Klusums.
Šajā klusumā bija dzirdamas tikai Kammas elsas un dakšiņu un nažu šķindoņa ēdamistabā. Viņa nekādi nevarēja nomierināties un ar kabatas lakatiņu slaucīja asaras zem plīvura.
— Iedomājieties tikai, viņš ir briesmīgi nevarīgs, — viņa turpināja. — Viņš neprot pastāvēt uz savu. Lāgiem viņš sit dūri pret galdu un dzen mani pie velna, jā, viņš mani lād, saka, es viņu pazudinot, un tad viņš izturas tik rupji, bet pēc tam jūtas bezgala nelaimīgs un neļauj man iet projām. Ko lai es iesāku, redzot, cik nevarīgs viņš ir? Es atlieku aiziešanu no dienas uz dienu, kaut gan dzīve man tur nav viegla…
Tikai nežēlojiet mani, neuzdrošinieties man parādīt savu līdzjūtību! Vai tiešām jums nemaz nav kauna? Viņš tomēr ir labāks par daudziem citiem un sagādājis man vairāk prieka nekā citi, katrā ziņā vairāk nekā jūs. Es viņu joprojām mīlu, lieciet to vērā!
Neesmu te atbraukusi, lai viņu aprunātu. Kad atgriezīšos mājās un viņu ieraudzīšu, es metīšos viņa priekšā ceļos un lūgšu piedošanu par to, ko šeit par viņu esmu teikusi.
Jā, es to darīšu!
Nāgels sacīja:
— Dārgā Kamma, esiet taču mazliet prātīga! Ļaujiet jums palīdzēt, es jūs lūdzu!
Man šķiet, ka palīdzība jums nepieciešama. Vai tiešām jūs nevēlaties? Nav prātīgi mani noraidīt, ja es patlaban varu jums palīdzēt un labprāt to daru.
To teicis, viņš izņēma kabatas grāmatiņu. Viņa dusmās iekliedzās:
— Nē, es jau teicu, nē! Vai tad jūs to nedzirdējāt? Kas jūs esat par cilvēku?
— Bet ko tad jūs gribat? — viņš samulsis vaicāja. Tagad viņa apsēdās uz krēsla un mitējās raudāt. Liekas, viņa nožēloja savu straujumu.
— Klausieties, Simonsen… Atļaujiet jūs vēlreiz saukt par Simonsenu, un, ja jūs nedusmosieties, es gribēšu jums vēl kaut ko pateikt. Kas tā par savādu iedomu — apmesties šajā pilsētelē? Kāpēc? Nav nekāds brīnums, ka cilvēki jūs dēvē par vājprāti. Esmu jau aizmirsusi, kā šo nožēlojamo pilsētu sauc, man pat jālauza galva, lai to atcerētos, bet jūs te apmetāties, spēlējat komēdiju un pārsteidzat vietējos iedzīvotājus ar savām dīvainībām! Vai tiešām jūs nevarat izdomāt sev labāku nodarbošanos?… Protams, uz mani tas neattiecas, es to saku tikai aiz sena… Nē, kā jūs domājat, ko man vajadzētu darīt ar savu klepu? Patlaban man šķiet, ka krūtis plīstu pušu! Vai jums neliekas, ka man atkal vajadzētu iet pie ārsta? Bet kā lai es eju pie ārsta, ja man nav pat nevienas ēras?
— Es taču jums teicu, ka labprāt iedošu jums vajadzīgo summu. Uzskatiet to par aizdevumu, kādreiz varēsiet man atdot.
— Patiesībā ir vienalga, vai es eju pie ārsta vai ne, — viņa turpināja kā spītīgs bērns. — Kas gan par mani sēros, ja es nomiršu?… — Bet pēkšņi viņa sāka runāt citādi, izlikās, it kā būtu apdomājusies, un teica: — Kad tā labi apsveru — kāpēc gan lai es neņemtu no jums naudu? Ja jau ņēmu agrāk, kāpēc lai neņemtu tagad? Neesmu jau nemaz tik bagāta, lai vienīgi aiz… Jā, bet jūs man naudu piedāvājāt tieši tad, kad biju tik uzbudināta, jūs jau iepriekš zinājāt, ka es to noraidīšu. Jā, tā tas ir! Jūs to sīki aprēķinājāt, lai paturētu savu naudu, lai gan naudas jums tagad tik daudz. Vai jūs domājat, ka es to neievēroju? Un, ja jūs tagad man naudu vēlreiz piedāvājat, tad tikai tādēļ, lai mani pazemotu un vēlāk priecātos, ka galu galā tomēr biju spiesta pieņemt jūsu naudu. Bet ko lai dara, es to pieņemu un esmu tev pateicīga. Lai dievs dotu, ka man nekad vairs nebūtu jāgriežas pie tevis! Bet ziniet, ka atbraucu šurp nevis tāpēc, nevis naudas dēļ, vai nu jūs man ticat, vai neticat. Tomēr nedomāju, ka esat tik zemsirdīgs… Bet cik tu varētu man dot, Simonsen? Dieva dēļ, neatrauj sev pārāk daudz un tici, ka šoreiz es runāju no sirds, tā, kā domāju..
— Cik daudz jums vajag?
— Cik daudz man vajag!… Ak dievs, ka tikai kuģis neaiziet! Man vajag daudz, bet… varbūt pietiktu ar simt kronām, taču…
— Paklausieties, jums nevajag tāpēc justies pazemotai, ka pieņemat no manis šo naudu; ja gribat, jūs to varat arī nopelnīt. Jūs man varētu izdarīt lielu pakalpojumu, ja es uzdrīkstētos jūs lūgt. .
— Ja tu uzdrīkstētos lūgt! — viņa izsaucās, ārkārtīgi sajūsmināta par šādu izeju.
— Ak dievs, ko tu runā! Kādu pakalpojumu? Kādu pakalpojumu, Simonsen? Esmu gatava uz visu! Ak tu, manu mīļo puisēn!
— Kuģis atiet pēc stundas ceturkšņa, tātad jūsu rīcībā ir šis laika sprīdis…
— Jā, bet kas man jādara?
— Jums jāapmeklē kāda dāma un jāizpilda kāds uzdevums.
— Kāda dāma?
— Viņa dzīvo lejā, ostmalā, vienstāva mājiņā. Logiem nav aizkaru, bet uz palodzēm parasti ir puķpodi ar baltām puķēm. Šo dāmu sauc par Martu Gudi, Gudes jaunkundzi.
— Bet vai tad tā nav.. vai nav Stēnersena kundze?
— Klausieties, jūs esat nošāvusi buku — Gudes jaunkundzei ir ap gadiem četrdesmit. Bet viņai pieder kāds krēsls, atzveltnes krēsls, kuru es katrā ziņā gribu dabūt, un jūs man varat palīdzēt… Ņemiet un noglabājiet vispirms savu naudu, tad es jums visu paskaidrošu.
Metās jau krēsla. Viesi trokšņaini atstāja ēdamistabu, bet Nāgels joprojām sēdēja blakus istabā, sīki skaidrodams visu par veco atzveltnes krēslu. Jārīkojas ļoti piesardzīgi, ar plašiem žestiem tur nekā nevarot panākt. Kamma aizvien vairāk sajūsminājās, viņa kvēloja nepacietībā ātrāk izpildīt šo noslēpumaino uzdevumu.
Viņa skaļi smējās un vairākkārt jautāja, vai viņai nevajadzētu pārģērbties, vismaz uzlikt brilles. Viņam kādreiz esot bijusi sarkana cepure, to viņa varētu uzlikt galvā…
— Nē, nē, nav jātaisa nekādi joki. Jums pavisam vienkārši jāpiesola par krēslu nauda, jāuzsit cena līdz divsimt divdesmit kronām. Un ticiet man — jūs šo krēslu tomēr nedabūsiet.
— Ak dievs, tik daudz naudas! Kādēļ lai es to nedabūtu par divsimt divdesmit kronām?
— Tāpēc, ka esmu lūdzis to paglabāt man.
— Bet ja nu viņa mani tur pie vārda?
— Viņa to nedarīs. Tagad ejiet!
Vēl pēdējā brīdī viņa palūdza suku un noraizējusies jautāja, vai viņas kleita neesot saburzījusies.
— Bet es nevaru ciest, ka tu pastāvīgi ej pie šīs Stēnersena kundzes, — viņa gražīgi teica. — Es to neciešu, tas mani uztrauc. — Un tad viņa vēlreiz pārliecinājās, vai labi noglabājusi naudu. — Cik tu esi burvīgs, ka iedevi man tik daudz naudas! — viņa izsaucās. Un pēkšņi viņa strauji atmeta plīvuru un noskūpstīja Nāgelu uz lūpām, tieši uz lūpām. Tomēr vienlaikus viņai nedeva miera savādais uzdevums, un viņa vaicāja:
— Kā lai tev paziņoju, ka viss noritējis labi? Es varu palūgt kapteinim, lai svilpj, lai svilpj četras vai piecas reizes — kā tu domā? Tagad tu redzi, ka tāda muļķe nemaz neesmu. Nē, paļaujies uz mani! Jā, un atļauj vēlreiz tev pateikties. Uz redzēšanos, uz redzēšanos! Viņa atkal aptaustīja naudu.
Pēc pusstundas Nāgels tiešām dzirdēja, ka tvaikonis īsi nosvilpj piecas reizes.
XIII
Aizritēja dažas dienas.
Nāgels gandrīz nemaz neizgāja no savas istabas, sēdēja tur sadrūmis un izskatījās noguris un sanīcis. Viņa acis šajās divās dienās bija kļuvušas pavisam blāvas. Viņš ne ar vienu nerunāja, pat ar kalpotājiem ne. Viena roka viņam bija apsieta; viņš reiz naktī, kā parasti, bija izgājis, kad pret rītu atgriezās viesnīcā, ap roku viņam bija apsiets kabatas lakatiņš. Viņš sacīja, ka savainojies, pakrizdams uz ecēšām, kas bijušas atstātas ostmalā.