Pazust nevarēju, bet lūgt atļauju paiet sāņus negribēju. Un tad es ļāvu, lai notiek kas notikdams, ļāvu, lai tek, un, protams, kļuvu slapjš līdz papēžiem. Bet, pie velna, ko citu lai es būtu iesācis? Par laimi, man mugurā bija ļoti garš mētelis, un es cerēju, ka savu likstu apslēpšu. Taču mums gadījās iet garām kādai spilgti apgaismotai konditorejai un, dievs lai stāv man klāt, mana dāma apstājās un lūdza, lai es pagādājot viņai kaut ko ēdamu. Protams, tas taču gluži saprotams, jo mēs bijām klaiņājuši visu dienu un jutāmies diezgan noguruši. Tomēr es biju spiests atteikties. Tad dāma paskatījās uz mani, viņai tas šķita pavisam dīvaini, viņa vaicāja pēc iemesla. «Jā,» es atbildēju. «Iemesls ir tāds, ka man nav naudas, nav līdz neviena penija!» Nu jā, tas bija pamatots iemesls, to nevarēja noliegt, arī viņai nebija līdz ne penija, neviena penija. Un tā nu mēs stāvējām, skatījāmies viens uz otru un smējāmies par šo situāciju. Taču viņa tomēr atrada izeju, pameta skatienu augšup uz māju, pie kuras stāvējām, un sacīja: «Pagaidiet šeit vienu mirkli, šās mājas otrajā stāvā dzīvo mana draudzene, viņa mums aizdos naudu!» To teikusi, mana dāma aiztraucās. Viņa bija projām dažas minūtes, bet es pa to laiku cietu elles mokas. Kā lai izturos, kad viņa atgriezīsies ar naudu? Es taču nevarēju iet iekšā spoži apgaismotajā konditorejā, kur sēž daudzas dāmas un kungi! Mani uz vietas izmestu ārā, un tas būtu pats ļaunākais.
Man atlika tikai sakost zobus un lūgt viņu pašu ieiet konditorejā, bet es pagaidīšu te ārā. Aizritēja vēl brīdis, tad mana dāma atgriezās. Viņa izskatījās ļoti apmierināta, pat līksma, teica, ka draudzenes gan nav bijis mājās, bet tas nekas, viņa varot paciesties, jo pēc stundas ceturkšņa būšot mājās un varēšot sēsties pie vakariņu galda. Viņa vēl izlūdzās piedošanu, ka likusi man gaidīt. Taču vēl priecīgāks jutos es, lai gan man bija slapjas bikses un grūti iet. Bet tagad nāk pats labākais, varbūt jūs jau to esat noģidis? Jā, es nudien domāju, ka jūs to nojaušat: tikai šogad, tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā, es sapratu, ka pats biju izturējies kā ēzelis. Es visu šo notikumu pārdomāju no jauna un katrā sīkumā sapratu tā nozīmi — mana dāma nemaz nebija gājusi otrajā stāvā, nemaz nebija kāpusi augšā. Labi apdomājot, es sapratu, kāpēc viņa nāca atpakaļ pa sētas durvīm un zagšus izslīdēja pa tām ārā. Ko tas pierāda? Neko sevišķu, tomēr kāpēc viņa nekāpa otrajā stāvā, bet devās pagalmā?
He-he-hē, jā, jūs to lieliski saprotat, es redzu, bet man tas ienāca prātā tikai pēc trim gadiem — tūkstoš astoņi simti deviņdesmit pirmajā gadā. Jūs taču neturēsiet mani aizdomās, ka es to visu izgudroju iepriekš, ka iespējami ilgāk klaiņāju apkārt, lai savu dāmu tiktāl novestu, ka it kā nespēju atrauties no pārakmeņojušās hiēnas alas kādā muzejā, bet trīs reizes atgriezos pie šīs alas un visu laiku nenolaidu arī acu no savas dāmas, lai viņa neaizlavītos pagalmā? Jums taču nav tādu aizdomu? Negribu noliegt, ka dažs labs varbūt varētu būt tāds neģēlis un labāk arī pats mocītos vai staigātu slapjš līdz viduklim nekā atteiktos no dīvainas patikas noskatīties, kā jauna, daiļa dāma mokās zināmas vajadzības dēļ. Bet, kā jau teicu, tas man atausa prātā tikai pēc trim gadiem. He-he-hē, ko jūs par to teiksiet?
Klusums.
Nāgels dzēra un runāja tālāk:
— Tagad jūs varbūt teiksiet — bet kāds šim stāstam sakars ar jums un mani un jūsu vecpuišu dzīrēm? Nē, draugs, protams, tam nav nekāda sakara. Tomēr man ienāca prātā jums to pastāstīt, lai pierādītu, kāds stulbenis esmu, ja ir runa par cilvēku dvēselēm. Ak šīs dvēseles! Ko jūs teiksiet, ka es pirms dažām dienām kādā rīta stundā, es, Julians Nilsens Nāgels, pastaigājos gar konsula Andresena māju tur, pakalniņā, un prātoju, cik augsti vai zemi varētu būt griesti viņa viesistabai? Ko jūs par to teiksiet? Bet te izpaužas atkal, ja tā varētu teikt, cilvēka dvēsele. Tai nekādi sīkumi neliekas niecīgi, tai viss ir no svara… Kādu iespaidu tas, piemēram, atstātu uz jums, ja jūs vēlā naktī nāktu mājās no kādām viesībām vai no kādas pastaigas — jūs ejat savu parasto ceļu un piepeši aiz stūra ieraugāt kādu cilvēku, kas stāv un jūs vēro, jā, pat pagriež galvu uz jūsu pusi, kad ejat viņam garām, viņš tikai cieši skatās uz jums, neteikdams ne vārda? Un vēl iedomājieties, ka šim vīram ir melnas drānas mugurā, tāpēc jūs varat saredzēt tikai viņa seju un acis, — ko jūs par to teiksiet? Ak, cilvēka dvēselē norisinās daudz kas!… Kādā vakarā jūs atrodaties sabiedrībā, tur salasījušies, teiksim, divpadsmit cilvēki, bet trīspadsmitais — varētu būt kāda telegrāfiste, kāds nožēlojams tieslietu kandidāts, kantorists vai kuģa kapteinis, vārdu sakot, visparastākā, visnenozīmīgākā persona, — šis trīspadsmitais sēž kaktā, nepiedalās sarunās un vispār nepievērš sev uzmanību; tomēr šai trīspadsmitajai personai ir sava nozīme ne tikai pašai par sevi, bet arī kā sabiedriskam faktoram. Gan viņa apģērbs, gan klusēšana, gan stulbais, neizteiksmīgais skatiens, kas gurdeni slīd pār citiem viesiem, vistiešākā veidā ietekmē pārējo sabiedrību. Viņš klusē, un tas negatīvi iespaido visus, rada drūmu noskaņu, traucē viesiem izturēties jautri un runāt skaļā balsī. Vai man nav taisnība? Šis trīspadsmitais tādējādi var kļūt par ievērojamāko personu šais viesībās. Es, kā jau teicu, lāgā neizprotu cilvēkus, tomēr man patīk vērot, kāda neiedomājama nozīme ir sīkumiem. Reiz es biju liecinieks, kā pilnīgi svešs nabaga inženieris, kas visu vakaru pat muti neatvēra… Bet tas ir cits stāsts, ar iepriekšējo tam nav nekāda sakara, vienīgi tik daudz, ka tie abi iešāvās prātā reizē un atstāja pēdas manās smadzenēs. Bet atgriezīšos pie tā, ar ko sākām: kas zina, vai tieši jūsu klusēšana šovakar nav piešķīrusi maniem vārdiem īpašu nozīmi — protams, neņemot vērā, ka esmu pilns kā mārks, — vai mani neuzjundīja jūsu sejas izteiksme, šī pa daļai biklā, pa daļai nevainīgā izteiksme jūsu acīs — vai tā neuzjundīja mani turpināt tieši tādā pašā garā? Tas ir pilnīgi saprotami. Jūs klausāties, ko runāju es, galīgi piedzēries cilvēks, bet kaut kas manā vāvuļošanā jūs aizskar — es tīšām lietoju jau iepriekš minēto vārdu —, un mani kāds it kā dīda iemest jums sejā vēl pārdesmit vārdu. Es to minu tikai kā piemēru tam, kāda nozīme ir sīkumiem.