— Nē, — viņa, mulsi smaidīdama, atbildēja, — paturiet pats savu naudu.
— Paturiet savu naudu! Ko tas nozīmē? Vai drīkstu vaicāt, kas tad vainas manai naudai? Vai jūs domājat, ka es pats to esmu taisījis? Jā, jo jūs taču nedomāsiet, ka esmu to nozadzis, he-he-hē, ko?
Viņa vairs nesmējās. Likās, šis cilvēks runā nopietni, un viņa sāka to visu pārdomāt. Ko šim vājprātim no viņas vajag? Spriežot pēc viņa acīm, viņš ir spējīgs uz visu. Diezin vai viņam nav kāds slepens nolūks, vai viņš neizliek lamatas? Kāpēc viņš atnācis tieši pie viņas ar savu naudu? Šķita, ka viņa beidzot pieņēmusi kādu lēmumu, un teica: — Ja jūs man par šo krēslu dotu vienu vai divas kronas, es būtu pateicīga. Vairāk es neņemšu.
Nāgels likās ļoti pārsteigts, pagāja dažus soļus viņai tuvāk un palūkojās uz viņu.
Tad sāka smieties.
— Bet.. vai jūs esat apsvērusi… Kaut kas tāds gadās pirmo reizi manā kolekcionāra mūžā… Bet es, zināms, saprotu jokus…
— Tie nav joki. Kaut ko tik traku es nekad neesmu dzirdējusi. Vairāk es neņemšu, es vispār nekā negribu ņemt. Ņemiet krēslu par velti, ja vēlaties!
Nāgels smējās skaļā balsī.
— Es tiešām saprotu jokus un tos novērtēju, jā, tie mani sajūsmina. Velns lai parauj, ja tā nav! Par labu joku es beidzos vai nost aiz smiekliem. Bet mēs taču sapratīsimies, vai ne? Kā jūs domājat, vai šo jautājumu nenokārtot, kamēr vēl esam labā noskaņā? Pēc brītiņa jūs krēslu varbūt atkal noliksiet kaktā un prasīsiet par to piecsimt kronu.
— Ņemiet šo krēslu. Es… Ko gan jūs domājat? Viņi cieši skatījās viens uz otru.
— Jūs alojaties, ja domājat, ka man prātā kaut kas cits, gribu tikai par piemērotu cenu iegūt šo krēslu, — Nāgels teica.
Marta izsaucās:
— Dieva dēļ, nu tad ņemiet to, ņemiet taču!
— Man, protams, vajadzētu būt ļoti pateicīgam par jūsu lielisko pretimnākšanu. Bet mēs, kolekcionāri, arī neesam galīgi zaudējuši goda jūtas, lai arī to vienmēr nepietiek, un šīs goda jūtas mani attur, jā, saceļas pret mani, ja es mēģinu par velti iegūt dārgu priekšmetu. Mana kolekcija zaudētu savu vērtību manās, proti, īpašnieka acīs, ja tajā iekļūtu priekšmets, kas iegūts negodīgā veidā. He-he-hē, man nudien jāsmejas, tas tiešām ir ačgārni, ka esmu spiests aizstāvēt jūsu intereses, lai gan man vajadzētu domāt pašam par savu labumu. Bet, ja nu jūs mani uz to spiežat, tad…
Taču viņa nepadevās, viņš nekā nepanāca. Viņa palika pie sava noteikuma — vai nu viņš ņem krēslu par nieka naudu, vienu vai divām kronām, vai arī atsakās no tā.
Nekādi nevarēdams pievārēt viņas stūrgalvību, viņš beidzot, daudzmaz gribēdams glābt stāvokli, teica:
— Labi, lai šodien paliek. Bet apsoliet, ka nepārdosiet krēslu nevienam citam, iepriekš mani nebrīdinot vai esat ar mieru? Lieciet vērā, ka es neatsakos no šā krēsla, kaut arī par to būtu jāsamaksā mazliet dārgāk. Vismaz es katrā ziņā esmu ar mieru maksāt tikpat daudz, cik par to maksātu kāds cits, un es taču ierados pirmais.
Iznācis ārā, Nāgels lieliem, ātriem soļiem devās projām pa ielu. Ir gan iecirtīga šī meitene, tik nabaga un tik aizdomīga! «Vai redzēji viņas gultu!» viņš sev jautāja.
«Pat salmu cisu tur nebija, kur nu vēl palagi, ieklāti tikai divi apakšsvārki, kurus viņa varbūt ģērbj mugurā aukstās dienās. Un vēl baidās, ka tikai viņu neiejauc nezināmos pasākumos, un noraida tik lielisku piedāvājumu! Bet velns ar ārā, kāda man tur daļa?» Nē, viņam nav itin nekādas daļas. Tomēr īsta vellata! Ja viņš aizsūtītu pie viņas kādu cilvēku, lai tas cenu par krēslu sadzen vēl augstāk, viņai varbūt mostos aizdomas. Ak šī muļķe! Bet kāpēc viņš tā uztraucas, ka tik strupi ticis noraidīts?
Dusmās viņš tik ātri bija nonācis līdz viesnīcai, ka nepaguva pat attapties. Viņš apstājās, tad spēji pagriezās apkārt un devās atpakaļ lejup pa ielu līdz J. Hansena drēbnieka darbnīcai; viņš iegāja iekšā, iesauca meistaru atsevišķā istabā un, kad abi palika divatā, pasūtīja svārkus no tādas un tādas drānas un lūdza meistaru turēt šo pasūtījumu slepenībā. Kad svārki būs gatavi, tie aizsūtāmi Minūtem, tas ir, Gregoram, greizajam ogļu nesējam, kas…
— Vai šie svārki domāti Minūtem?
— Jā, un tad? Esat gan jūs ziņkārīgs! Gribat visu izdibināt, vai?
— Nē, bet kā tad ar mēru?
— Ak tā! Jā, svārki domāti Minūtem, viņš pats var atnākt, lai jūs noņemat mēru, kāpēc gan ne? Bet tikai neviena lieka vārda, neviena mājiena — norunāts? Un kad svārki būs gatavi? Pēc dažām dienām? Labi!
Nāgels noskaitīja naudu tūliņ, atvadījās un aizgāja. Viņš apmierinājumā berzēja rokas, dusmas jau bija pārgājušas, un viņš iedams dziedāja. Jā, jā, par spīti visam!
Pagaidi tikai! Pārnācis viesnīcā, viņš skriešus uzskrēja savā istabā un pazvanīja; viņa rokas aiz nepacietības trīsēja. Durvis lāgā nebija atvērušās, kad viņš jau sauca:
— Telegrammu blankas, Sāra!
Viņš tieši bija atvēris vijoles futrāli, kad ienāca Sāra, Un viņa ārkārtīgi pārsteigta ieraudzīja, ka šajā futrālī, kuru viņa ar tādu piesardzību bija cilājusi, atradās nevis vijole, bet tikai netīra veļa un kaut kādi papīri un rakstāmlietu piederumi. Sāra stāvēja istabas vidū kā zemē iemieta un skatījās uz futrāli.
— Telegrammu blankas! — Nāgels skaļākā balsī atkārtoja. — Es jums lūdzu telegrammu blankas.
Dabūjis beidzot blankas, viņš rakstīja kādam Kristiānijas paziņam, lai tas anonīmi nosūta divsimt kronu Martai Gudes jaunkundzei, kas dzīvo šeit, šajā pilsētā, divsimt kronu bez kāda paskaidrojuma. Lūdzu ievērot klusuciešanu! Juhans Nāgels.
Nē, tas neiet! Mazliet padomājis, viņš saprata, ka šis plāns neder. Vai labāk nepaskaidrot visu tuvāk un naudu neaizsūtīt līdz ar vēstuli, tad varētu būt drošs, ka to tiešām nosūtīs? Viņš saplēsa telegrammu, pēc tam to sadedzināja un tūlīt uzrakstīja vēstuli. Jā, tā būs labāk, pat gluži īsa vēstulīte ir pārliecinošāka par telegrammu. Tā būs labi. Jā, viņš šai sievietei parādīs, viņa sapratīs, ka…
Taču, ielicis naudu aploksnē un to aizlīmējis, viņš kādu brīdi atkal prātoja. «Viņai tomēr var rasties aizdomas,» viņš sev sacīja, «divsimt kronas ir apaļa summa, tādu es nule vicināju viņas acu priekšā. Nē, tas arī neiet!» Viņš izņēma no kabatas vēl vienu desmitkronu banknoti, atplēsa aploksni un apaļās summas vietā ielika tajā divi simti desmit kronu. Tagad viņš atkal aizzīmogoja vēstuli un to nosūtīja.
Pēc tam veselu stundu viņš tīksminājās par šo iedomu. Šī brīnumainā vēstule viņai nokritīs kā no debesīm, no augšas, to viņai nometīs noslēpumaina roka. Ai, ko gan viņa teiks, kad saņems šo naudu? Bet, kad viņš no jauna sev vaicāja, ko viņa teiks, kā to visu uzņems, tad atkal saduga: šis plāns viņam likās visai pārdrošs, muļķīgs un nederīgs. Skaidrs, ka viņa nekā prātīga neizdomās, bet izturēsies kā zoss.
Saņēmusi vēstuli, viņa no tās nekā nesapratīs, lūgs, lai kāds viņai paskaidro. Viņa atplēsīs vēstuli uz pasta letes tā, lai visi to redz, teiks, lai pasta ierēdnis visu noskaidro, un varbūt pat joprojām izturēsies ietiepīgi un sacīs ierēdnim: «Nē, paturiet jūs šo naudu!» Tad pasta ierēdnis piespiedīs pirkstu pie deguna un sacīs: «Pagaidiet, man kaut kas iešāvās prātā!» Un viņš atvērs pasta grāmatu un paziņos, ka šī summa nosūtīta tepat pirms dažām dienām, tieši tāda summa, lai neteiktu — tās pašas banknotes, divi simti desmit kronas uz to un to adresi Kristiānijā. Nosūtītājs, izrādās, ir kāds Juhans Nāgels, svešinieks, kas patlaban dzīvo viesnīcā «Central»… Jā, šādiem ierēdņiem ir tik gari deguni, ka tie visu izošņā. .