Ceturtdienas rītā sāka līt, un nejaukais laiks Nāgelu vēl vairāk nomāca. Kad viņš, gultā gulēdams, bija izlasījis avīzes un nopriecājies par kādu vētrainu scēnu Francijas parlamentā, viņš piepeši uzsita knipi un pielēca kājās. Velns parāvis! Pasaule taču ir plaša, pasaule ir bagāta un jautra, pasaule ir skaista! Kāpēc jāskumst?
Vēl gluži neapģērbies viņš pazvanīja Sārai un teica, ka esot nodomājis vakarā uzaicināt dažus viesus, kādus sešus septiņus cilvēkus, jautru kompāniju, piemēram, ārstu Stēnersenu, advokātu Hansenu, adjunktu un vēl dažus, citādi te aiz garlaicības var nomirt.
Nāgels tūliņ izsūtīja ielūgumus. Minūte atbildēja, ka būšot; arī pilnvarotais Reinerts tika aicināts, bet neieradās. Piecos vakarā visi jau bija sapulcējušies pie Nāgela. Tā kā joprojām lija un ārā bija tumšs, istabā tūlīt iededzināja lampu un logiem aizvilka priekšā aizkarus.
Un tad sākās tāda uzdzīve, plītēšana un ellišķīgs troksnis, ka pilsētiņā vēl vairākas dienas par to runāja…
Tiklīdz Minūte parādījās durvīs, Nāgels piegāja viņam klāt un atvainojās par vāvuļošanu viņu pēdējā tikšanās reizē. Viņš satvēra Minūtes roku un to sirsnīgi paspieda, iepazīstināja viņu ar studentu Ejenu, kas vienīgais vēl nepazina Minūti.
Minūte čukstus pateicās Nāgelam par jaunajam biksēm; tagad viņš no galvas līdz kājām esot ieģērbies jaunā kārtā.
— Jums vēl nav vestes.
— Nē, bet tā nemaz nav vajadzīga. Neesmu jau nekāds grāfs, tā man tiešām nav vajadzīga.
Ārsts Stēnersens bija saplēsis brilles, tāpēc nēsāja degunkniebi bez aukliņas, taču tas ik brīdi krita nost.
— Lai nu saka, ko grib, — viņš prātoja, — mēs tomēr dzīvojam brīvestības laikā. Ņemiet, piemēram, vēlēšanu rezultātus un salīdziniet tos ar agrāko laiku vēlēšanām.
Viņi daudz dzēra. Adjunkts jau sāka runāt vienzilbīgiem vārdiem, un tā bija droša zīme, ka viņš iekampis par daudz. Advokāts Hansens, kas jau pirms atnākšanas neapšaubāmi bija ieķēris dažas glāzes, kā parasti, sāka runāt pretī ārstam un melst visādas blēņas.
Viņš, Hansens, esot sociālists, jā, varētu sacīt, viņš ejot mazliet tālāk. Vēlēšanas viņu neapmierinot — kādu brīvību tās īstenībā pierādot, vai to kāds viņam varētu pateikt? Ejiet pie velna! Jā, esot nu gan jauks brīvestības laiks! Vai pat tāds vīrs kā Gledstens visnekaunīgākā veidā aiz tā saucamiem morāliem ieganstiem neuzbrūkot Parnelam? Tie taču nav ne plika vērdiņa vērti! Pie velna to visu!
— Velns ar ārā, kas tā par muldēšanu? — tūliņ iesaucās ārsts. — Vai tad katrai parādībai nav sava morāle? Ja cilvēkiem atņemtu morāli, kas tad tos virzītu uz priekšu? Cilvēki gan ar labu, gan ar ļaunu velkami uz priekšu pa attīstības ceļu, un morāle allaž turama godā. — Ārsts personīgi ļoti cienot Parnelu, bet, ja Gledstens neatzīstot Parnelu, tad ar to jārēķinoties, jo Gledstens taču kaut ko saprotot. Jā, viņš, protams, to nesakot par godājamo namatēvu Nāgelu, kas pārmetot Gledstenam, ka tas allaž rīkojoties saskaņā ar savu sirdsapziņu. Ha-ha-hā, ak tu mīļais dievs!… — Nu jā, Nāgela kungs, jūs jau arī lāgā neatzīstat Tolstoju? Dzirdēju no Kjelanas jaunkundzes, ka jums pret Tolstoju esot savi iebildumi.
Nāgels tobrīd sarunājās ar studentu Ejenu; izdzirdis šos vārdus, viņš strauji pagriezās un teica:
— Neatceros, ka būtu ar Kjelanas jaunkundzi runājis par Tolstoju. Es Tolstoju atzīstu par lielu rakstnieku, bet filozofijā viņš ir muļķis… — Pēc brītiņa viņš piebilda:
— Ceru, ka šovakar drīkstam lietot stiprākus izteicienus, mēs taču esam te tikai vīrieši un atrodamies vecpuiša dzīvoklī. Vai norunāts? Esmu patlaban tādā noskaņā, ka varētu rūkt kā meža zvērs.
— Lūdzu, bez ceremonijām! — ārsts izsmējīgi atbildēja. — Teiksim — Tolstojs ir muļķis!
— Jā, jā, lai katrs izsaka savas domas! — piepeši iesaucās arī adjunkts, kas bija nonācis tādā skurbuma stadijā, ka nebaidījās pat no paša velna. — Nekādu ierobežojumu, dakter, citādi mēs tevi izsviedīsim ārā! Ikvienam ir savs uzskats; Stekers, piemēram, ir mūžīgs slaists. Jā, to es pierādīšu.. pierādīšu!
Visi sāka smieties, un pagāja krietns brīdis, iekāms viņi atkal spēja pievērsties Tolstojam. Šaubu nav, Tolstojs ir liels rakstnieks, īsts dižgars.
Nāgels piepeši tumši pietvīka.
— Nekāds dižgars viņš nav! Tieši otrādi, viņa gars ir pavisam ikdienišķs, bet viņa mācība nav par mata tiesu dziļāka nekā pestīšanas armijas aleluja sludināšana.
Jebkuru citu krievu, kam nebūtu titula un senā muižnieku vārda, nebūtu īpašumu un miljoniem rubļu, nez vai cildinātu, tāpēc ka viņš iemācījis dažiem zemniekiem salāpīt apavus… Nu jā, labāk palīksmosim! Uz jūsu veselību, Gregora kungs!
Nāgels ik pa brīdim atrada iespēju saskandināt ar Minūti un vispār visu vakaru izrādīja viņam lielu uzmanību. Viņš vēlreiz atvainojās par savu muldoņu pēdējā tikšanās reizē, lūdza, lai Minūte to aizmirst.
— Kas uz mani attiecas, tad no jūsu puses mani nekas vairs nepārsteigs, — ārsts ierunājās un saslējās.
— Reizēm man ārkārtīgi patīk runāt pretī, — Nāgels atsāka, — un jo sevišķi šovakar. Pie tā pa daļai vainīgs kāds sarūgtinājums, ko tik viegli nevaru pārvarēt, pa daļai arī nejaukais laiks, kas mani nelāgi ietekmē. Jūs, ārsta kungs, to sapratīsiet un mani atvainosiet… Atgriežoties pie Tolstoja, man jāatzīstas, ka neuzskatu viņu par dižāku garu nekā, piemēram, ģenerālis Būtss. Viņi abi ir tikai sludinātāji, nevis domātāji. Viņi liek lietā jau gatavu produkciju, popularizē nevis savus, bet svešus, aizgūtus uzskatus, pārdod tos tautai par lētu cenu un grib valdīt pār pasauli. Bet, ja jau noņēmies ar tālākpārdošanu, tad dari to, lai vismaz pašam atlec kāds labums. Bet Tolstojs pārdod tālāk ar lieliem zaudējumiem. Reiz divi draugi saderējuši: viens bijis ar mieru samaksāt divpadsmit šiliņus, ja, šaujot no divdesmit soļu atstatuma, neizsitīs otram no plaukstas riekstu. Labi, viņš šāvis, aizšāvis garām un sašķaidījis draugam plaukstu. Ievainotais vaidējis, bet, saņēmis pēdējos spēkus, saucis: «Tu zaudēji derības, maksā man divpadsmit šiliņus!» — un viņš dabūjis savus divpadsmit šiliņus!
Ha-ha-hā! «Maksā man divpadsmit šiliņus!» Žēlīgais dievs, Tolstojs lien vai no ādas laukā, lai aizbērtu visus pasaulīgo prieku avotus un piepildītu pasauli vienīgi ar mīlestību uz dievu un savu tuvāko. Es sarkstu aiz kauna. Tas, protams, skan vīzdegunīgi — kaut kāds nožēlojams agronoms sarkst aiz kauna par grāfu, bet tā tas ir.. Es nerunātu neko tādu, ja Tolstojs būtu jauneklis, kam grūti nepadoties kārdinājumiem, kas mūžīgi cīnītos ar sevi, lai varētu dzīvot šķīstu un tikumīgu dzīvi.
Bet viņš taču ir vecs, sirmgalvis, kura dzīvības impulsi apklusuši, kuru vairs nemoka nekādas alkas un kaislības. Var jau sacīt — tam nav nekāda sakara ar viņa mācību!
Nē, ir, turklāt tiešs! Kad esi jau nodzīvojis savu mūžu, aiz vecuma galīgi sagrabējis, baudu pārsātis un notrulis no to pārmēra, tad ej pie jauna cilvēka un saki: «Atteicies no pasaulīgajiem priekiem!» Jauneklis noklausās, pārdomā šo aicinājumu un atrod, ka tā tiešām stāv rakstīts svētajos rakstos. Tomēr atteikties no zemes priekiem šis jaunais cilvēks vis neatsakās, bet grēko, cik uziet, veselus četrdesmit gadus. Tāds ir dabas likums! Un, kad šie četrdesmit gadi apritējuši un jaunais cilvēks pats kļuvis sirmgalvis, arī viņš savukārt apseglo baltu ķēvi un jādelē apkārt pa pasauli, augstu pacēlis izģindušajā rokā karogu ar krusta zīmi, un sludina visiem pamācības, pieprasa, lai jaunekļi atsakās no visiem pasaulīgajiem priekiem, pilnīgi atsakās! He-he-hē! Šī komēdija ir mūžīga, tā nemitīgi atkārtojas! Tolstojs mani uzjautrina, esmu sajūsmināts, ka šis vecis vēl spēj darīt tik daudz laba. Beigu beigās viņš katrā ziņā dabūs izbaudīt paradīzes priekus! Bet lietas būtība ir tāda, ka viņš rīkojas tā, kā jau daudzi sirmgalvji pirms viņa darījuši un darīs vēl pēc viņa. Atkārtoju, ka tieši tā ir lietas būtība.