— Adjunkts man atgādina, ka es tiešām neesmu nekāds laipnais namatēvs, — Nāgels smaidīdams sacīja. — Bet es labošos, Ejena kungs, — jums taču pat nav pilna glāze? Kādēļ jūs nemaz nedzerat?
Students Ejens visu laiku bija sēdējis kluss kā pelīte un klausījies sarunās, nebija bildis ne pušplēsta vārdiņa.
Viņa acis bija ziņkārē samiegušās, viņš kāri klausījās abām ausīm. Jaunais cilvēks bija gauži ieinteresēts. Stāstīja, ka viņš, tāpat kā daudzi studenti, brīvdienās rakstot romānu.
Sāra ienāca un paziņoja, ka vakariņas ir galdā. Advokāts, kas, iezvilis atzveltnī, jau bija iesnaudies, pēkšņi atvēra acis un, ieraudzījis Sāru, tūlīt sasparojās. Kad viņa jau bija izgājusi, viņš pietrūkās kājās, panāca viņu uz kāpnēm un jūsmīgi teica:
— Sāra, nudien, prieks uz tevi skatīties! Kas jāatzīst, tas jāatzīst!
To teicis, viņš ienāca atpakaļ istabā un tikpat nopietnu seju kā iepriekš atkal apsēdās savā vietā. Viņš bija pamatīgi iereibis. Kad ārsts Stēnersens beidzot viņam uzbruka un nopēla viņa politisko pārliecību, advokāts vairs nebija spējīgs aizstāvēties. Jā, esot gan viņš varens sociālists! Blēdis, nožēlojams laipotājs starp varasvīriem un beztiesīgajiem, jurists, kas pārtiek no citu ķildām, saņem naudu par to, ka nodibina neapstrīdamu un likumīgu taisnību! Un šitāds tips dēvējas par sociālistu!
— Jā, bet principi, principi! — advokāts šļupstēja.
— Principi!
Un ārsts sāka runāt ar vislielāko izsmieklu par Hansena principiem. Kamēr viesi devās uz ēdamistabu, viņš visu laiku bruka virsū Hansenam, izsmiedams viņu gan kā advokātu, gan nozākādams sociālismu pašos pamatos. Viņš, Stēnersens, ar visu sirdi un dvēseli atbalsta kreisos, viņš vis nav sociālists tikai ar muti! Kādi tad tie sociālisma principi īsti ir? Pats velns tur netiek gudrs! Tagad ārsts uzsēdās uz sava jājamā zirdziņa: sociālisms, īsi raksturojot tā būtību, ir zemāko šķiru atriebība.
Piemēram, kas ir sociālisms kā kustība? Sociālisti taču ir aklu un trulu dzīvnieku bars, kas, mēles izkāruši, skrien pakaļ vadonim! Vai viņi kaut ko redz tālāk par savu degungalu? Nē, viņi nemaz neprot domāt! Ja viņi mācētu domāt, tad sen būtu pārgājuši pie kreisajiem un paveikuši kaut ko derīgu un praktisku, nevis visu mūžu pļāpājuši bez kādas jēgas un siekalojušies ap nepiepildāmiem sapņiem! Tpū! Ņemiet ikvienu sociālistu vadoni — kas tie ir par cilvēkiem? Skrandaiņi, izkāmējuši sapņotāji, kas sēž uz koka ķeblīšiem savos ūķos un sacer traktātus par pasaules pilnveidošanu. Protams, tie varbūt ir krietni cilvēki — vai tad par Kārli Marksu kāds var teikt kaut ko sliktu? Tomēr pat Kārlis Markss nedarīja nekā cita kā tikai sēdēja un skribelēja, iznīcinādams nabadzību zemes virsū, protams, tikai teorētiski, tā sakot, ar spalvas dīdīšanu. Viņš domās aptvēra visus nabadzības veidus, visas trūkuma pakāpes, garā iztēlojās visas cilvēces ciešanas. Tad viņš, garā iededzies, iemērc spalvu tintē un apraksta lappusi pēc lappuses, piepilda biezas loksnes ar skaitļiem, atņem naudu bagātniekiem un iedod to nabadzīgajiem, taisnīgi sadala milzu summas, pārkārto visas pasaules ekonomiku, apber pārsteigtos trūkumcietējus ar miljardiem — tas viss ir tikai tīri zinātniski, tīri teorētiski! Bet galu galā izrādās, ka savā naivajā aizrautībā viņš vadījies no gluži aplama principa — no cilvēku vienlīdzības! Tpū! Jā, gluži aplama principa! Turpretī vajadzēja nodoties derīgam darbam — atbalstīt liberāļus cīņā par reformām un stiprināt patieso demokrātiju..
Dzerdams ārsts aizsvilās arvien vairāk un spriedelēja bez mitas, pierādīdams savu uzskatu pareizību. Pie vakariņu galda viņš iekarsa vēl vairāk; viņi izdzēra daudz šampanieša, un noskaņa kļuva pavisam trakulīga; pat Minūte, kas sēdēja Nāgelam blakus un līdz šim bija klusējis, pēkšņi sāka piedalīties sarunā, izmezdams dažus vārdus. Adjunkts sēdēja kā mietu norijis, kliedza kā aizkauts, ka notriepis sev svārkus ar olu, tāpēc nedrīkstot pakustēties. Viņš bija pavisam nevarīgs kā bērns. Beidzot atnāca Sāra un grasījās tīrīt adjunkta svārkus, bet advokāts, kas sēdēja blakām, izmantoja gadījumu, saķēra meiteni, pievilka sev klāt un sāka murcīt. Tad pie galda sacēlās briesmīga jezga, visi pielēca kājās, un gāja vaļā īsts jampadracis.
Pa to laiku Nāgels lika uz savu istabu aiznest pilnu grozu ar šampanieti. Drīz viesi atstāja galdu. Adjunkts un advokāts gāja apskāvušies un aiz jūtu pārmēra skaļi dziedāja, bet ārsts no jauna sāka paceltā balsī spriedelēt par sociālismu. Taču uz kāpnēm viņam uzbruka liksta — viņš pazaudēja savu degunkniebi, tas atkal nokrita — droši vien jau desmito reizi — un saplīsa. Abi stikli bija drumslās. Viņš iebāza ietvarus kabatā un visu vakaru bija pusakls. Tas viņu kaitināja, viņš kļuva vēl niknāks, apsēdās blakām Nāgelam un indīgi vaicāja:
— Ja nemaldos, jūs taču esat reliģiozs cilvēks, vai ne?
Viņš jautāja pavisam nopietni un gaidīja atbildi. Brīdi klusējis, viņš piebilda, ka pēc viņu pirmās sarunas — tas bijis Karlsena bērēs — viņam radies tāds iespaids, ka Nāgels patiešām esot reliģiozs cilvēks.
— Es aizstāvēju reliģiozo dzīvi cilvēkā, — Nāgels atbildēja, — ne jau īpaši kristietību, nepavisam ne, bet reliģiozo dzīvi vispār. Pēc jūsu domām, visus teologus vajadzētu pakārt. «Kāpēc?» es jautāju. «Tāpēc, ka viņu loma nospēlēta,» jūs atbildējāt. Tam es nevarēju piekrist. Reliģiozā dzīve — tas ir fakts, ko nevar apstrīdēt.
Turks sauc: «Allahs ir liels!» — un savas ticības dēļ iet nāvē. Norvēģis stāv pie altāra ceļos un vēl šobaltdien dzer Kristus asinis. Katrai tautai ir savs govju zvaniņš, ko tā pielūdz, un šie ticīgie mirst svētlaimīgi. Lietas būtība ir nevis kam tic, bet gan kā tic…
— Mani pārsteidz tādas runas, — ārsts sapīcis teica. — Es sev vēlreiz vaicāju: vai tikai jūs īstenībā neesat maskējies labējais? Mūsdienās cits pēc cita parādās zinātniski darbi, kas kritizē teologus un garīga satura grāmatas, rakstnieki arvien vairāk uzstājas pret sprediķu grāmatām un publiski nosoda teoloģiskus sacerējumus, tomēr jūs joprojām paliekat pie sava un negribat atzīt pat to, ka komēdija ar Kristus asinīm mūsdienās ir galīgi zaudējusi savu nozīmi.
Nāgels mazliet padomāja un tad atbildēja:
— Mans domu gājiens īsumā ir šāds: kāds labums no tā — piedodiet, varbūt es jau kādreiz to esmu vaicājis—, tātad kāds labums no tā, pat spriežot no tīri praktiskā viedokļa, ja mēs dzīvei laupām visu dzejiskumu, visus sapņus, visu skaisto mistiku un pat visus melus? Vai tad jūs zināt, kas ir patiesība? Mēs taču, tikai pateicoties simboliem, virzāmies uz priekšu un mainām šos simbolus atkarībā no tā, kā virzāmies uz priekšu… Bet neaizmirsīsim iedzert, mēs tikai runājam vienā runāšanā!
Ārsts piecēlās un pagājās pa istabu. Viņš pikti palūkojās uz paklāja malu, kas pie durvīm bija atlocījusies, un tūlīt nometās ceļos, lai to izlīdzinātu.
— Tu man šovakar varētu aizdot savas brilles, Hansen, tu tik un tā sēdi un snauduļo, — ārsts aplam nikni teica.
Taču Hansens negribēja dot savas brilles, un ārsts sarūgtināts novērsās. Viņš no jauna apsēdās blakām Nāgelam.
— Jā, tas viss ir tikai tāda vāvuļošana, patiesībā gatavie nieki, — viņš sacīja, — raugoties no jūsu viedokļa.
Var jau būt, ka jums daļēji arī ir taisnība. Paskatieties uz Hansenu, ha-ha-hā, jā, piedod, Hansen, ka es smejos par tevi — advokātu un sociālistu Hansenu. Bet vai tu nepriecājies ikreiz, kad divi krietni pilsoņi saiet ragos un sāk prāvoties? Vai gan kāds tic, ka tu censtos viņus samierināt un tātad nesaņemtu ne šiliņa? Bet svētdienā tu atkal iesi uz strādnieku biedrību un nolasīsi lekciju par sociālistisku valsts iekārtu diviem amatniekiem un vienam miesniekam. «Jā, ikviens saņems atlīdzību pēc savām spējām,» tu teiksi, «viss būs iekārtots taisnīgi, nevienam netiks darīts pāri.» Bet tad pieceļas miesnieks, miesnieks, kurš, dievs ir mans liecinieks, ir tīrais ģēnijs, salīdzinot ar jums visiem, viņš pieceļas un vaicā: «Redzat, manas spējas patērēt ir kā lieltirgotājam, bet kā ražotājs es esmu tikai miesnieks.» Ko tad? Atzīsties — vai tu nenobālētu, ka esi piespiests pie sienas?… Jā, krāc vien, krāc, krākšanā tevi neviens nepārspēs. .