— Jūs teicāt, ka sānos jums kaut kas pārlūza? Bet vai jūsu galva nebija cietusi, es domāju — tieši galva?
Klusums.
— Jūs man jau otrreiz vaicājat, vai mana galva nav cietusi, tas nav bez nolūka.
Bet toreiz es galvu nesasitu, nedabūju smadzeņu satricinājumu, ja to jūs domājat. No trieciena pret baļļu man tikai pārlūza viena riba. Bet tagad viss ir labi, ārsts Kolbijs man par velti izārstēja šo lūzumu, nekādas sekas no tā nav palikušas.
Nāgels, klausīdamies Minūtes stāstā, bija dzēris tēju, tagad viņš pazvanīja un pasūtīja vēl vīnu. Piepeši viņš sacīja:
— Man nupat ienāca prātā jums kaut ko pajautāt: vai jūs domājat, ka es kaut cik saprotu cilvēkus? Nemaz neskatieties uz mani ar tādu izbrīnu, tas ir tikai biedrisks jautājums. Vai jūs domājat, ka es spēju ieskatīties cilvēkā, ar ko sarunājos?
Minūte bikli uz viņu paraudzījās un nezināja, ko atbildēt.
Tad Nāgels no jauna ierunājās:
— Es lūdzu mani atvainot! Arī iepriekšējā reizē, kad man bija prieks jūs redzēt pie sevis, es jūs samulsināju ar dažiem muļķīgiem jautājumiem. Atcerieties, es jums, piemēram, piedāvāju tik un tik daudz naudas, lai jūs sevi atzītu par tēvu kādam bērnam, he-he-hē! Bet toreiz es šo ēverģēlību izdarīju tāpēc, ka jūs nepazinu; tagad turpretī es jūs atkal pārsteidzu, par spīti tam, ka pazīstu ļoti labi un gaužām cienu.
Bet, redzat, šodien es to daru tikai tāpēc, ka esmu nervozs un jau krietni iereibis. Ar to arī viss izskaidrojams. Jūs, protams, esat. ievērojis, ka esmu stipri iereibis?
Skaidrs, ka jūs to redzat; kāpēc jums jāizliekas? Jā, ko tad es gribēju sacīt — jā, mani tiešām interesē, cik dziļi es, pēc jūsu domām, spēju izprast cilvēka dvēseli. He-hē, es, piemēram, domāju, ka ļoti labi varu uztvert intonāciju tā cilvēka balsī, ar kuru sarunājos. Ja es sēžu un runāju ar kādu cilvēku, man nemaz nav uz viņu jāskatās un uzmanīgi jāseko tam, ko viņš saka, es tūliņ sadzirdu, vai viņš kaut ko grib iestāstīt vai sagrozīt. Balss ir bīstams aparāts. Saprotiet mani pareizi: es nedomāju balss fizisko skaņu, tā var būt skaļa vai klusa, maiga vai skarba, es nerunāju par balss tembru, bet par tās noslēpumainību, par pasauli, no kuras tā skan… Velns parāvis šo pasauli!
Vienmēr ir kāda apslēpta pasaule! Velns ar ārā, kāda man gar to daļa? — Nāgels no jauna iedzēra un atsāka: — Jūs esat kļuvis tik kluss. Es taču ar savu dižošanos par spējām pazīt cilvēkus nebūšu jūs tā apmulsinājis, ka jūs vairs neuzdrīkstaties pat pakustēties? He-he-hē, tas tikai būtu jauki! Bet es atkal aizmirsu, ko gribēju sacīt. Jā, jā, tad es saku pavisam ko citu, kas man nemaz nav tuvu pie sirds, bet ko tomēr atceros runājot. Ak dievs, kā es muldu! Kādas ir jūsu domas par Kjelanas jaunkundzi? Es gribu dzirdēt jūsu domas par viņu. Manas domas ir tādas, ka Kjelanas jaunkundze ir veikla koķete, ka, taisnību sakot, viņa justos gauži priecīga, ja arī citi, daudzi — ieskaitot arī mani — viņas dēļ padarītu sev galu. Tādas ir manas domas.
Viņa ir skaista, jā, tāda viņa ir, un tām vajadzētu būt saldām sāpēm — just, ka viņas papēži tevi samin, jā, varbūt kādreiz es to no viņas izlūgšos, negribu gan zvērēt, ka tieši tā notiks… Pagaidām tas tā vēl nav, man ir laika diezgan.. Bet, žēlīgais dievs, es jūs laikam ar šādām sarunām izbiedēju! Vai esmu aizskāris jūs personiski?
— Kaut jūs zinātu, cik labi Kjelanas jaunkundze par jums runāja! Es viņu satiku vakar, viņa ilgu laiku ar mani tērzēja.
— Sakiet man — piedodiet, ka es jūs pārtraucu, — varbūt arī jūs mazliet spējat saklausīt trīsas aiz Kjelanas jaunkundzes fiziskās balss? Tagad jūs dzirdat, cik šausmīgi es muldu! Vai nav tiesa? Bet es būtu priecīgs, ja arī jūs mazliet izprastu cilvēkus, tad es jūs apsveiktu un teiktu: mēs esam divi, divi, kas stāvam augstāk, mēs to izprotam, nu tad apvienosimies, apvienosimies mazā biedrībā un nekad šīs spējas neizmantosim viens pret otru, vai saprotat? Es, piemēram, nekad neizmantošu savu izpratni pret jums, kaut arī ļoti labi jūs izprastu. Jūs atkal kļūstat nemierīgs un izskatāties sabijies. Tikai nepadodieties manai lielībai, esmu galīgi pilnā… Bet tagad es atceros, ko gribēju teikt, iekāms sāku runāt par Kjelanas jaunkundzi, kas man nemaz neskāra sirdi. Kādēļ tad man vajadzēja izklāstīt savas domas par viņu, ja jūs to nevaicājāt! Esmu pilnīgi sabojājis jūsu labo noskaņu; vai atceraties, cik priecīgs jūs bijāt, kad pirms stundas te atnācāt? Visā šajā tērgāšanā ir vainīgs vīns… Kaut tikai man otrreiz neaizmirstos, ko gribēju teikt: kad jūs stāstījāt par tām vecpuišu dzīrēm pie tiesneša, par savām kristībām, tad manī modās dīvaina vēlēšanās arī sarīkot vecpuišu dzīres, piķis un zēvele, vecpuišu dzīres dažiem lūgtiem viesiem, un jums arī jānāk, es visādā ziņā rēķināšos ar jums. Varat būt pārliecināts, ka otrreiz jūs vairs nekristīs, es parūpēšos, lai pret jums izturas ar vislielāko uzmanību un cieņu, un vispār netiks salauzts neviens krēsls vai galds. Taču es labprāt kādu vakaru redzētu pie sevis dažus draugus un pēc iespējas drīz, teiksim, nedēļas beigās. Ko jūs par to sakāt?
Nāgels no jauna iedzēra, iztukšoja divas lielas glāzes. Minūte joprojām neatbildēja. Viņa iepriekšējais bērnišķīgais prieks bija izgaisis, un likās — viņš klausās namatēvā tikai aiz pieklājības. Dzert viņš visu laiku atteicās.
— Jūs pēkšņi esat kļuvis apbrīnojami kluss, — Nāgels sacīja. — Tas ir diezgan smieklīgi, bet vai zināt, ka patlaban jūs izskatāties it kā aizskarts, it kā jūs būtu trāpījis kāds vārds, kāds mājiens. Jā, vai nav savādi, it kā jūs kaut kas būtu trāpījis!
Ievēroju, ka jūs nule mazliet satrūkāties. Ak tā nebija, nu tad esmu alojies! Vai jūs kādreiz esat iedomājies, kā justos naudas viltotājs, ja pie viņa vienā jaukā dienā ierastos slepenpolicists, uzliktu roku uz pleca un, ne vārda neteikdams, raudzītos viņam acīs?… Bet ko lai es iesāku ar jums, jūs kļūstat aizvien skumjāks un noslēdzaties sevī. Šodien esmu nervozs un jūs pagalam nomoku, bet, ja esmu piesūcies, tad man jārunā. Un jūs nedrīkstat iet prom, jo tad es būšu spiests kādu stundu gvelzt niekus ar Sāru, ar istabeni, un tas varbūt nav pieklājīgi, turklāt ir garlaicīgi. Vai jūs atļausiet izstāstīt kādu mazu notikumu? Tas ir sīkums, bet varbūt jūs izklaidēs un vienlaikus pierādīs manas spējas izprast cilvēkus. He-he-hē, jūs, proti, uzzināsiet, ka, ja ir kāds, kurš nespēj izprast cilvēkus, tad tas esmu es, — varbūt šis paskaidrojums jūs uzjautrinās, Vārdu sakot, reiz es biju Londonā — jā, starp citu, tas notika pirms trim gadiem, ne vairāk — un tur iepazinos ar kādu jaunu, apburošu dāmu — ar viņas tēvu man bija nelielas darīšanas. Es šo dāmu iepazinu diezgan labi, mēs bijām kopā ik dienas veselas trīs nedēļas un kļuvām lieli draugi. Kādā pēcpusdienā viņa gribēja man paradīt Londonu, mēs devāmies pastaigā, apskatījām muzejus, mākslas iestādes, lieliskas celtnes un parkus, un, iekāms gājām uz mājām, bija jau iestājies vakars. Pa to laiku mani sāka mocīt dabiskās vajadzības, atklāti sakot, es biju sprukās, tas jau arī saprotams pēc tik ilgas pastaigas. Ko lai daru?