Runājiet, nekautrējieties! Kādi ir mani mati? Es droši vien izskatos netīra, skaidri un gaiši runājot, netīra, pavadīju taču ceļā veselu diennakti… Jūs neesat pārvērties, jūs esat tikpat salts, kā bijāt, tikpat salts… Vai jums nebūtu pie rokas suka?
— Nē… Kā jums ienāca prātā braukt šurp? Kas jūs…
— To pašu, tieši to pašu es gribēju vaicāt jums. Kā jums ienāca prātā braukt uz šādu nomali? Jūs domājāt, ka es jūs neatradīšu?… Tu taču te uzdodoties par agronomu, vai ne? Ha-ha-hā, piestātnē es sastapu dažus cilvēkus, kas teica, ka tu esot agronoms un pat strādājis kaut kādas Stēnersena kundzes dārzā. Kreklos izmeties, tu esot racis tur jāņogu krūmus veselas divas dienas no vietas. Tā nu gan ir iedoma!…
Manas rokas ir aukstas kā ledus, tādas tās vienmēr kļūst, kad uztraucos, un šoreiz esmu ļoti uztraukusies. Tev nav ne mazākās līdzjūtības pret mani, lai gan es tevi saucu par Simonsenu kā senajās dienās un priecājos, un esmu laimīga. Šorīt, vēl kajītē gulēdama, es domāju: diezin, kā viņš pret mani izturēsies, vai viņš mani tomēr neuzrunās ar «tu» un nepakutinās zem zoda? Biju gandrīz pārliecināta, ka tu tā darīsi, tomēr esmu alojusies. Ievērojiet, es nebūt negribu jūs lūgt, lai jūs tagad to darāt.
Lūdzu, lieciet to vērā! Nu jau ir par vēlu, tagad es to vairs negribu… Sakiet — kādēļ jūs sēžat un nemitīgi mirkšķināt acis? Vai tāpēc, ka visu laiku domājat par ko citu, kamēr es runāju?
Viņš strupi atbildēja:
— Es šodien tiešām nejūtos īsti labi, Kamma. Vai jūs nevarētu īsi un skaidri pateikt, kādēļ esat mani sameklējusi? Ar to jūs izdarītu man lielu pakalpojumu.
— Kādēļ es jūs sameklēju? — viņa izsaucās. — Ak dievs, cik briesmīgi jūs protat sāpināt cilvēku! Varbūt jūs baidāties, ka es prasīšu no jums naudu, ka esmu ieradusies vienīgi tāpēc, lai jūs izmantotu? Ja jūs tiešām domājat kaut ko tik zemisku, tad labāk tūlīt atzīstieties… Kādēļ es jūs īsti sameklēju? Nu, uzminiet! Varbūt esat aizmirsis, ka jums šodien ir dzimšanas diena?
Raudādama viņa nokrita Nāgela priekšā ceļos un, satvērusi viņa rokas, piekļāva tās pie savas sejas un tad piespieda pie krūtīm.
Viņu tūdaļ dīvaini aizkustināja šīs sievietes kvēlais maigums, kādu viņš vairs nebija gaidījis; viņš piecēla viņu un iesēdināja sev klēpī.
— Es neesmu aizmirsusi tavu dzimšanas dienu, — viņa sacīja. — Es to vienmēr atceros. Tu nemaz nezini, cik bieži naktīs esmu raudājusi, kad domas par tevi liedz aizmigt… Manu mīļo puisēniņ, tavas lūpas vēl joprojām ir tikpat sārtas! Ceļā es tik daudz ko pārdomāju! Vai viņa lūpas vēl vienmēr tikpat sārtas?… Cik satraukti šaudās tavas acis! Vai tas nozīmē, ka es pārbaudu tavu pacietību? Vispār tu izskaties tāds pats, tikai tavas acis tik nemierīgas, it kā tu domātu tikai par to, lai ātrāk no manis atbrīvotos. Ļauj man labāk sēdēt uz krēsla tev blakām, tev tas patiks labāk, vai nav tiesa? Man tik daudz kas ar tevi jāpārrunā, taču laika ir maz, jo drīz aties kuģis, bet tu tik vienaldzīgi sēdi, ka jūtos gluži apjukusi. Ko lai saku, lai piespiestu tevi vērīgāk klausīties? Patiesībā tu it nemaz neesi pateicīgs, ka esmu atcerējusies šo dienu un atbraukusi pie tevis… Vai saņēmi daudz ziedu? Jā, protams. Arī Stēnersena kundze tevi atcerējusies, vai ne? Saki man — kāda izskatās šī Stēnersena kundze, kuras dēļ tu esi kļuvis par agronomu? Ha-ha-hā, kaut kas nedzirdēts!… Arī es tev atvestu ziedus, ja man būtu nauda, bet tieši pašreiz esmu galīgi tukšā… Mīļais dievs, nu uzklausi jel mani šo īso brītiņu, vai tiešām tu to negribi? Kā viss ir pārvērties! Vai atceries — bet, protams, tu neatceries, veltīgi tev to atgādināt; taču kādreiz tu mani pazini no tālienes tikai pēc manas cepures spalvām un skrēji pretī, tiklīdz mani ieraudzīji. Tu zini ļoti labi, ka tā ir patiesība, vai ne? Bet tagad es vairs nezinu, kādēļ tev stāstu par šo cepuri ar spalvām, ak kungs, esmu pat aizmirsusi, kā gribēju šo gadījumu izmantot, lai gan tas ir lielisks pierādījums… Kas noticis? Kādēļ tu pietrūkies kājās?
Viņš tiešām spēji piecēlās kājās, uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm un ar joni tās atrāva.
— Pēc jums zvana, zvana no ēdamistabas, Sāra, — viņš teica.
Atgriezies un no jauna apsēdies krēslā, viņš pamāja Kammai, sacīdams:
— Es noģidu, ka viņa stāv aiz durvīm un glūn pa atslēgas caurumu.
Kamma aizsvilās.
— Un kas par to, lai skatās! — viņa iesaucās. — Ak dievs, kādēļ tieši tagad jūs domājat par daudz ko citu, nevis par mani? Sēžu te jau stundas ceturksni, un jūs pat neesat lūdzis mani noņemt plīvuru. Tikai nedomājiet mani lūgt to darīt tagad, kad esmu to atgādinājusi! Jums nemaz neienāk prātā, cik briesmīgi šādā karstumā sēdēt ar biezu plīvuru aizsegtu seju. Nu jā, to esmu pelnījusi, ko es te meklēju! Es skaidri dzirdēju, ka jūs jautājāt kalponei, kur mēs varētu ieiet uz īsu brīdi. Tikai uz īsu brīdi!
Tas nozīmē, ka jūs cerējāt atbrīvoties no manis pēc īsa brīža! Jā, jā, es jums to nepārmetu, jūtos tikai neizsakāmi apbēdināta. Dievs, palīdzi man!… Kādēļ gan es nevaru un nevaru tevi aizmirst? Es zinu, ka tu esi traks, ka tavas acis ir neprātīgas. Jā, tā runā, un es tam ticu. Ārsts Nisens uzskata, ka tu esi vājprātīgs, un tā tas droši vien arī ir, ja jau tu varēji apmesties šādā vietā un uzdoties par agronomu. Kaut kas nedzirdēts! Un tu joprojām nēsā šo dzelzs gredzenu un arī šo kliedzoši dzelteno uzvalku, kādu neviens cits pasaulē nevilktu mugurā…
— Vai ārsts Nisens tiešām teica, ka esmu vājprātīgs? — Nāgels jautāja.
— Jā, ārsts Nisens to skaidri pateica! Vai gribi zināt, kam viņš to teica?
Klusums.
Nāgels uz brīdi nogrima domās. Tad atkal pacēla acis un vaicāja:
— Sakiet man vaļsirdīgi, Kamma, — vai varu jums palīdzēt ar nelielu naudas summu? Jūs taču zināt, ka pašreiz es to varu.
— Nemūžam! — viņa iesaucās. — Nemūžam, vai dzirdat! Dievs kungs, kas jums devis tiesības mest man sejā vienu apvainojumu pēc otra?
Klusums.
— Nezinu, — viņš ierunājās, — kādēļ mēs te sēžam un viens otru mokām..
Viņa raudādama pārtrauca Nāgelu un vairs neapsvēra vārdus:
— Kas tevi moka? Varbūt es? Kā gan tu esi pārvērties šajos nedaudzos mēnešos!
Es atbraucu šurp, lai… Es negaidu, lai tu atbildētu uz manām jūtām, tu zini, neesmu no tām sievietēm, kas pazemojas un lūdz, bet es cerēju, ka tu izturēsies pret mani iejūtīgāk… Augstais dievs, cik mana dzīve ir bēdīga! Es tevi gribēju izraut no savas sirds, bet nespēju, un es sekoju tev, lai mestos pie tavām kājām. Vai atceries, kā tu reiz uz Drammenas ceļa siti sunim pa purnu, tāpēc ka tas lēca man klāt? Vainīga taču biju es, jo iekliedzos, domādama, ka suns man kodīs, bet to tas nemaz nedomāja darīt, tikai gribēja spēlēties, un, kad tu biji tam iesitis, tas neskrēja projām, bet rāpoja uz vēdera mums klāt. Tad tu sāki raudāt un glaudīt sunim galvu, es to redzēju, bet tagad tu neraudi, lai gan… Taču es to atcerējos ne jau salīdzinājuma dēļ. Tu taču neiedomāsies, ka es sevi salīdzinu ar suni? Dievs vien zina, ko tu savā augstprātībā vari iedomāties. Jā, jā, es pazīstu šo tavu sejas izteiksmi. Tu smaidi, jā gan, tu pasmaidīji! Tu smejies man tieši acīs. Ļauj man to vaļsirdīgi tev pateikt… Nē, nē, nē, piedod man! Esmu tik izmisusi. Tu redzi salauztu sievieti, esmu galīgi salauzta, sniedz man roku! Vai tu joprojām nevari aizmirst manu vienīgo pārkāpumu? Ja tu labi apdomāsi, tad piekritīsi, ka mana vaina nemaz nav tik liela. Protams, es nerīkojos labi, ka tovakar neaizgāju pie tevis; tu man vairākkārt devi norunāto zīmi, bet es negāju lejā. Es to tik dziļi nožēloju! Bet viņš tobrīd nebija pie manis, kā tu domāji, viņš tad jau bija aizgājis. Es atzīstos un lūdzu žēlastību! Man vajadzēja viņu tūlīt aizdzīt, es tam piekrītu, es visam piekrītu, man nevajadzēja… Nē, es tomēr nesaprotu… es nekā vairs nesaprotu…