Klusums.
— Jūs vienmēr esat apbrīnojami vaļsirdīgs pret mani, — Dagnija sacīja, neatbildējusi uz viņa jautājumu. — Nezinu, ko jūs ar to gribat panākt. Jūsu uzskati ir visai neparasti; jūs man nupat apgalvojāt, ka pasaulē viss ir tikai krāpšana, ka nav nekā cēla, tīra, nekā dižena. Vai tādi ir jūsu patiesie uzskati? Vai tiešām ir vienalga, vai medaļu nopērk par tik un tik kronām vai to saņem kā balvu par vienu vai otru varoņdarbu?
Nāgels klusēja. Tad Dagnija gausi un nopietni atsāka:
— Es jūs nesaprotu. Dažkārt, klausoties jūsu spriedumos, es sev vaicāju: vai jūs esat pie pilna prāta? Atvainojiet, ka es tā runāju. Jūs ikreiz manī viešat nemieru, pat satraukumu. Jūs iedragājat visus manus līdzšinējos priekšstatus. Lai runātu ko runādams, jūs visu it kā apgriežat ačgārni. Kāpēc? Neesmu vēl sastapusi neviena cilvēka, kas būtu tādā pretstatā manai izpratnei. Sakiet man — cik daudz jūs pats ticat tam, ko runājat? Kāda ir jūsu dziļākā pārliecība?
Viņa to vaicāja tik nopietni, tik silti, ka Nāgels apjuka.
— Ja es ticētu dievam, — viņš sacīja, — dievam, kuru tiešām uzskatītu par augstu un svētu, tad pie šā dieva es jums zvērētu, ka visu, ko jums saku, domāju nopietni, absolūti visu. Un pat tad, kad jūs samulsinu, esmu pārliecināts, ka daru labu.
Iepriekšējā reizē, kad mēs tikāmies, jūs teicāt, ka esmu mūžīgā pretrunā ar citu cilvēku uzskatiem. Jā, tā ir taisnība, atzīstu, ka esmu mūžīgā pretrunā ar visu, lai gan pats nezinu, kādēļ. Es nekādi nesaprotu, kāpēc citiem cilvēkiem nav tādi paši uzskati kā man. Visi šie jautājumi man ir tik skaidri un to sakarība tik acīm redzama. Tāda ir mana dziļākā pārliecība. Kaut jel jūs man ticētu tagad un vienmēr!
— Tagad un vienmēr? Nē, to es nevaru apsolīt.
— Man tas nozīmētu bezgala daudz, — viņš sacīja. Viņi jau gāja pa mežu un viens otram tik tuvu, ka šad tad saskārās ar elkoņiem; visapkārt valdīja tāds klusums, ka viņi varēja runāt gandrīz čukstus. Lāgu lāgiem ievīterojās kāds putns.
Pēkšņi Nāgels apstājās, tāpēc apstājās arī Dagnija.
— Cik ļoti es šajās dienās pēc jums ilgojos! Nē, nē, lūdzu, nebaidieties, tas nav nekas ļauns, es nekā negribu panākt, nē, man nav itin nekādu ilūziju. Varbūt jūs mani pat nesaprotat, es iesāku pavisam ačgārni un pārsakos, runāju pavisam kaut ko citu, nevis to, ko gribu teikt…
Kad viņš apklusa, Dagnija sacīja:
— Cik jūs šodien esat savāds! — un grasījās iet tālāk.
Bet Nāgels viņu atkal apturēja:
— Mīļā jaunkundz, pagaidiet mazliet! Esiet šodien pret mani mazliet iecietīga! Es baidos runāt, baidos, ka jūs mani atkal pārtrauksiet un teiksiet: ejiet! Tomēr esmu to visu pārdomājis daudzajās nomoda stundās.
Viņa paraudzījās uz Nāgelu ārkārtīgi pārsteigta un tad vaicāja:
— Ko tas viss nozīmē?
— Ko nozīmē? Vai drīkstu teikt to pavisam skaidri un gaiši?. . Tas nozīmē… ka es jūs mīlu, Kjelanas jaunkundz. Īstenībā es nemaz nesaprotu, kādēļ tas jūs tik ļoti pārsteidz; es taču esmu dzīvs cilvēks, es jūs sastapu un — pazaudēju sirdi! Vai tas ir kāds brīnums? Cits jautājums, vai man to vajadzēja jums teikt.
— Nē, to jums nevajadzēja darīt.
— Bet ko gan cilvēks kādreiz neizdara! Esmu jūs pat aprunājis aiz mīlestības pret jums, nosaucis jūs par koķeti un mēģinājis pazemot, lai tikai pats sevi mierinātu, jo zināju, ka jūs man esat neaizsniedzama. Šodien redzu jūs piekto reizi, bet līdz šim nekādi neesmu izrādījis savas jūtas, lai gan to varēju darīt jau pirmajā tikšanās reizē.
Turklāt šodien ir mana dzimšanas diena, man paliek divdesmit deviņi gadi, un es jutos līksms un dziedāju, tiklīdz no rīta atvēru acis. Es domāju — varbūt tas ir smieklīgi, ka var domāt tādas muļķības, tomēr es domāju: ja tu viņu šodien satiksi, tad atzīsties, varbūt būs labi, jo šodien ir tava dzimšanas diena. To jau tu arī viņai vari pateikt, un varbūt šādā dienā viņa tev piedos. Jūs smaidāt? Jā, tas ir smieklīgi, es zinu, tomēr nekā nevaru darīt. Nesu jums savu nodevu tāpat kā visi citi.
— Cik bēdīgi, ka tas noticis tieši šodien! — viņa sacīja. — Šogad jūsu dzimšanas diena tātad nav laimīga. Vairāk nekā es jums nevaru sacīt.
— Nē, protams, ne… Ak, dievs, kāda jums ir vara! Es saprotu, ka jūsu dēļ var izdarīt nezin ko. Pat tagad, kad jūs teicāt tos vārdus, kas mani neiepriecina, pat tad jūsu balss skanēja kā mūzika. Dīvaina sajūta, it kā manī viss sāktu ziedēt. Cik tas ir brīnumaini! Vai jūs zināt, ka naktīs esmu klaiņājis gar jūsu māju, cerēdams ieraudzīt jūsu ēnu kādā logā, ka esmu te mežā meties ceļos un lūdzis dievu par jums, lai gan es neticu dievam. Vai redzat tur to apsi? Tieši pie tās es vairākas naktis esmu stāvējis uz ceļiem, izmisumā pārņemts, stulbs un apmāts, jo nespēju izmest jūs no savām domām. Te es ik vakaru esmu novēlējis jums labunakti, esmu stāvējis uz ceļiem un lūdzis vēju un zvaigznes, lai nes jums sveicienu, un man šķiet, ka miegā jums to vajadzēja just.
— Kādēļ jūs to visu stāstāt? Jūs taču zināt, ka es…
— Jā, jā, — Nāgels viņu ārkārtīgi uzbudināts pārtrauca. — Zinu, ko jūs gribējāt sacīt: ka jūs jau sen esat solījusies citam un ka es rīkojos negodīgi, jums sekodams tagad, kad viss jau izlemts. Vai jūs tiešām domājat, ka es to nesaprotu? Jā, kādēļ es jums visu to teicu?
Nu labi, lai jūs ietekmētu, piespiestu domāt par mani. Dievs ir mans liecinieks, ka es runāju patiesību, šoreiz nespēju melot. Zinu, ka jūs esat saderināta, ka jums ir līgavainis, kuru jūs mīlat, un ka man nav nekādu izredžu; tomēr es gribēju pamēģināt jūs mazliet ietekmēt, negribēju atteikties no visām cerībām. Iedomājieties šo vārdu jēgu: «Zaudēt visas cerības,» — varbūt tad jūs mani mazliet labāk sapratīsiet. Kad es iepriekš teicu, ka neceru itin nekā, es meloju. Teicu to arī tāpēc, lai jūs pagaidām nomierinātu un iegūtu laiku, vārdu sakot, lai jūs uzreiz pārlieku neizbītos. Dārgā, es runāju neprātīgi, vai ne? Es nebūt negribēju sacīt, ka jūs jel kad būtu devusi man kādas cerības, un es nemaz neesmu tik iedomīgs, lai tādas no jums izspiestu. Ai nē, tas man nekad nav pat prātā ienācis! Bet šajos bezcerīgajos brīžos es sev teicu: jā, viņa ir saderināta un drīz aizbrauks. Lai brauc vesela! Bet vēl es viņu neesmu pilnīgi zaudējis, viņa vēl nav aizceļojusi, nav apprecējusies, nav mirusi… Kas zina! Un, ja nu es lieku uz spēles visu, varbūt vēl nav par vēlu! Jūs pastāvīgi valdāt pār manām domām, visās lietās es saskatu vienīgi jūs, visas zilās laumas saucu par Dagniju.
Laikam gan šajās nedēļās nav aizritējusi neviena diena, kad es par jums nebūtu domājis. Lai izeju no viesnīcas kad iziedams, tikko atveru durvis un nokāpju lejā, tūlīt manā sirdī mostas cerība: varbūt satikšu viņu! Un es skatos apkārt, vai jūs neieraudzīšu. Jā, es to nesaprotu, bet darīt nekā nevaru. Ticiet man, ja es tagad atzīstos, tad izšķīros to darīt ne jau bez cīņas. Nav nemaz tik jauki apzināties, ka visas tavas pūles ir pilnīgi veltīgas, tomēr tu cīnies visiem spēkiem. Bet nav nekādas izejas.
Ko gan visu nepārdomā tādā naktī, kad nenāk miegs! Tu sēdi pie loga grāmatu rokā, bet lasīšana nevedas, tu sakod zobus un piespied sevi izlasīt kādas trīs rindiņas, bet vairāk nespēj un beidzot aizver grāmatu un atbalsti galvu rokās. Sirds pukst kā negudra, un tu klusām čuksti mīļvārdiņus, mini kādu vārdu un domās to noskūpsti.
Pulkstenis nosit divi, četri, seši; tad tu nolem to izbeigt un nākamajā tikšanās reizē izmisīgi visā atzīties… Ja es uzdrīkstētos jums tagad kaut ko lūgt, tad lūgtu jūs klusēt.