— Vai jūs esat sastapis tādu cilvēku šajā pilsētā?
— Nē, nē, — viņš steigšus atbildēja, — es tikai minēju šo pilsētu, stāstīju par vienstāva mājiņu un šo cilvēku vienīgi piemēra dēļ. Bet tas ir dīvaini, vai nav tiesa?
… Notiek arī citi dīvaini gadījumi. Jūs ierodaties svešā pilsētā, ieejat svešā mājā, teiksim, viesnīcā, kur nekad agrāk neesat bijis. Pēkšņi jūs pilnīgi skaidri noprotat, ka šajā mājā pirms daudziem gadiem bijusi aptieka. Kāpēc jums rodas šāda nojauta?
Nekas taču to neatgādina, neviens to jums nav teicis, te nav jūtama zāļu dvaka, nav nekādu pēdu nedz uz sienām, nedz uz grīdas, kas liecinātu, ka te būtu bijuši plaukti.
Tomēr jums vairs nav ne mazāko šaubu, ka te senāk bijusi aptieka. Un, iedomājieties, jūs nemaldāties, pēkšņi jūs pārņem noslēpumaina zināšana, kaut kas līdzīgs atklāsmei un jūs nojēdzat to, ko citi neuztver. Vai jums nekas tāds nav gadījies?
— Es par to līdz šim neesmu domājusi. Bet tagad, kad jūs tā stāstāt, man šķiet, ka arī ar mani noticis kaut kas līdzīgs. Katrā ziņā man bieži uzmācas neizprotamas bailes, it īpaši tumsā. Bet varbūt tas ir pavisam kas cits.
— Dievs to zina, vai tas ir viens un tas pats! Uz šās grēcīgās zemes ir tik daudz savādu, neizprotamu, brīnumainu parādību, baismu, neizskaidrojamu nojautu.
Iedomājieties, ka ārā ir tumša nakts un jūs dzirdat kādu zogamies gar jūsu mājas sienām. Jūs esat nomodā, sēžat pie galda un smēķējat pīpi, jūsu apziņa ir pilnīgi skaidra. Jums galvā rodas plāni, un jūs sasprindzis domājat par šo plānu īstenošanu.
Pēkšņi jūs dzirdat, ka ārpusē kāds zogas gar mājas sienu, varbūt nevis ārpusē, bet jūsu istabā, tur, pie krāsns, un jūs pat saskatāt ēnu kaktā. Jūs noņemat lampai abažūru, lai istaba kļūtu gaišāka, un ejat pie krāsns; jūs nostājaties pretī ēnai un ieraugāt nepazīstamu vidēja auguma cilvēku ar melnbalti svītrainu lakatu ap kaklu un gluži zilām lūpām. Viņš ir līdzīgs kreiča kalpam, kāds attēlots norvēģu kārtīs. Es pieņemu, ka jūsu ziņkāre pārspēj bailes, jūs pieejat nelūgtajam viesim cieši klāt, cerēdams, ka viņš pazudīs no jūsu skatiena, bet viņš nekustas, kaut arī esat pienācis viņam tik tuvu, ka redzat, kā viņš mirkšķina acis, tad jūs saprotat, ka viņš ir tāds pats dzīvs cilvēks kā jūs. Tad jūs nolemjat izturēties mierīgi, neizjaukt mājīgo noskaņu, kaut gan viņu nekad neesat redzējis, tomēr laipni jautājat: «Vai jūs gadījumā nesauc par Homani, Berntu Homani?» Viņš neatbild, tomēr jūs nospriežat saukt viņu par Homani un atkal jautājat: «Kādēļ gan, velns parāvis, jūs nevarētu būt Bernts Homanis?» Un jūs skatāties uz viņu un smejaties, bet viņš joprojām stāv kā sastindzis, un jūs nezināt, ko tālāk darīt. Tad jūs nez kāpēc soli atkāpjaties, piebikstāt viņam ar pīpi un sakāt:
«Bā!» Bet viņš pat nepasmaida. Deviņi pērkoni! Jūs sākat lādēties un nepazīstamo pamatīgi iebukņījat. Taču, lai gan viņš stāv tepat jums blakām, tomēr izskatās tā, it kā sitiens viņu nemaz nav trāpījis. Viņš nepakrīt, bet joprojām stāv, sabāzis rokas bikšu kabatās, izriezis plecus, — tādā pozā, it kā gribētu teikt: «Nu un tad?» Jūsu belziens viņu acīmredzot nav skāris. Ko tālāk? Jūs dusmās atvēzējaties un sākat dunckāt viņu pakrūtē. Un tad notiek, lūk, kas: no šiem sitieniem atnācējs sāk izgaist, jūs stāvat un pats ar savām acīm redzat, ka viņš pamazām izgaist, auguma apveids kļūst arvien neskaidrāks, līdz beidzot saskatāt tikai vēderu, tad arī tas izgaist. Taču tikmēr, kamēr svešais stāvēja pie sienas, viņš bija turējis rokas bikšu kabatās un izaicinoši raudzījies uz jums, it kā teikdams: «Nu un tad?» Dagnija atkal iesmējās.
— Jums nu gan ir savādi piedzīvojumi! Un pēc tam? Kas notika tālāk? Kā tas viss beidzās?
— Jā, kad jūs atkal apsēžaties pie galda un gribat nodoties saviem plāniem, tad ieraugāt, ka esat pret mūra sienu nodauzījis pirkstu kauliņus… Bet ko es gribēju teikt: ja jūs nākamajā dienā to pastāstīsiet saviem paziņām, viņi sāks jūs pārliecināt, ka esat sapņojis. He-he-hē! Apgalvos, ka jūs esat sapņojis, lai gan dievs un visi viņa eņģeļi zina, ka jūs tonakt ne acu neaizvērāt. Tikai primitīva skolas gudrība var to nosaukt par sapni, jo jūs nomodā un skaidrā prātā esat stāvējis pie krāsns, smēķējis pīpi un runājies ar noslēpumaino viesi. Un tad top ataicināts ārsts. Tas ir labs speciālists, tipisks šās pašapzinīgās zinātnes pārstāvis. «Nervi,» viņš saka, augstprātīgi savilcis lūpas, «tikai nervi.» Ak, dievs, īsta karikatūra, nevis cilvēks! Nu labi. Tātad nervi, viņš saka. Ārsta uztverē tas ir kaut kas tāds, ko var izmērīt, nosvērt un uzlikt uz delnas — redzat, tie ir tie trakie nervi! Un ārsts steigšus izraksta jums dzelzi un hinīnu un domā, ka viss ir kārtībā. Tā tas notiek! Bet iedomājieties, kāda aprobežotība, kāds tumsonīgs analfabētisms lien ar saviem aprēķiniem un savu hinīnu tādā sfērā, ko nespēj izprast pat visgudrākie un uztvērīgākie prāti.
— Jums tūlīt notrūks poga, — Dagnija teica.
— Notrūks poga?
Smaidīdama viņa rādīja uz svārku pogu, kura karājās vienā diegā.
— Noraujiet to labāk tūliņ, citādi pazaudēsiet. Nāgels paklausīja, izvilka no kabatas spalvu nazīti un pārgrieza diegu. Nazi izņemot, viņam no kabatas izkrita daži sīknaudas gabali un medaļa novazātā lentē. Nāgels strauji noliecās un pacēla šīs lietas, bet Dagnija stāvēja un viņā noraudzījās. Tad viņa sacīja:
— Kas tā ir, vai medaļa? Bet kā jūs ar to apejaties, redzat, cik netīra lente! Par ko jūs dabūjāt šo medaļu?
— Par slīcēja glābšanu… Tikai nedomājiet, ka esmu to dabūjis par nez kādiem nopelniem. Tas viss ir tīrā krāpšana.
Dagnija viņā palūkojās. Viņa seja bija pilnīgi mierīga, skatiens atklāts, acīmredzot nemeloja. Medaļu viņš joprojām turēja rokā.
— Vai nu jūs atkal sāksiet? Ja jūs neesat šo medaļu pelnījis, kāpēc tad glabājat un nēsājat līdzi?
— Es to nopirku! — Nāgels izsaucās un sāka smieties. — Tā pieder man, tā ir mans īpašums tāpat kā šis nazītis un šī poga. Kādēļ lai es to sviestu prom?
— Bet kā jums ienāca prātā pirkt medaļu? — viņa jautāja.
— Protams, tā ir krāpšana, negribu to noliegt. Bet ko gan cilvēks nedara! Esmu to veselu dienu nēsājis pie krūtīm, dižojies, ļāvis, lai man uzsauc tostu, he-he-hē! Galu galā ikviena krāpšana ir to vērts!
— Bet vārds tajā ir izkasīts, — Dagnija teica. Nāgela seja piepeši pārvērtās, viņš pastiepa roku pēc medaļas.
— Vai vārds ir izkasīts? Nevar būt! Ļaujiet apskatīt! Ā, redzat, kur tā vaina!
Esmu ielicis medaļu kabatā kopā ar sīknaudu, medaļa ir saskrambāta.
Dagnija šaubīdamās viņā pavērās. Tad Nāgels piepeši uzsita knipi un iesaucās:
— Cik es esmu izklaidīgs! Jums taisnība, vārds tiešām ir izkasīts! Kā gan es varēju to aizmirst! Es taču pats izkasīju vārdu, he-he-hē! Medaļā taču bija nevis mans vārds, bet glābēja vārds. Līdzko nopirku šo medaļu, tūlīt izkasīju tās īpašnieka vārdu.
Izlūdzos piedošanu, ka tūliņ jums to nepateicu, bet melot es nemaz negribēju. Es gāju un domāju par kaut ko citu: kāpēc jūs piepeši tā uztraucāties par manu svārku pogu, kura karājas vienā diedziņā? Kas par to, ja tā būtu notrūkusi? Vai tas neattiecās uz mūsu sarunu par nerviem un zinātni?