientuļo kadiķu krūmu! Tas vārda tiešā nozīmē klanās mūsu priekšā, un es redzu, ka tas ir labvēlīgs. Bet zirneklis vērpj tīklu no priedes uz priedi, tīkls atgādina smalku ķīniešu rokdarbu, sauli, kas izausta no rasas lāsēm. Vai jums nesalst? Esmu pārliecināts, ka ap mums dejo siltas, smaidošas laumiņas; bet, ja jums salst, es iedegšu ugunskuru… Sakiet — man pēkšņi tas iešāvās prātā, — vai te kaut kur tuvumā neatrada Karlsenu?
Vai tā bija atmaksa par viņas izsmieklu? No viņa varēja sagaidīt it visu. Dagnija satrūkās un asi atbildēja:
— Lieciet viņu mierā, es jūsu lūdzu! Kaut kas nedzirdēts!
— Atvainojiet! — viņš attrauca. — Runā, ka viņš esot bijis jūsos ļoti iemīlējies, un tas man šķiet tik saprotami…
— Manī iemīlējies? Vai tad nerunā, ka viņš manis dēļ nonāvējies, turklāt ar manu spalvu nazīti? Nu, mums laiks iet!
Viņa piecēlās. Viņa bija runājusi ar vieglām skumjām, bez apjukuma un izlikšanās. Tas Nāgelu ļoti pārsteidza. Viņa tātad saprata, ka vienu no saviem pielūdzējiem novedusi līdz pašnāvībai, taču uztvēra to ļoti mierīgi, nedz zobojās, nedz mēģināja izmantot sev par labu, bet runāja par to tikai kā par nožēlojamu notikumu. Viņas garie, gaišie mati slīga uz kleitas apkaklītes, vaigi bija piesārtuši nakts dzestrumā. Ejot viņa viegli šūpoja slaidos gurnus.
Mežs izbeidzās, priekšā pletās klajums, kaut kur rēja suns, un Nāgels sacīja:
— Tūliņ būs mācītāja māja. Cik skaistas izskatās šīs lielās, baltās ēkas un dārzs, un suņu būda, un karoga kārts, it īpaši, ja to visu apņem mežs! Vai jums neliekas, jaunkundz, ka jūs ilgosieties pēc šās vietas, kad aizbrauksiet, es gribēju sacīt, kad apprecēsieties? Nu jā, viss ir atkarīgs no tā, kur jūs dzīvosiet.
— Par to es vēl neesmu domājusi, — viņa atbildēja. Un piebilda: — Neviens nezina, ko nesīs nākotne.
— Jums nesīs laimi, — viņš piemetināja. Klusums.
Dagnija gāja un acīmredzot domāja par Nāgela vārdiem.
— Klausieties, — viņa ierunājās, — lūdzu, nebrīnieties, ka es tik vēlu staigāju apkārt. Mums šeit ir tāds paradums. Mēs taču visi esam zemnieki, tā sakot, dabas bērni. Kopā ar adjunktu bieži klīstam pa mežu līdz pat ritam un tērzējam.
— Ar adjunktu? Man gan šķita, ka viņš nav visai runīgs.
— Nu jā, vairāk runāju es: es vaicāju, un viņš atbild. Ko jūs darīsiet, kad pāriesiet mājās?
— Tagad? Kad pārnākšu mājās? Likšos gulēt, gulēšu līdz pusdienai, gulēšu kā nosists, it kā miris, nepamodīšos, un man nekas nerādīsies sapņos. Un ko jūs darīsiet?
— Vai tad jūs neko nedomājat? Vai ilgi neguļat vaļā acīm un nedomājat par daudz ko? Vai tūliņ aizmiegat?
— Tūliņ. Un jūs ne?
— Dzirdat, jau iedziedas pirmais putns. Nē, laikam gan būs vēlāks, nekā jūs teicāt; atļaujiet paskatīties jūsu pulkstenī! Ak dievs, jau trīs, gandrīz četri! Kāpēc jūs nesen teicāt, ka ir tikai viens?
— Piedodiet! — viņš atbildēja.
Dagnija viņā palūkojās, taču nedusmojās un teica:
— Jums nevajadzēja mani mānīt. Es tā kā tā būtu palikusi tik ilgi ārā, saku pilnīgi atklāti. Ceru, ka jūs mani pareizi saprotat. Šeit man ir tik maz izpriecu, ka tveru abām rokām to, kas pagadās. Šādi esmu radusi dzīvot kopš tā laika, kad te atbraucām, un nedomāju, ka mani kāds tādēļ nosoda. Varbūt es tomēr maldos, bet man galu galā ir vienalga. Tēvs vismaz nekā neiebilst, un man svarīgas vienīgi viņa domas. Paiesim vēl kādu gabaliņu!
Viņi pagāja garām mācītāja mājai un no otras puses atkal iegāja mežā. Putni jau dziedāja; baltā strēle austrumos vērtās platāka un platāka. Saruna kļuva ikdienišķa, pievērsās visādiem sīkumiem.
Tad viņi pagriezās un devās atpakaļ uz mācītāja māju.
— Nāku jau, nāku, Biska, — viņa apsauca suni, kas raustīja ķēdi. — Pateicos par pavadīšanu, Nāgela kungs, vakars bija burvīgs. Tagad man būs ko pastāstīt savam līgavainim, kad es viņam rakstīšu. Teikšu, ka jūs esat tāds cilvēks, kas ne ar ko nav vienis prātis, viņu tas ļoti pārsteigs. Es jau redzu, kā viņš gudros, bet nevarēs tādu cilvēku iedomāties. Nē, viņš to nesapratīs, jo savā būtībā ir ļoti labsirdīgs, ak dievs, cik viņš ir labsirdīgs! Viņš nevienam nerunā pretī. Žēl, ka jūs viņu nesastapsiet, kamēr vēl esat te. Ar labu nakti!
Un Nāgels atbildēja:
— Ar labu nakti, ar labu nakti! — un pavadīja meiteni ar skatienu, kamēr viņa iegāja mājā.
Nāgels noņēma savu mici un, iedams cauri mežam, nesa to rokā. Viņš bija ļoti domīgs, vairākas reizes apstājās un pacēla acis, stingi blenza kādu brīdi tālumā un tad lēnām soļoja tālāk. Kāda viņai balss! Gluži neiedomājami — balss, kas skan kā dziesma.
IX
Nākamajā dienā ap pusdienas laiku. Nāgels, tikko piecēlies, bija izgājis no viesnīcas, nekā neiebaudījis. Viņš devās uz pilsētas dienvidu pusi un jau bija aizklīdis krietni tālu, viņu valdzināja krastmalas rosme un kņada. Turklāt laiks bija brīnišķīgs.
Piepeši viņš vērsās pie kāda garāmgājēja un vaicāja, kur atrodoties apriņķa tiesas kantoris. To uzzinājis, Nāgels devās tieši turp.
Viņš pieklauvēja un tūliņ iegāja telpā, kur sēdēja daži kungi un kaut ko rakstīja; pagājis tiem garām, viņš vērsās pie pilnvarotā Reinerta un lūdza to uz sarunu zem četrām acīm — tā neprasīšot daudz laika. Pilnvarotais negribīgi piecēlās un sekoja Nāgelam blakus istabā.
Te Nāgels sacīja:
— Piedodiet, ka es vēlreiz atgriežos pie šā jautājuma, bet tas skar notikumu ar Minūti, kā jūs jau zināt. Es jums izlūdzos pazemīgāko piedošanu.
— Es šo notikumu uzskatu par nokārtotu pēc jūsu atvainošanās lielas sabiedrības klātienē Jāņu vakarā.
— Nu jā, tas ir jauki, — Nāgels atteica. — Tomēr mani tas neapmierina, pilnvarotā kungs. Proti, es pats esmu apmierināts, bet attiecībā uz Minūti ne. Es gaužām vēlētos, lai jūs saprastu, ka arī Minūtem nepieciešams gandarījums — un tas viņam jāsaņem no jums, tieši no jums.
— Jūs gribat, lai es šim stulbenim izlūdzos piedošanu par šiem muļķīgajiem jokiem? Vai tādas ir jūsu domas? Vai nebūtu labāk, ja jūs rūpētos pats par savām darīšanām, nevis..
— Jā, jā, jā, jā, tā ir veca dziesma! Bet atgriezīsimies pie šā jautājuma būtības: jūs saplēsāt Minūtes svārkus un apsolījāt citus to vietā, vai atceraties?
— Vai zināt, ko es jums teikšu: jūs atrodaties valdības iestādē un atļaujaties gvelzt visādas blēņas par jautājumu, kas uz jums nemaz neattiecas. Te es esmu noteicējs. Jums nemaz nav jāiet atpakaļ caur kanceleju, uz ielas var nokļūt arī pa šīm durvīm.
To teicis, pilnvarotais atvēra kādas nelielas durvis.