— Atļaujiet man tikai atgādināt jums, ka Tolstojs bijis īsts draugs visiem atstumtajiem un apspiestajiem. Vai tad tam nav nekādas nozīmes? Parādiet man šeit kaut vienu augstmani, kas būtu tā rūpējies par grūtdieņiem! Manuprāt, tā ir vislielākā aprobežotība — nosaukt Tolstoju par muļķi tikai tāpēc, ka cilvēki nedzīvo saskaņā ar viņa mācību.
— Bravo, dakter! — ieaurojās adjunkts, viņa seja bija tumši pietvīkusi. — Bravo!
Bet izsakieties asāk, runājiet rupjāk! Katram ir tiesības aizstāvēt savus uzskatus! Tā ir tiešām liela aprobežotība, ārkārtēja aprobežotība! Un es to pierādīšu. .
— Uz jūsu veselību! — izsaucās Nāgels. — Neaizmirsīsim, kāpēc te esam sanākuši. Vai tiešām jūs, ārsta kungs, gribat teikt, ka jāapjūsmo cilvēks, kas, būdams miljonu īpašnieks, atvēl labdarīgiem mērķiem desmit rubļu? Es nesaprotu nedz jūsu, nedz visu pārējo domu gaitu, laikam gan esmu pavisam citāds. Bet, sitiet mani kaut nost, es tomēr nevaru atzīt, ka cilvēks, turklāt bagāts cilvēks pelna apbrīnu, ja pasniedz žēlastības dāvanas.
— Pareizi sacīts! — advokāts tīšuprāt iebilda. — esmu sociālists, un tas ir mans viedoklis.
Taču šie vārdi ārstu sadusmoja, viņš pievērsās Nāgelam un izsaucās:
— Atļaujiet jautāt — vai jūs tiešām tik labi zināt, cik lielas summas Tolstojs ik gadus vai ik dienas ziedo trūcīgajiem? Visam ir savas robežas, vīriešu sabiedrībā un vecpuiša dzīvoklī arī viss nav atļauts.
— Arī Tolstojs uzskata, ka visam ir savas robežas un labdarībai tāpat! Tāpēc viņš uzdeva savai sievai stingri raudzīties, lai viņš neziedo vairāk, nekā vajadzīgs. He-he-hē, labāk nerunāsim vairs par to… Taču paklausieties, kas mudina mūs ziedot vienu kronu? Labsirdība vai vēlēšanās darīt labu, cildenu darbu? Pēc manām domām, tāds uzskats ir naivs! Ir tādi cilvēki, kas ziedo tāpēc, ka citādi nemaz nevar. Kāpēc?
Tāpēc, ka, to darīdami, viņi jūt patiesu baudu, protams, tīri psihisku baudu. To viņi nedara aiz loģiska aprēķina, viņiem ir pretīgi rīkoties atklāti, tas laupītu zināmu daļu baudas. Viņi ziedo slepenībā, steigšus, trīsošām rokām, izjūtot pašiem neizprotamu svētlaimi. Šos cilvēkus pēkšņi ne no šā, ne no tā pārņem spēcīga dziņa kaut ko dot, viņu krūtīs mostas savādas jūtas, kas ir tik pārvarīgas, ka acīs sariešas asaras. Viņi dod nevis aiz labsirdības, bet aiz iedzimtas tieksmes dot, svētlaimes dēļ, ko pēc tam izjūt. Daudzi cilvēki ir tādi! Par devīgiem cilvēkiem mēdz runāt ar apbrīnu — kā jau teicu, esmu laikam citāds nekā citi, bet es neapbrīnoju devīgos cilvēkus. Nē, to es nedaru. Pie velna, kurš tad negrib labāk dot nekā ņemt? Atļausiet vaicāt, vai pasaulē ir tāds cilvēks, kas labāk nevēlētos palīdzēt trūkumcietējiem nekā pats ciest trūkumu?
Piemēra dēļ ņemsim jūs, ārsta kungs. Jūs nesen iedevāt laiviniekam piecas kronas. Es par to dzirdēju nejauši. Bet kādēļ jūs viņam devāt šīs kronas? Taču ne jau tādēļ, lai darītu dievam patīkamu darbu, to jūs, protams, nedomājāt; varbūt laiviniekam šīs piecas kronas nemaz tik ļoti nebija vajadzīgas, bet jūs tās tomēr devāt. Un darījāt to aiz pēkšņa impulsa, kas jūs spieda darīt otram labu un pašam sagādāja prieku. . Pēc manām domām, cildināt labdarību ir muļķīgi un nevajadzīgi. Kādā jaukā dienā jūs ejat pa ielu, laiks, paziņas, kādus jūs satiekat, — viss jūsos rada zināmu noskaņu.
Pēkšņi jūsu uzmanību saista kāda seja, bērna seja vai ubaga seja — teiksim, ubaga seja, — un jūs notrīsat. Jūsu sirdi pārņem dīvainas jūtas, jūs piesitat kāju pret ietvi un apstājaties. Šī seja ir aizkustinājusi kādu liegu stīgu jūsu dvēselē, un jūs ieaicināt ubagu vārtos un iespiežat viņam rokā desmit kronas. «Ja tu par to kādam teiksi kaut vai vienu vārdu, es tevi nositīšu,» jūs viņu brīdināt, zobus griezdams un aiz uztraukuma raudādams. Jums ir tik ļoti svarīgi, lai jūsu rīcība tiek apslēpta. Un kaut kas līdzīgs var atkārtoties no dienas dienā, līdz jūs pats nonākat sprukās un beidzot paliekat bez ēras kabatā.. Protams, to es nerunāju par sevi, bet es pazinu kādu cilvēku, kādu citu cilvēku, jā, pat divus cilvēkus, kuriem bija tāds raksturs.. Nē, cilvēks dod tāpēc, ka viņam jādod, tas ir viss! Bet tagad es gribētu vēl ko piebilst attiecībā uz skopuļiem. Skopuļi un mantkārīgie dodami tiešām nes upuri, par to nav ne mazāko šaubu. Tāpēc es uzskatu — ja šie cilvēki, sevi pārvarējuši, atdod vienu ēru, tad ir vairāk cienīšanas vērti nekā tie — piemēram, es vai jūs, vai kāds cits, — kas pašiem par prieku ziedo kronu. Paklanieties Tolstojam un sakiet, ka es nedodu ne plika graša par visu viņa pretīgo, izdaudzināto labsirdību, katrā ziņā tikmēr, kamēr viņš nebūs atdevis visu, kas viņam pieder, un pat arī tad ne… Lūdzu piedošanu, ja esmu kādu sadusmojis. Vēl vienu cigāru, Gregora kungs? Uz jūsu veselību, ārsta kungs! Klusums.
— Kā jūs domājat, cik cilvēku jūs vēl savā mūžā atgriezīsiet? — ārsts vaicāja.
— Bravo! — iekliedzas adjunkts. — Adjunkts Holtans jums uzsauc bravo!
— Es? — Nāgels atvaicāja. — Nevienu. Itin nevienu. Ja es dzīvotu tādēļ, lai atgrieztu cilvēkus, tad drīz vien nomirtu badā. Es tikai nespēju saprast, kāpēc visi pārējie cilvēki nedomā tāpat kā es. Tātad man nav taisnība. Tomēr ne gluži, nē, nevar būt, ka man nemaz nav taisnība.
— Tomēr līdz šim es neesmu dzirdējis, ka jūs kaut ko vai vispār kādu cilvēku atzītu, — ārsts iebilda. — Bet interesanti būtu dzirdēt, vai pasaulē ir tāds cilvēks, ko jūs uzskatītu par autoritāti.
— Ļaujiet man kaut ko paskaidrot, to es pateikšu dažos vārdos. Jūs patiesībā gribējāt sacīt; redzat, viņš visus tur zemākus par sevi, viņš ir augstprātības iemiesojums, viņš neatzīst nevienu pašu! Bet jūs maldāties. Mans prāts gan visai daudz neaptver, tas nav tik plašs, tomēr es varu minēt simtiem un atkal simtiem ikdienišķu, vispāratzītu personību, kas ir slaveni visā pasaulē. Šie vārdi man skanēt skan ausīs. Bet es aprobežošos, minēdams tikai kādus divus, četrus, sešus lielos garus, pusdievus, gigantus, kuri rada patiesas vērtības, turklāt apstāšos pie nepazīstamiem, savdabīgiem, cildeniem ģēnijiem, kurus neviens nedaudzina, kuri parasti nedzīvo ilgi, nomirst jauni, vēl neatzīti. Iespējams, ka šādu vārdu es varētu minēt samērā daudz. Taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka Tolstoju nosaukt es noteikti aizmirstu.
— Paklausieties, — ārsts teica, atmezdams ar roku, lai darītu galu šim strīdam; viņš pat uzkrītoši paraustīja plecus. — Vai jūs tiešām domājat, ka cilvēks var iegūt tādu pasaules slavu kā Tolstojs, ja viņš nav īsts gara milzis? Jūs, bez šaubām, spriežat ļoti interesanti, bet tas viss patiesībā ir tīrās muļķības. Velns parāvis, jūs gvelžat tādas muļķības, ka metas nelaba dūša!
— Bravo, dakter! — adjunkts Holtans auroja. — Lai namatēvs ļauj mums atvilkt elpu! Ko viņš te vienā laidā jauc gaisu?