Nāgels atkal piezvanīja un lūdza, lai izsūtāmais atnes tūliņ vēstuli atpakaļ.
Nervozā uzbudinājuma dēļ, kādā viņš atradās augu dienu, Nāgelam beidzot tas viss apnika. Lai iet pie velna! Kāda viņam daļa, ja dievs tas kungs ļauj notikt dzelzceļa katastrofai kādā nomaļā Amerikas apgabalā un ja šī nelaime prasa upurus?
Protams, nekāda! Bet tikpat maz daļas viņam gar šo godājamo Martu Gudes jaunkundzi, kas dzīvo šajā pilsētā.
Divas dienas viņš neizgāja no viesnīcas.
X
Sestdienas vakarā Minūte ienāca Nāgela istabā. Viņam mugurā bija jaunie svārki, viņš aiz prieka staroja.
— Es satiku pilnvaroto, — viņš sacīja, — bet tas izlikās nekā nezinām, taču jautāja, no kā esmu dabūjis svārkus. Ar viltību gribēja mani pārbaudīt.
— Un ko jūs atbildējāt?
— Es pasmējos un teicu, ka neteikšu, neteikšu nevienam cilvēkam, lai nu viņš mani atvaino, un atvadījos… Gan es zināšu, ko viņam atbildēt… Redzat, ir jau pagājuši trīspadsmit gadi, kopš neesmu dabūjis jaunus svārkus; es saskaitīju… Gribu jums pateikties par naudu, ko man pagājušo reizi iedevāt. Tā bija pārāk liela summa tādam kroplim kā es — kur es to likšu?… Man galva jūk no jūsu labdarības; esmu galīgi izsists no eņģēm, visas iekšas griežas riņķī! Ha-ha-hā! Bet dievs man palīdz, jo esmu gluži kā bērns. Nē, es zināju, ka reiz dabūšu svārkus — vai es to neteicu?
Dažreiz paiet labs laiciņš, bet veltīgi es nekad negaidu. Leitnants Hansens man reiz apsolīja divus vilnas kreklus, kurus vairs nevalkājot. Nu jau pagājuši divi gadi, bet esmu tik pārliecināts, ka tos dabūšu, it kā man krekli jau būtu mugurā. Tā tas ir allaž — agri vai vēlu cilvēki atceras savus solījumus un iedod man visu, kas nepieciešams.
Bet vai jums nerādās, ka tagad, kad esmu tik labi apģērbies, esmu kļuvis pavisam cits cilvēks?
— Sen jūs neesat te bijis.
— Redzat, es gaidīju svārkus, nolēmu nenākt pie jums vairs vecajos svārkos. Man ir savas īpatnības, man kauns rādīties sabiedrībā skrandainos svārkos, diezin kāpēc tas tā, bet man liekas, it kā es daudz ko zaudētu no savas pašcieņas. Atvainojiet, ka es jums stāstu par savu pašcieņu, it kā tas būtu kas sevišķs. Bet tā tas nav, mana pašcieņa ir gauži niecīga, es jums apgalvoju, tomēr lāgu lāgiem es to izjūtu.
— Vai vēlaties vīnu? Nē? Bet cigāru taču smēķēsiet? Nāgels pazvanīja un lika atnest vīnu un cigārus. Viņš tūliņ iedzēra krietnu malku, bet Minūte sēdēja, smēķēja, lūkojās uz viņu un runāja vienā laidā, šķita, ka runas plūdiem nebūs gala.
— Paklausieties, — Nāgels pēkšņi ieteicās, — varbūt jums trūkst kreklu? Atvainojiet, ka tā vaicāju.
Minūte aši atbildēja:
— Ne jau tāpēc ierunājos par tiem diviem krekliem. Tik tiešām, kā es te sēžu, tāpēc es par tiem nerunāju.
— Nu protams, ne. Kādēļ jūs uztraucaties? Ja jums nav iebildumu, tad parādiet, kas jums ir zem svārkiem!
— Labprāt, ar lielāko prieku! Redzat, krekls ir labs. Un kreisā puse neizskatās sliktāka..
— Pagaidiet, manuprāt, tā ir gan sliktāka, es redzu.
— Priekš manis labu labā! — Minūte izsaucās. — Nē, man nav vajadzīgs jauns krekls, tiešām nav vajadzīgs. Es pat atzīstu, ka šāds krekls ir man pārāk labs. Vai jūs zināt, kas man to iedeva? Dakteris Stēnersens, jā, pats dakteris Stēnersens. Man liekas, viņa kundze par to nekā nezina, kaut arī viņa ir tik devīga. Es šo kreklu dabūju uz Ziemsvētkiem.
— Uz Ziemsvētkiem?
— Jums tas liekas tik sen? Es neesmu nekāds lops, ka šādu kreklu ātri noplēstu, tāpēc naktīs es to novelku un guļu kails, lai veltīgi nevalkātu. Tā es to ilgāk varu valkāt un mierīgi rādīties cilvēkos, nekaunoties, ka man nav pieklājīga krekla mugurā. Ar šādu kreklu es varu piedalīties arī dzīvajās bildēs. Dagnijas jaunkundze joprojām apgalvo, ka man tajās jāpiedalās. Es vakar viņu satiku pie baznīcas. Viņa runāja arī par jums…
— Tad es jums pagādāšu bikses. Par to nudien var maksāt, lai redzētu jūs uzstājamies. Ja pilnvarotais jums dod svārkus, tad es došu bikses, citādi tas nemaz nevar būt. Bet tikai ar parasto noteikumu, ka jūs cietīsiet klusu.
— Jā jau, jā.
— Jums derētu mazliet iedzert. Nē, es neuzstāju, dariet, kā zināt. Man šovakar gribas dzert, esmu nervozs un mazliet skumīgs. Vai jūs atļausiet kādu mazliet aizskarošu jautājumu? Vai jūs zināt, ka jums ir iesauka? Jūs sauc par Minūti — vai to jūs zināt?
— Jā, protams, es to zinu. Sākumā man bija ļoti grūti, es lūdzu dievu, lai viņš man palīdz. Reiz es visu svētdienu paliku mežā, trīsreiz metos ceļos, kur gadījās sausākas vietas — tas notika pavasarī, atkušņa laikā. Bet tas jau notika tik sen, kopš daudziem gadiem, un tagad mani neviens vairs nesauc citādi kā par Minūti, un nekā ļauna tur nav. Kādēļ jūs gribējāt noskaidrot, vai man tas zināms? Ko es tur vairs varu līdzēt?
— Vai jūs zināt, kāpēc šo muļķīgo iesauku dabūjāt?
— Jā, arī to es zinu. Tas notika pirms daudziem gadiem, tad es vēl nebiju kropls, atceros pavisam labi. Tas notika kādā vakarā vai, pareizāk sakot, naktī vecpuišu dzīrēs. Jūs varbūt esat redzējis to dzelteno māju tur, lejā pie muitas, pa labi, ja ejat lejup uz ostu? Jā, toreiz šī māja bija balta un tajā dzīvoja tiesnesis. Tiesnesis bija neprecējies, viņu sauca par Serensenu, bija visai jautrs puisis. Tas notika kādā pavasara naktī, kad es atgriezos no krastmalas, kur biju klaiņājis šurpu turpu un apskatījis kuģus. Nonācis pie šīs dzeltenās mājas, es sapratu, ka tur notiek viesības, jo dzirdēju skaļas balsis un smieklus. Kad gāju garām logiem, viņi mani pamanīja un klauvēja pa rūtīm. Es iegāju iekšā un sastapu tur ārstu Kolbiju, kapteini Viljamu Pranti, muitas ierēdni Folkedālu un vēl dažus citus vīriešus; tur bija kādi septiņi vai astoņi cilvēki, visi pilni kā mārki. Uzjautrinādamies viņi bija salauzuši visus krēslus, jo tā patika tiesnesim, arī glāzes bija saplēsuši un tagad dzēra no pudelēm. Un, kad es arī galīgi apdzēros, tad izlaidībai vairs nebija robežu. Kungi izģērbās un kaili sāka skraidīt apkārt pa istabām, lai gan logiem nebija nolaisti aizkari, bet, kad es negribēju sekot viņu piemēram, viņi mani ar varu izģērba. Es pretojos cik spēdams un centos atbrīvoties; man nebija nekādas citas izejas, es viņiem lūdzu piedošanu, satvēru viņu rokas un lūdzu piedošanu..
— Kāpēc jūs viņiem lūdzāt piedošanu?
— Es domāju, ka varbūt biju pateicis kaut ko nelāgu, tādēļ viņi man uzbrūk. Es satvēru viņu rokas un lūdzu piedošanu, lai viņi ar mani tā neapietas. Taču nekas nelīdzēja, viņi mani izģērba pavisam kailu. Ārsts atrada manu svārku kabatā kādu vēstuli un lasīja to skaļi citiem priekšā. Tad man skurbulis mazliet izgaisa, jo vēstule bija no manas mātes, to viņa bija rakstījusi, kad es devos jūrā. Vārdu sakot, es ārstu nosaucu par alus mucu, jo bija zināms, ka viņš daudz dzer. «Tu esi alus muca!» es izsaucos. Viņš par to briesmīgi saskaitās un gribēja mani sagrābt aiz skausta, taču citi viņu atturēja. «Labāk piedzirdīsim viņu,» teica tiesnesis, it kā es jau nebūtu galīgi piedzēries. Tad viņi lēja man mutē dzērienus no dažādām pudelēm. Pēc tam divi kungi, es vairs neatceros, kuri tie bija, ienesa istabā baļļu ar ūdeni; viņi nolika baļļu istabas vidū un sacīja, ka mani kristīšot. Jā, tagad visi gribēja mani kristīt, un sākās neganta kņada. Viņiem iešāvās prātā saduļķot ūdeni, un viņi gan spļāva ūdenī, gan lēja tajā degvīnu, iegāja pat guļamistabā, atnesa no turienes naktspodu un iegāza tā saturu ūdenī. Vēl viņi iebēra baļļā divas liekšķeres pelnu, gribēdami ūdeni padarīt pēc iespējas pretīgāku. Un tad viņi grasījās mani kristīt. «Kādēļ tad jūs tikpat labi nevarat kristīt kādu no jums pašiem?» es lūdzu tiesnesi, apķēris viņa ceļgalus. «Mēs jau esam kristīti,» viņš atbildēja, «mūs kristīja tieši tāpat.» Un es viņam ticēju, jo pilsētā runāja, ka viņš vienmēr tā kristot visus savus draugus. «Nāc stājies manā priekšā!» viņš man uzsauca. Bet es negāju, biju pieķēries pie durvju roktura un turējos. «Tūlīt nāc šurp, šai pašā minūtē!» viņš kliedza un vārdus «šai pašā minūtē» izrunāja tā, kā tos izrunā Gudbrandsdālā. Bet es negāju. Tad kapteinis Prante ierēcās: «Minūte, Minūte, tas būs viņa vārds! Kristīsim viņu par Minūti, par Minūti!» Un viņi visi vienojās tā nosaukt mani, tāpēc ka esmu tik sīks. Divi vīri sagrāba mani un aizstiepa pie tiesneša, un, tā kā biju neliela auguma, tad tiesnesis viens pats saķēra mani abām rokām un iemeta baļļā. Viņš iesvieda mani ūdenī ar galvu uz leju un berza manu degunu gar baļļas dibenu, kur bija pelni un stikla skambas, pēc tam izvilka ārā un noskaitīja lūgšanu. Tad kūmiem arī vajadzēja darīt savu, katrs no tiem mani augstu pacēla gaisā un atkal iesvieda ūdenī, bet, kad tas viņiem apnika, tad visi nostājās divās rindās un meta mani kā bumbu no vienas puses uz otru. To viņi darīja, lai es ātrāk apžūtu, svaidījās līdz apnikumam. Beidzot tiesnesis sauca: «Diezgan!» Tad viņi palaida mani vaļā, sniedza man roku un godināja par Minūti, tā apstiprinādami manas kristības. Tomēr mani vēlreiz iemeta baļļā, to no visa spēka izdarīja Kolbijs, viņš mani svieda tik sparīgi, ka man sānos kaut kas nokrakšķēja. Viņš nespēja aizmirst, ka es viņu biju nosaucis par alus mucu. Kopš tās nakts šī palama man pielipa. Nākamajā dienā visa pilsēta zināja, ka es esot bijis pie tiesneša un mani kristījuši.