«Stangas jaunkundze,» — lai visi uzskatītu, ka šī meitene ir radiniece premjerministram, kaut gan viņa pat nevarēja saukties par Lī vai Haugas jaunkundzi.
He-he-hē, ko jūs teiksiet par šādu ģeķību? Viņš iedomājās, ka visiem interesē tikai viņš, ka visi aiz muguras viņu aprunā. «Par mani klīst tik daudz valodu!» viņš teica.
He-he-hē! Un kādudien viņš iegāja juveliera veikalā, vienlaikus smēķēdams divus cigārus. Divus cigārus! Viens viņam bija rokā, bet otrs — mutē, un abi bija aizdedzināti. Iespējams, ka viņš nebija pamanījis, ka reizē aizdedzinājis divus cigārus, un, kā jau domātājs, kas nav iemācījies domāt, viņš arī nevaicāja. .
— Nu gan man jāiet, — Minūte beidzot ierunājās. Nāgels uzreiz pietrūkās kājās.
— Jums jāiet? — viņš vaicāja. — Vai tiešām jūs gribat mani pamest? Jā, šis stāsts tiešām būs pārāk garš, ja šo vīru grib apskatīt no visiem viedokļiem. Nu labi, lai tas paliek līdz citai reizei. Ak tā, jūs visādā ziņā gribat iet? Es tiešām esmu pamatīgi piesūcies. Diezin kāds es tagad izskatos? Ņemiet mazo pirkstiņu, pabāziet zem lūpas!
Tas nu gan būs skats, ko? Jā, es saprotu jūsu vaibstu spēli; jūs esat velnišķīgi gudrs, Gregora kungs, un es ar lielu patiku raugos jūsu acīs, kas izskatās tik nevainīgas.
Aizsmēķējiet vēl vienu cigāru, pirms aizejat! Kad jūs atkal atnāksiet? Piķis un zēvele, jums taču jāierodas vecpuišu dzīrēs, vai dzirdat! Jums tur ne mats nenokritīs no galvas… Nē, es jums paskaidrošu, tā būs tikai neliela sabiedrība, kas salasīsies, lai jauki pavadītu vakaru, izsmēķētu cigāru, iedzertu glāzīti vīna un deviņas reizes uzsauktu urravas par godu tēvzemei — jāsagādā taču patika ārstam Stēnersenam, vai ne? Lūk, kā tur būs! Bet bikses, par kurām mēs runājām, jūs dabūsiet, velns parāvis!
Tikai ar parasto noteikumu. Pateicos par jūsu pacietību, ar kādu šovakar izturējāties pret mani! Atļaujiet paspiest jums roku! Bet aizdedziniet vēl vienu cigāru!…
Paklausieties, tikai vēl vienu vārdu — vai jūs kaut ko gribējāt man lūgt? Ja tā būtu, tad esmu jūsu rīcībā. Nu, kā vēlaties, ar labu nakti, ar labu nakti!
XI
Pienāca divdesmit devītais jūnijs. Tā bija pirmdiena.
Tajā dienā notika vairāki dīvaini atgadījumi: vispirms pilsētā parādījās kāda sveša, aizplīvurojusies dāma, viņa devās tieši uz viesnīcu, pavadīja tur divas stundas un atkal nozuda.
Juhans Nāgels, tikko pamodies, rīta agrumā sāka jautri dungot un svilpot.
Ģērbdamies viņš joprojām dungoja jautras melodijas, it kā par kaut ko ļoti priecātos.
Visu iepriekšējo dienu Nāgels bija kluss un rāms pēc pamatīgās plostošanas, ko bija sarīkojis sestdienas vakarā, kad pie viņa viesojās Minūte, staigāja šurpu turpu lieliem soļiem pa istabu un dzēra daudz ūdens. Bet, kad pirmdienas rītā izgāja no viesnīcas, viņš joprojām dungoja un izskatījās sevišķi jautrs; prieka pārņemts, viņš pat uzrunāja kādu sievieti, kas stāvēja pie kāpnēm, un iedeva viņai dažus šiliņus.
— Vai jūs man nepateiktu, kur es varētu aizņemties vijoli? — viņš jautāja. — Vai jūs šai pilsētā pazīstat kādu, kas spēlē vijoli?
— Nē, nepazīstu, — pārsteigtā sieviete atbildēja.
Lai gan viņa nevienu tādu cilvēku nepazina, viņš tomēr aiz prieka iedeva viņai dažus šiliņus un aši aizgāja projām. Viņš iztālēm bija ieraudzījis Dagnijas Kjelanas sarkano saulsargu — meitene iznāca no kāda veikala — un tūliņ viņai sekoja.
Dagnija bija viena. Nāgels, zemu palocījies, sveicināja un uzrunāja viņu. Dagnija, kā parasti, koši pietvīka, aizlika sejai priekšā saulsargu, lai slēptu mulsumu.
Sākumā viņi runāja par naksnīgo pastaigu cauri mežam. Taisnību sakot, viņa tomēr bijusi nepiesardzīga, jo esot mazliet saaukstējusies, lai gan laiks bijis tik jauks, arī tagad nejūtoties īsti labi. To viņa stāstīja vienkārši un vaļsirdīgi, it kā runātu ar senu paziņu.
— Bet jūs taču to nenožēlojat, šo pastaigu? Varbūt tomēr? — Nāgels tūlīt jautāja, neko nepaskaidrojis.
— Nē, — viņa atbildēja un pārsteigta palūkojās uz Nāgelu. — Nē, es to nenožēloju. Kā jums ienāca prātā tādas domas? Tieši otrādi, tā bija burvīga nakts, lai gan, ak tu mīļais dievs, man visu laiku pēc tam bija bailes no tā «cilvēka ar lukturi», par kuru jūs stāstījāt. Pat sapņos viņš man rādījās. Briesmīgs sapnis!
Tad viņi kādu laiciņu runāja par «cilvēku ar lukturi». Nāgels šodien bija valodīgs, viņš atzinās, ka arī viņam lāgiem ne no šā, ne no tā uzbrūkot smieklīgas baiļu lēkmes, bieži viņš, piemēram, iedams pa kāpnēm, gandrīz vai ik uz soļa pagriežoties un paskatoties, vai kāds neseko. Kas tas esot? Jā, kas tas īsti esot? Kaut kas mistisks, kaut kas savāds, ko nožēlojamā «visaptverošā» zinātne nevarot izskaidrot, zinātne esot pārāk elementāra un vienpusīga. Jā, tas esot kāda noslēpumaina spēka stimuls, neizzināto impulsu iedarbība.
— Zināt, — viņš runāja tālāk, — man patlaban patiktu nogriezties pa citu ielu, jo šīs mājas, šī akmeņu kaudze pa kreisi, tur tās trīs bumbieres apriņķa tiesneša dārzā — tas viss mani nepatīkami ietekmē, dziļi nomāc. Kad es eju viens, tad vairos no šās ielas, metu tai līkumu. Kas gan tas varētu būt?
Dagnija iesmējās.
— Es nezinu. Bet ārsts Stēnersens to, protams, sauktu par nervozitāti un māņticību.
— Tiesa, tā viņš to sauktu! Ak tavu stulbumu! Iedomājieties, kādu vakaru jūs ierodaties svešā pilsētā, teiksim, kaut vai šajā pilsētā, kādēļ gan ne? Nākamajā dienā jūs dodaties pastaigā, lai apskatītu šo pilsētu. Taču pastaigājoties jūs izjūtat neapzinātu nepatiku pret zināmām ielām, zināmām mājām, kamēr citas mājas un citas ielas jūs valdzina, pat noskaņo līksmi. Nervozitāte? Bet pieņemsim, ka jūsu nervi ir gluži kā kuģa tauvas, ka jūs vispār nemaz nezināt, kas ir nervozitāte. Tālāk. Jūs tātad ejat pa ielām, satiekat simtiem cilvēku un vienaldzīgi ejat tālāk, taču pēkšņi tieši tai brīdī, kad jūs dodaties uz krastmalu un ejat garām kādai pussagruvušai vienstāva mājiņai, kuras logiem nav aizkaru, bet uz palodzēm tikai daži puķpodi ar baltiem ziediem, jums pretī nāk kāds cilvēks, kas nez kāpēc saista jūsu uzmanību. Jūs skatāties uz viņu, un viņš skatās uz jums. Viņā nav nekā tāda, kas durtos acīs, vienīgi tas, ka viņš ir nabadzīgi ģērbies un iet mazliet salīcis. Un, kaut gan jūs viņu redzat pirmo reizi mūžā, jums rodas dīvaina nojausma, ka šo vīru droši vien sauc par Juhannesu, Tieši par Juhannesu, nekā citādi. Bet kāpēc jums šķiet, ka viņu sauc par Juhannesu? To jūs nevarat izskaidrot, jūs to redzat no viņa acīm, viņa roku kustībām, dzirdat to viņa soļu klaudzoņā, šī nojausma nerodas no tā, ka jūs jau kādreiz būtu saticis līdzīgu cilvēku, vārdā Juhanness, nepavisam arī ne. Nē, jūs nekad neesat sastapis cilvēku, kas būtu šim līdzīgs. Tā nu jūs tur stāvat, izbrīnījies par savu mistisko sajūtu, un nekādi nespējat to izskaidrot.