Es mīlu jūs… Bet klusējiet, lūdzu, klusējiet!… Dāvājiet man īsu brīdi!
Dagnija pārsteigta klausījās un nebilda ne vārda. Viņi joprojām stāvēja tai pašā vietā.
— Jūs laikam gan esat prātu zaudējis! — viņa izsaucās un pašūpoja galvu. Un izskatījās bāla un skumīga, pat zilajās acīs bija parādījies salts, zilgans spīdums. Tad viņa piebilda: — Jūs taču zināt, ka esmu saderināta, skaidri zināt, tomēr…
— Jā, to es zinu! Vai gan varu aizmirst viņa seju, formas tērpu? Viņš ir skaists vīrietis, un es viņā neredzu nekādu trūkumu, tomēr labprāt vēlētos, lai viņš nomirtu vai pazustu. Ko tas līdz, ka esmu sev simtiem reižu atkārtojis: tu nekā nepanāksi!
Tāpēc cenšos aizmirst, ka tas nav iespējams, un sevi uzmundrinu — varbūt es tomēr varu kaut ko panākt, visādi gadās, vēl ir cerības… Un vai nav tiesa, vēl taču ir cerības?
— Nē, nē! Nedzeniet mani izmisumā! — viņa izsaucās. — Ko jūs no manis gribat? Kas jums prātā? Vai jūs domājat, ka es… Mīļais dievs, nerunāsim vairs par to, es jūs lūdzu! Tagad ejiet! Ar dažiem muļķīgiem vārdiem jūs visu esat izpostījis, tagad mūsu sarunām beigas, mēs vairs nedrīkstam tikties! Kādēļ jūs to darījāt? Ja es to būtu varējusi iedomāties! Jā, jā, nepadariet visu vēl ļaunāku, to es lūdzu gan sevis, gan jūsu dēļ. Jūs taču saprotat, ka es nedrīkstu jums kaut ko nozīmēt! Nesaprotu, kā jūs vispār kaut ko tādu varējāt iedomāties! Bet turpināties tas nedrīkst! Ejiet uz mājām un ar to samierinieties! Ak dievs, man tiešām jūsu žēl! Taču citādi es nevaru rīkoties.
— Bet vai tagad mums uz mūžu jāatvadās? Vai es šodien jūs redzu pēdējo reizi?
Nē, nē, jel dzirdiet, nē! Apsolu uzvesties pieklājīgi, runāt, vienalga, par ko, tikai nekad vairs neskaršu šo tematu — tad taču mēs varam satikties? Ja es izturēšos pavisam mierīgi? Var taču gadīties, ka visi citi jums apnīk; tikai nesakiet, ka šodien redzu jūs pēdējo reizi. Jūs atkal purināt galvu — ai, cik jums skaista galviņa!… Tātad neko vairs nedrīkst… Ja arī jūs man neļautu sevi redzēt, tagad vēl nesakiet «nē», vēl uzsmaidiet!… Citādi man šodien būs tik bēdīgi ap sirdi, tik neizsakāmi bēdīgi. Bet no rīta es taču dziedāju… Tikai vēl vienu vienīgu reizi atļaujiet sevi redzēt!
— Nelūdziet to no manis! Es taču nevaru jums to apsolīt. Turklāt — kāds no tā labums? Tagad ejiet! Lūdzu jūs! Varbūt mēs vēl tiksimies, es nezinu, bet tas var notikt. Taču tagad ejiet, ejiet taču! — viņa nepacietīgi izsaucās. — Ar to jūs man izdarīsiet lielu pakalpojumu, — viņa vēl piebilda. Klusums.
Nāgels stāvēja un raudzījās uz jauno sievieti, viņš smagi elpoja. Tad viņš saņēmās un paklanījās; pēkšņi viņš nometa zemē mici un strauji satvēra Dagnijas roku, kuru viņa nebija sniegusi pretī, satvēra to un stipri saspieda abām rokām. Dagnija iekliedzās, viņš tūliņ atlaida vaļā viņas roku nelaimīgs, gluži izmisis, ka bija darījis viņai sāpes. Viņš palika stāvam un pavadīja viņu ar skatienu. Vēl tikai daži soļi, tad viņa pazudīs! Viņa seja pietvīkst, viņš koda lūpas un grasās iet projām, dusmas pagriezt viņai muguru. Galu galā viņš taču ir vīrietis! Labi, viss ir labi, paliec sveika!…
Piepeši viņa pagriežas atpakaļ un saka:
— Nestaigājiet naktīs gar mūsu māju! Mīļais, nedariet to! Tātad jūsu dēļ suns vairākas naktis tik neganti rēja. Tēvs jau gribēja reiz celties augšā. Es jums aizliedzu nākt šurp, vai dzirdat! Ceru, ka jūs mūs abus neierausiet nelaimē.
Viņa pateica tikai šos vārdus, bet jau no viņas balss skaņas Nāgela dusmas izgaisa, viņš pakratīja galvu.
— Šodien taču mana dzimšanas diena! — viņš sacīja, aizklāja ar roku seju un devās projām.
Dagnija pavadīja viņu ar skatienu un tad, pēkšņi izšķīrusies, skrēja atpakaļ. Viņa satvēra Nāgela roku.
— Piedodiet, bet citādi tas nevar būt, es nekā jums nevaru solīt. Varbūt mēs vēlāk satiksimies. Vai jūs tā nedomājat? Bet tagad man jāiet.
Viņa pagriezās un ātri aizsteidzās projām.
XII
No ostas puses uz pilsētu nāca kāda aizplīvurojusies dāma. Viņa tikko bija nokāpusi no kuģa un devās tieši uz viesnīcu «Central».
Tieši tai brīdī Nāgels stāvēja pie loga un skatījās ārā; visu pēcpusdienu viņš bija nemierīgi staigājis šurpu turpu pa istabu un apstājies tikai dažas reizes, lai izdzertu glāzi ūdens. Viņa vaigos dega neparasts sārtums, acis drudžaini mirdzēja. Stundām ilgi viņš bija domājis par vienu un to pašu — par pēdējo tikšanos ar Dagniju Kjelanu.
Vienu mirkli viņš mēģināja sevi pārliecināt, ka labāk būtu aizbraukt un visu aizmirst. Viņš attaisīja ceļa somu, izņēma no tās kaut kādus papīrus, dažus misiņa mūzikas instrumentus, flautu, nošu lapas, drēbes, arī kādu jaunu, dzeltenu uzvalku, uz mata tādu pašu, kāds viņam bija mugurā, un vēl citas dažādas mantas, ko izmētāja pa grīdu. Jā, viņš brauks projām, šajā pilsētā ilgāk palikt nevarēja, karogus te vairs neizkāra, ielas bija pavisam klusas. Kas viņu te saista? Kāda velna pēc viņš apmeties šai pilsētelē? Šai vārnu ligzdā, šai alā, kur dzīvo nožēlojami cilvēciņi, kas visur bāž savus garos snuķus?…
Taču viņš labi zināja, ka nekur neaizbrauks, ka grib tikai sevi uzmundrināt un apmānīt. Sabozies viņš atkal sameta mantas čemodānos un nolika tos vietās. Un tad gluži kā apjucis sāka drudžaini staigāt no durvīm līdz logam, staigāt ātriem soļiem, kamēr pulkstenis lejā sita stundu pēc stundas. Tagad tas nosita seši…
Tad viņš apstājās pie loga un ieraudzīja aizplīvuroto dāmu, kura tieši tobrīd nāca augšā pa viesnīcas kāpnēm; viņa seja pilnīgi pārvērtās, šausmās viņš satvēra rokās galvu. Starp citu, kāds tur brīnums? Šai sievietei bija tādas pašas tiesības uzturēties te kā viņam. Bet tas uz viņu neattiecas, turklāt starp viņiem viss izbeigts.
Viņš tūliņ piespieda sevi nomierināties, apsēdās uz krēsla, pacēla uz grīdas nomesto avīzi un iedziļinājās tajā it kā lasīdams. Nepagāja ne pāris minūšu, kad Sāra atvēra durvis un pasniedza viņam kartīti, uz kuras ar zīmuli bija rakstīts «Kamma».
Tikai viens vārds «Kamma». Viņš piecēlās un nogāja lejā.
Dāma stāvēja gaitenī; plīvurs joprojām aizsedza viņas seju. Nāgels klusēdams palocījās.
— Labdien, Simonsen! — viņa teica skaļā, saviļņotā balsī. «Simonsen» — viņa teica.
Nāgels apjuka, bet tūliņ saņēmās un uzsauca Sārai:
— Kur mēs varētu ieiet uz brīdi?
Sāra ieveda viņus telpā blakām ēdamistabai, un, tiklīdz bija aizvērušās durvis, dāma ieslīga krēslā. Viņa bija ļoti uztraukta.
Viņu saruna bija juceklīga, pilna neskaidru mājienu, kurus saprata tikai viņi, viņi pārmija aprautas frāzes, kas attiecās uz pagātni. Viņi acīmredzot bija agrāk tikušies un labi pazina viens otru. Sastapšanās ilga tikai vienu stundu. Dāma runāja vairāk dāniski nekā norvēģiski.
— Piedod, ka es tevi vēl saucu par Simonsenu! — viņa sacīja. — Ai, šis senais, mīļais un jocīgais vārds! Cik tas ir jauks! Ikreiz, kad es to atkārtoju, redzu tevi kā dzīvu acu priekšā.
— Kad jūs atbraucāt? — Nāgels vaicāja.
— Nupat, pirms dažām minūtēm, ar kuģi… Es tūliņ atkal braukšu projām…
— Tūliņ?
— Atzīstieties, — viņa sacīja, — jūs priecājaties, ka es atkal tūliņ aizbraucu! Vai tiešām jūs domājat, ka es to neredzu? Man trūkst elpas, aizžņaudzas krūtis. Dodiet savu roku, pataustiet šeit, nē, augstāk! Nu, sakiet taču kaut ko! Man ir sliktāk, pēdējā laikā kļuvis daudz sliktāk, vai tas ir manāms? Nu, vienalga! Vai es izskatos nelāgi?