Nenonieciniet sīkumus, mīļais draugs! Dieva dēļ, nedariet to, sīkumiem ir neiedomājami svarīga nozīme… Iekšā!
Tā bija Sāra, viņa pieklauvēja pie durvīm, lai pasacītu, ka vakariņas gatavas.
Minūte tūdaļ piecēlās. Nāgels acīmredzot bija galīgi apreibis un runāja šļupstus; viņš visu laiku strīdējās pats ar sevi un gvelza visādas blēņas. Saspringtais skatiens un deniņos pietūkušās dzīslas norādīja, ka viņa galvā spieto milzums domu.
— Jā, — viņš teica, — es nebrīnos, ka jūs gribat izlietot pirmo gadījumu, lai tiktu projām pēc visas šīs tarkšķēšanas, kura jums šovakar bija jānoklausās. Tomēr es labprāt vēl dzirdētu jūsu domas par vairākiem jautājumiem, tā, piemēram, jūs man vēl neesat atbildējis, ko īsti sirds dziļumos domājat par Kjelanas jaunkundzi. Manās acīs viņa ir neaizsniedzama un neparasta būtne, daiļa un skaidra, un balta kā sniegs — iedomājieties baltiņ baltu un dziļu sniegu, mīkstu kā dūnas. Tādu es viņu savās domās iztēlojos. Ja jūs no maniem vārdiem esat guvis citu iespaidu, tad maldāties… Atļaujiet man izdzert pēdējo glāzi jūsu klātienē. Uz jūsu veselību!… Bet tieši nupat man kaut kas iešāvās prātā. Ja jums pietiktu pacietības uzklausīt mani vēl tikai pāris mirkļu, es jums būtu ārkārtīgi pateicīgs. Lieta tā — nāciet man tuvāk, jo šeit sienas ir plānas, — jā, lieta tā, ka es esmu neglābjami iemīlējies Kjelanas jaunkundzē. Tagad esmu to atklājis! Daži nožēlojami vārdi, bet dievs debesīs zina, cik neprātīgi es viņu mīlu un cik ļoti tāpēc ciešu. Starp citu, tā ir atsevišķa saruna, es mīlu, es ciešu, tā tas ir, taču uz to lietu tas neattiecas. Tā! Es ceru, jūs manu vaļsirdību neizmantosiet ļauni, bet izturēsieties pret to ar tādu cieņu, kādu tā pelna, un neizpaudīsiet to, ko uzzinājāt. Vai jūs to apsolāt? Paldies, mīļais draugs! Bet sakiet — kā gan es varu būt viņā iemīlējies, ja pirms neilga laika nosaucu viņu par veiklu koķeti? Tomēr tas nekā nenozīmē. Es tam nepiešķiru nozīmi. Bet ir kaut kas cits. Vai jūs pazīstat cilvēkus? Ja pazīstat, tad sapratīsiet, ko es tagad teikšu: es nebūt nedomāju, ka Kjelanas jaunkundze tiešām ir koķete. To es neteicu nopietni. Tieši otrādi, viņas izturēšanās ir ļoti dabiska. Ko jūs teiksiet, piemēram, par to, ka viņa tik labprāt smejas, lai gan viņas zobi nav sevišķi balti? Tomēr es bez jebkādas kautrēšanās varētu izplatīt baumas, ka Kjelanas jaunkundze ir īsta koķete. Un es to nedarītu, viņai kaitēdams vai atriebdamies, bet sevis labā, aiz patmīlas, tāpēc ka viņa man ir neaizsniedzama, tāpēc ka viņa zobojas par manām pūlēm viņai patikt, tāpēc ka viņa ir saderināta un jau saistījusies ar citu, man zudusi, pilnīgi zudusi. Redzat, ar jūsu atļauju, tā ir pavisam cita, grūti uztverama nosliece cilvēka dvēselē. Es varētu pieiet viņai klāt uz ielas un sacīt pavisam nopietni, daudziem cilvēkiem dzirdot, tikai tādēļ, lai viņu pazemotu un viņai kaitētu, — tātad es varētu paskatīties uz viņu un teikt: «Ā, labdien jaunkundz! Apsveicu, jums taču ir tīrs krekls!» Vai jūs kaut ko tādu esat dzirdējis? Bet es to varētu pateikt. Ko es pēc tam darītu, tas ir cits jautājums; varbūt skrietu uz mājām, lai, iespiedis seju mutautiņā, izraudātos, vai arī ieņemtu pāris pilienu no šās mazās pudelītes, ko vienmēr nēsāju līdzi vestes kabatā, — par to nerunāsim. Tāpat es kādu svētdienu varētu ieiet baznīcā, kad viņas tēvs mācītājs Kjelans teic sprediķi, mierīgi aiziet līdz pirmajiem soliem, apstāties Kjelanas jaunkundzes priekšā un skaļi sacīt: «Vai atļausiet jūs aptaustīt?»
Ko jūs par to teiksiet? To es sacītu, neko sevišķu nedomādams, gribētu tikai, lai viņa pietvīkst, tomēr es teiktu: «Atļaujiet jūs mazliet aptaustīt!» Un pēc tam varētu nomesties viņas priekšā ceļos un lūgt, lai viņa mani aplaimo, iespļaujot man sejā…
Tā, tagad jūs atkal izbijāties, un es piekrītu, ka esmu runājis nekrietni, jo vairāk tāpēc, ka stāstu mācītāja dēlam par mācītāja meitu. Piedodiet, mīļais draugs, tas nav aiz ļaunuma, ne jau aiz ļaunuma, bet tāpēc, ka esmu piesūcies kā zeķe… Paklausieties: es pazinu kādu jaunu cilvēku, kas pievāca gāzes lukturi, pārdeva to krāmu tirgotājam un naudu noplītēja. Dieva vārds, tā ir patiesība, tas bija mans paziņa — mirušā mācītāja Harema radinieks. Bet kāds tam sakars ar Kjelanas jaunkundzi? Nē, jums ir pilnīga taisnība. Jūs nesakāt ne vārda, bet redzu, ka šis jautājums jau ir jums uz mēles, jums gribas to uzdot, un tas ir gluži pareizi. Taču, kas attiecas uz Kjelanas jaunkundzi, tad viņa man ir galīgi zudusi, bet tāpēc jāžēlo nevis viņu, bet gan mani. Jūs te stāvat man pretī ar pilnīgi skaidru galvu, jūs izprotat cilvēkus, tāpēc saprastu arī mani, ja es kādudien izplatītu pilsētā baumas, ka Kjelanas jaunkundze sēdējusi man klēpī un trīs naktis pēc kārtas ar mani satikusies zināmā vietā mežā un pēc tam pieņēmusi no manis dāvanas… Vai nav tiesa, jūs to sapratīsiet? Jā, velns parāvis, jūs labi izprotat cilvēkus, mīļais draugs, jā gan, tā tas ir, nemēģiniet, lūdzu, to noliegt. . Vai jums nekad nav gadījies, ka jūs kādā jaukā dienā ejat pa ielu, iegrimis savās domās, gluži nevainīgās domās, un piepeši pamanāt, ka visi cilvēki uz jums skatās, nomēri jūs ar acīm no galvas līdz kājām? Stāvoklis ir ārkārtīgi nepatīkams. Samulsis jūs zagšus nopurināt drēbes no priekšas un mugurpuses, pārbaudāt, vai visas pogas aizpogātas, un jūs pārņem tik nejaukas aizdomas, ka noņemat pat cepuri — vai tikai pie tās nekarājas cenas zīme, lai gan cepure ir veca. Bet pūles ir veltas, jūs savā ārienē neatrodat nekā nekārtīga, tomēr jums jāpacieš, ka jebkura šuvēja vai kāds leitnants jūs nopēta, cik ilgi patīk… Ak, mīļais draugs, ja jau tās ir elles mokas, kas tad notiek, ja jūs izsauc uz nopratināšanu?… Tagad jūs atkal satrūkstaties? Nē? Vai es maldos?
Iedomājieties, man likās, es redzēju, ka jūs viegli nodrebējāt… Tātad jūs izsauc uz nopratināšanu, nodod velnišķīgi viltīga izmeklētāja rokās, pratina krusteniski, publikas klātienē, pa aplinku ceļiem vienmēr atgriežas pie viena un tā paša — ai, kāda bauda cilvēkam, kas šajā lietā nav iejaukts, bet tikai sēž un noklausās! Vai nav tiesa, šajā ziņā jūs esat ar mani vienis prātis?… Diezin vai nedabūšu vēl kādu lāsi vīna, ja es labi sakratīšu pudeli…
Nāgels vienā malkā izdzēra vīna paliekas un runāja tālāk: — Lūdzu, piedodiet, ka es nemitīgi mainu sarunas tematu. Manas domas ir svaidīgas, tāpēc ka esmu galīgi pietempies, bet daļēji tā ir arī mana vājība. Esmu tikai parasts agronoms, piekrastes akadēmijas audzēknis, domātājs, kas nav iemācījies domāt. Labi, nerunāsim par tik speciāliem tematiem, tie jūs neinteresē, bet man ir pretīgi. Zināt, kad es šeit viens pats sēžu un prātoju šo un to, tad bieži noiet tiktāl, ka pats sevi dēvēju par Rošforu, jā, bakstu sev krūtīs ar pirkstu un saucu sevi par Rošforu. Ko jūs teiksiet par to, ka es reiz pasūtīju sev zīmogu ar dzeloņcūku?… Es atceros kādu cilvēku, ko savā laikā pazinu kā saprātīgu un cienījamu filozofijas studentu Vācijas universitātē. Un, iedomājieties, viņš ņēma nelabu galu — pēc diviem gadiem bija galīgi nodzēries un sācis rakstīt romānus. Ja viņš ar kādu iepazinās un tas jautāja, kas viņš tāds ir, viņš atbildēja: «Es esmu fakts,» — un augstprātīgi saknieba lūpas. Nu jā, tas jūs neinteresē… Jūs runājat par kādu cilvēku, par kādu domātāju, kas nebija iemācījies domāt. Vai varbūt es pats par to runāju?
Piedošanu, tagad nudien esmu pamatīgi piemālējies, bet tas nav svarīgi, neņemiet to vērā. Es jums labprāt gribētu izskaidrot šo gadījumu ar domātāju, kas neprata domāt.
Cik es noģidu no jūsu izteicieniem, jūs šim domātājam nepiekrītat. Jā, man tiešām radās tāds iespaids, ka jūs ar viņu runājat zobgalīgi, bet šis cilvēks, kuru jūs minējāt, tomēr ir pelnījis, lai viņu novērtē no visiem viedokļiem. Pirmkārt, viņš bija liels muļķis. Jā, jā, tas nav apstrīdams, viņš bija muļķis. Viņš vienmēr nēsāja garu, sarkanu kaklasaiti un visu laiku smaidīja aiz muļķības. Viņš bija tik ākstīgs, ka vienmēr sēdēja, degunu iebāzis grāmatā, ja kāds pie viņa, ienāca, lai gan nemaz nedomāja lasīt. Viņš staigāja bez zeķēm, uzāvis kurpes kailās kājās, lai ietaupītu naudu un varētu nopirkt rozi, ko nēsāt pogcaurumā. Tāds viņš bija. Bet pats labākais, ka viņš bija savācis vairākas ģīmetnes — glītu, bet nabadzīgu amatnieku meitu ģīmetnes un uz tām uzrakstījis visiem zināmus skanīgus vārdus, lai cilvēki nodomātu, ka viņam ir smalkas paziņas. Uz vienas ģīmetnes viņš skaidriem burtiem bija uzrakstījis: