— Pateicos! Taču joki paliek joki, tomēr jums tūliņ jāaizsūta Minūtem apsolītie svārki. Viņam tie ir nepieciešami, to jūs zināt, un viņš noticēja jūsu vārdiem.
Pilnvarotais plaši atvēra durvis un teica:
— Esiet tik laipns!
— Minūte taču uzskatīja jūs par godīgu cilvēku, — Nāgels runāja tālāk, — un jums viņu nevajadzētu piekrāpt.
Tagad pilnvarotais atvēra arī durvis uz kanceleju un uzsauca abiem ierēdņiem.
Tad Nāgels pacēla mici un tūliņ gāja projām. Viņš vairs neteica ne vārda.
Cik nejēdzīgi viss beidzās! Būtu daudz gudrāk, ja viņš nebūtu mēģinājis neko labot. Nāgels devās uz viesnīcu, paēda brokastis, izlasīja avīzes un parotaļājās ar kucēnu Jakobsenu. Pēcpusdienā viņš pa savas istabas logu ieraudzīja, ka pa grambaino ceļu no ostmalas nāk šurp Minūte un nes uz muguras maisu ar oglēm.
Viņš gāja, sagumis uz priekšu, un neredzēja, kur liek soli, jo nasta viņu gandrīz piespieda pie zemes. Viņa gaita bija grīļīga, kājas sitās kopā un bikses bija galīgi apspurušas. Nāgels izgāja viņam pretī un sastapa viņu pie pasta, kur Minūte uz brīdi bija nolicis maisu.
Viņi sasveicinājās dziļi palocīdamies viens otram. Nāgels piepeši satvēra Minūti aiz pleca un, nekā nepaskaidrodams, stipri uzbudināts sacīja:
— Vai jūs esat kaut ko izpļāpājis par to naudu, kuru es jums iedevu? Kādam teicis par to?
Minūte pārsteigts atbildēja:
— Nē, nevienam neko neesmu sacījis.
— Es jūs brīdinu, — Nāgels turpināja bāls un uztraukts, — ja jūs kaut vārdu bildīsiet par tiem pāris šiliņiem, ko es jums iedevu, tad es jūs nositīšu — nositīšu!
Dievs ir mans liecinieks! Vai jūs mani saprotat? Un lai arī jūsu tēvocis pievalda mēli!
Minūte stāvēja, pavēris muti, viņš bija galīgi apstulbis un tikai pēc brīža spēja kaut ko nomurmināt: viņš nevienam neteikšot ne pušplēsta vārdiņa, viņš to apsolot…
It kā gribēdams attaisnot savu aizsvilību, Nāgels steigšus piebilda:
— Šī pilsētele ir gatavais aizkakts, īsts vārnu perēklis! Visi uz mani blenž, kur vien es eju, pat pakustēties nedrīkstu! Bet es negribu, ka mani izspiego! Pie velna visus cilvēkus! Tagad esmu jūs brīdinājis. Un vēl es jums teikšu: man ir iemesls domāt, ka šī Kjelanas jaunkundze no mācītāja mājas, piemēram, ir ļoti viltīga, viņa jūs viens divi aptīs ap pirkstu un izvilks visu, ko vēlas izdibināt. Bet es neciešu šo ziņkārību, tā man derdzas. Starp citu, vakarvakarā es biju ar viņu kopā. Viņa ir liela koķete. Nu jā, ne jau par to ir runa. Es tikai vēlreiz jūs lūdzu, nepļāpājiet par to nelielo palīdzību, ko es jums piedāvāju. Ļoti labi, ka es jūs sastapu, — Nāgels atsāka.
— Gribu ar jums parunāt par kādu citu jautājumu: aizvakar mēs abi, ja atceraties, sēdējām uz kādas kapa plāksnes.
— Jā.
— Es uz šās plāksnes uzšņāpu, atzīstos, neķītru, piedauzīgu pantu, bet tas nav galvenais, tātad es uzrakstīju šo pantiņu. Kad mēs no turienes aizgājām, šīs rindiņas vēl palika, bet, pēc mirkļa atgriezies, es redzēju, ka tās ir izdzēstas, — vai tas bija jūsu darbs?
Minūte nodūra acis un atbildēja:
— Jā. Klusums.
Stostīdamies, satraukts, ka pieķerts šādā pārdrošībā, kuru viņš nez kādēļ izdarījis, Minūte paskaidroja:
— Es gribēju, lai… Jūs Mīnu Meeku nepazināt, tur visa vaina, citādi jūs to nebūtu darījis, nebūtu tā rakstījis. Es tūliņ pats sev teicu: viņš nav vainīgs, viņš ir svešinieks šajā pilsētā, bet es esmu šejienietis un viegli to varu izlabot. Vai tad man to nevajadzēja darīt? Es izdzēsu pantiņu. Neviens to nav lasījis.
— Kā tad jūs zināt, ka neviens to nav paspējis izlasīt?
— Neviena dzīva dvēsele, tas ir tiesa. Kad es jūs un dakteri Stēnersenu biju pavadījis līdz vārtiem, tūdaļ atgriezos un pantu nodzēsu. Es biju projām tikai īsu mirkli. .
Nāgels paskatījās uz Minūti, saņēma viņa roku un, ne vārda neteikdams, to paspieda. Viņi abi raudzījās viens uz otru, Nāgela lūpas mazliet trīcēja.
— Ardievu! — viņš teica. — Jā, ko es gribēju sacīt, vai jūs dabūjāt svārkus?
— Hm… Bet gan es tos dabūšu — tad, kad tie man būs vajadzīgi. Pēc trim nedēļām..
Tai brīdī viņiem garām pagāja sirma sieviete, tā, kas tirgojas ar olām, Marta Gude; nesdama zem priekšauta grozu, viņa gāja, tumšās acis nodūrusi. Minūte paklanījās, arī Nāgels paklanījās, bet viņa tikko atņēma sveicienu un steigšus pagāja garām, devās uz tirgu, lai tur aši pārdotu divas trīs olas un, turot saujā saņemtos šiliņus, tikpat steigšus atgrieztos mājās. Mugurā viņai bija zaļa, ļoti plāna kleita.
Nāgels nenolaida acu no šās zaļās kleitas. Viņš sacīja:
— Tātad svārki jums būs vajadzīgi pēc trim nedēļām. Kas tad notiks pēc trim nedēļām?
— Te sarīkos bazāru, lielu vakaru, — vai tad jūs par to neesat dzirdējis? Es arī piedalīšos dzīvajās bildēs, Dagnijas jaunkundze mani uzaicināja.
— Ak tā, — Nāgels domīgi noteica. — Nu ja, jūs drīz vien dabūsiet svārkus, pilnīgi jaunus, nevis apnēsātus. Pilnvarotais to man šodien apsolīja. Patiesībā viņš nemaz nav tik ļauns cilvēks… Bet iegaumējiet: jūs viņam nepateicieties, nekādā gadījumā ne! Jūs par tiem svārkiem nemaz nerunājiet, viņš negrib, ka par tiem pateicas. Vai jums skaidrs? Tas viņam būtu nepatīkami — tā viņš teica. Un jūs pats taču arī sapratīsiet, ka būtu netaktiski atgādināt viņam to dienu, kad viņš bija piedzēries un aizgāja no viesnīcas ar sagumzītu cepuri.
— Jā.
— Arī savam tēvocim nesakiet, no kā esat dabūjis svārkus, nevienam pašam cilvēkam, pilnvarotais to noteikti pieprasa. Jūs taču sapratīsiet, ka viņam būs nepatīkami, ja pilsētā izplatītos nevalodas, ka viņš kādu apvainojis, bet vēlāk bijis spiests izlabot savu kļūdu, uzdāvājot svārkus.
— Jā, to es saprotu.
— Paklau, man nupat ienāca prātā — kāpēc jūs ogles neizvadājat ar divričiem?
— To es nevaru sakropļojuma dēļ, nedrīkstu vilkt smagus maisus. Es spēju nest diezgan lielus smagumus, ja tikai uzmanīgi uzceļu uz muguras, bet vilkt nevaru, tad nogurstu un pakrītu uz deguna, un man sākas briesmīgas sāpes. Bet nest maisu nemaz nav tik grūti.
— Labi. Ienāciet atkal pie manis! Atcerieties — istaba numurs septiņi, nāciet tieši iekšā!
To teicis, Nāgels iespieda Minūtem rokā naudas zīmi un žigli aizgāja lejup pa ielu uz ostas pusi. Visu laiku viņš nebija izlaidis no acīm zaļo kleitu un tagad tai sekoja.
Nonācis pie Martas Gudes mājiņas, Nāgels brīdi apstājās un palūkojās uz visām pusēm. Neviens viņu nevēroja. Viņš pieklauvēja, bet neviens neatsaucās. Jau divas reizes viņš bija klauvējis pie šīs sievietes durvīm, un tad arī neviens nebija atbildējis; šoreiz viņš pats bija redzējis, ka viņa pārnāk no tirgus un ieiet mājā, un viņš vairs negribēja atgriezties atpakaļ neticis iekšā. Viņš apņēmīgi atvēra durvis un iegāja istabā.
Viņa stāvēja istabas vidū un raudzījās uz Nāgelu. Aiz apjukuma viņa bija nobālusi krīta baltumā un satraukuma bezpalīdzīgi pat izstiepa pretī rokas.
— Piedodiet manu uzmācību, jaunkundz, es ļoti lūdzu! — Nāgels sacīja un, kā parasti, gaužām bijīgi sveicināja. — Būšu jums ļoti pateicīgs, ja atļausiet parunāt ar jums kādu brīdi. Neuztraucieties, es jūs ilgi neaizkavēšu. Esmu jūs jau dažas reizes mēģinājis satikt, bet veltīgi, un tikai šoreiz man laimējās jūs sastapt mājās. Mani sauc par Nāgelu, esmu svešinieks un dzīvoju viesnīcā «Central».
Viņa joprojām neteica ne vārda, taču piebīdīja Nāgelam krēslu, bet pati atkāpās pie krāsns.