Istaba bija tieši tāda, kādu Nāgels bija iedomājies: galds, divi krēsli un gulta — tā arī visa iekārta. Uz palodzēm stāvēja daži puķpodi ar baltiem ziediem, bet logiem trūka aizkaru, grīda bija netīra. Nāgels ieraudzīja kaktā pie gultas arī to veco krēslu ar augsto atzveltni. Krēslam bija tikai divas kājas, tas bija atsliets pret sienu un izskatījās nožēlojams. Sēdeklis bija pārvilkts ar sarkanu plīšu.
— Kaut es jūs tikai varētu nomierināt, jaunkundz! — Nāgels atsāka. — Mans apciemojums gan visiem neiedveš tādas bailes, he-he-hē! Esmu jau bijis pie citiem šejieniešiem, nedomājiet, ka tik nekautrīgi ielaužos tikai pie jums. Eju no mājas uz māju, cenšos iekļūt pie visiem — varbūt jūs jau esat dzirdējusi? Nē? Bet tā tas ir. To prasa mana nodarbošanās, esmu kolekcionārs, uzpērku daždažādus senlaicīgus priekšmetus un maksāju tik, cik tie patiesībā ir vērti. Nebīstieties, jaunkundz, aiziedams es nekā nepaņemu līdzi, nekā nenozogu, he-he-hē, šis netikums man nepiemīt. Esiet pavisam mierīga! Ja neizdodas nopirkt to vai citu mantu pēc vienošanās ar īpašnieku, tad es aizeju tukšām rokām.
— Bet man nav nekādu senlaicīgu lietu, — sieviete beidzot ierunājās un izskatījās gaužām izmisusi.
— Tā jau mēdz allaž sacīt, — Nāgels atbildēja. — Nu jā, es saprotu, ka ir tādas iemīļotas lietas, no kurām nelabprāt šķiras, lietas, pie kurām cilvēks ir pieradis, ar kurām ik dienas būts kopā, mantojums no vecākiem vai vecāku vecākiem. Bet, no otras puses, šīs lietas savu laiku nokalpojušas un nekam vairs lāgā neder — kāpēc lai tās aizņemtu vietu, ja par tām var dabūt naudu? Šīs nederīgās ģimenes relikvijas bieži vien var ienest krietnu summiņu. Kāda jēga tās glabāt kamēr galīgi satrup un jānes augšā uz bēniņiem? Kādēļ gan tas nepārdot, kamēr vēl nav par vēlu? Daži cilvēki sadusmojas, kad es ienāku, un atbild, ka viņiem neesot nekādu senlaicīgu lietu, — labi, ikviens rīkojas pēc savas patikšanas, es palokos un aizeju. Tur nekā nevar darīt.
Citi atkal kaunas un kautrējas man rādīt, piemēram, vecu, izdegušu pannu. Viņi no šīm lietām nekā nesaprot. Bet tie ir vientiesīgi ļautiņi, kuriem nav nekādas izpratnes, cik plaši izplatīta ir kolekcionēšanas mānija. Es tīšām saku «mānija», atzīstos, ka mana dziņa krāt kolekciju tiešām ir īsta mānija. Starp citu, tas attiecas tikai uz mani, tā ir vienīgi mana darīšana. Jā, es tikai gribēju sacīt: šie cilvēki izturas smieklīgi un muļķīgi, kautrēdamies radīt savas vecās mantas. Kādi tad izskatās ieroči un rotas lietas, ko izrok no senlaiku kapenēm? Vai izskata dēļ tas zaudējušas vērtību? Vai nav tiesa, jaunkundz? Jums vajadzētu redzēt manu govju zvaniņu kolekciju! Man, piemēram, ir kāds zvaniņš, pavisam vienkāršs skārda zvaniņš, kuru tomēr dažas indiāņu ciltis pielūgušas kā dievību. Iedomājieties, ilgus gadus tas karājies kārtī pie kāda vigvama un tam nesti upuri un tā priekšā locīti ceļi! Redzat nu! Bet es novirzos no sava apciemojuma mērķa. Tiklīdz sāku runāt par saviem zvaniņiem, tā pagalam aizrunājos.
— Jā, bet man nudien nav nevienas senatnīgas lietas, — Marta atkal ieteicās.
— Vai es drīkstu, — Nāgels rāmi un ar lietpratēja izskatu sacīja, — piemēram, apskatīt tur to krēslu? Protams, bez jūsu atļaujas pat nepakustēšos. Starp citu, es jau to tūliņ ievēroju, tiklīdz ienācu istabā, un laiku pa laikam pametu uz to acis.
Marta galīgi samulsusi atbildēja:
— Tas… lūdzu… bet tam kājas ir salauztas…
— Kājas salauztas, jā, tiesa! Kas par to? Kāda tam nozīme? Jo labāk, jā, jo labāk!
Vai drīkstu vaicāt, no kurienes jums šis krēsls?
Nu jau Nāgels paņēmis krēslu, viņš to groza rokās, uzmanīgi apskata no visām pusēm. Apzeltīts tas nav, tikai viens vienīgs rotājums uz atzveltnes, tāds kā kronis, iegriezts sarkankokā. Atzveltne sakapāta ar nazi. Uz sēdekļa koka rāmja arī daudz robu — zīme, ka uz tā griezta tabaka.
— Tas mums ir no ārzemēm, nezinu, no kurienes. Mans vectēvs reiz pārveda vairākus tādus krēslus, bet palicis tikai šis viens. Mans vectēvs bija jūrnieks.
— Ak tā? Vai jūsu tēvs arī bija jūrnieks?
— Jā.
— Vai jūs arī braucāt viņiem līdzi? Atvainojiet, ka jūs iztaujāju!
— Jā, es braucu līdzi daudzus gadus.
— Vai patiešām? Tas droši vien bija ļoti interesanti! Redzējāt daudzas zemes, vagojāt, kā mēdz teikt, jūras un okeānus! Jā, redzat nu! Un pēc tam jūs atkal apmetāties te uz dzīvi? Jā, dzimtene paliek dzimtene, nekur nav tik labi kā mājās…
Sakiet, lūdzu, — vai jūs gadījumā nezināt, kur jūsu vectēvs iegādājies šo krēslu?
Teikšu jums, ka man ļoti no svara mazliet zināt par lietām, tā sakot, izdibināt to biogrāfiju.
— Nē, es nezinu, kur viņš to pircis, tas notika pirms daudziem gadiem. Varbūt Holandē? Nudien nezinu.
Nāgels, sev par apmierinājumu, manīja, ka Marta aizvien vairāk atžirgst. Viņa jau bija panākusies tālāk istabā, stāvēja viņam gandrīz blakām, kad viņš apskatīja krēslu; šķita, ka viņš nekad nebeigs to pētīt. Viņš runāja vienā runāšanā, izteica piezīmes par apdari un bezgala sajūsminājās, atradis krēsla atzveltnes ārpusē mazu plāksnīti, kas savukārt bija iestrādāta otrā plāksnītē — vienkāršs, bezgaumīgs darbs, turklāt veikts bērnišķīgā neveiklībā. Krēsls bija satrunējis, un Nāgels apgājās ar to ļoti piesardzīgi.
— Jā, — viņa beidzot sacīja, — ja jūs tiešām… es gribēju teikt… ja jums tas sagādā patiku, tad paturiet to. Es jums krēslu aiznesīšu uz viesnīcu. Tas man nav vajadzīgs. — Un piepeši viņa pasmaidīja par Nāgela dedzību, ar kādu viņš tiecās iegūt šo ķirmju sagrauzto krēslu. — Tam jau ir tikai viena vesela kāja, — viņa piebilda.
Nāgels paraudzījās uz viņu. Viņas mati bija balti, bet smaids kvēls, meitenīgs un valdzinošs un zobi skaisti. Smejoties viņas acīs ievizējās valgs mirdzums. Cik melnas acis šai vecajai jaunkundzei! Taču Nāgela sejā nepakustējās ne vaibsts.
— Priecājos, — viņš dzedri sacīja, — ka jūs esat izšķīrusies pārdot man krēslu.
Tagad vienosimies par cenu. Nē, lūdzu, atvainojiet, pagaidiet mazliet, ļaujiet man izteikties, cenu es vienmēr nosaku pats. Es novērtēju mantu, piedāvāju tādu un tādu summu, un darīts! Jūs varētu uzprasīt pārāk augstu cenu, mani izmantot, kādēļ gan ne? Jūs jau varētu iebilst, ka tik alkatīga nemaz neizskatāties, — labi, piekrītu; man ir bijusi darīšana ar daudziem cilvēkiem, tāpēc esmu radis cenu noteikt pats, es zinu, ko daru. Tāds ir mans princips. Kas varētu liegt jums prasīt par šo krēslu trīssimt kronu, ja ļautu jums brīvu rīcību? Jo vairāk tāpēc, ka runa ir par tiešām dārgu un retu priekšmetu. Bet tādu pasakainu summu es nespēju maksāt, saku to skaidri un gaiši, lai jūs nelolotu nekādas ilūzijas. Negribu sevi izputināt, es būtu traks, ja par šo krēslu maksātu trīssimt kronu. Vārdu sakot, es par krēslu piesolu divsimt kronu, ne šiliņa vairāk. Vienmēr maksāju par priekšmetu tā īsto vērtību, ne vairāk.
Sieviete neteica ne vārda, tikai skatījās Nāgelā, acis iepletusi. Beidzot viņa nosprieda, ka Nāgels joko, un atkal iesmējās — klusām un mulsi.
Taču Nāgels rāmi izņēma no kabatas divas sarkanas banknotes un dažas reizes tās pavicināja. Bet visu laiku nenovērsa acu no krēsla. Viņš sacīja:
— Nenoliedzu, ka varbūt cits jums maksātu vairāk, gribu būt godīgs un to atzīt, varbūt jūs dabūtu mazliet vairāk. Bet es esmu novērtējis šo krēslu par divsimt kronām un vairāk nevaru maksāt ne šiliņa. Rīkojieties, kā pati atzīstat par labu, taču vispirms apdomājieties! Divsimt kronas jau arī no gaisa nekrīt.