Arsts bija galīgi pilnā, mēle viņam metās, acis asaroja. Pēc brītiņa viņš pievērsās Nāgelam un sadrūmis turpināja: — Starp citu, es nebūt nedomāju, ka tikai teologiem vajadzētu darīt sev galu. Nē, jods parāvis, mums visiem jau sen laiks braukt uz elli, jāizbeidz tas cilvēku dzimums, lai visa zemeslode iet pie velna!
Nāgels saskandināja ar Minūti. Nesagaidījis atbildi, ārsts pārskaitās un skaļi sauca:
— Vai tad jūs nedzirdat, ko es runāju? Mums visiem sen laiks braukt uz elli, es saku! Un jums arī, vai dzirdat? Jums arī!
Ārsts bija pārskaities.
— Jā, — Nāgels atbildēja, — arī es par to esmu domājis. Bet, kas attiecas uz mani, tad man trūkst vīrišķības. — Klusums. — Nē, es melotu, ja apgalvotu, ka man pašreiz pietiek vīrišķības, bet esmu katram gadījumam iepriekš sagādājis drošu līdzekli un nēsāju vienmēr klāt.
Nāgels izvilka no vestes kabatas puspilnu zāļu pudelīti ar uzrakstu «Inde» un parādīja pārējiem.
— Īsta zilskābe, vislabākās markas! — viņš teica. — Bet man nekad nebūs drosmes, tas man liekas briesmīgi grūti. Ārsta kungs, sakiet — vai ar to pietiks? Pusi man vajadzēja jau izlietot, iedot kādam dzīvniekam, un zināt, iedarbība bija lieliska.
Nelielas konvulsijas, purns jocīgi noraustījās, divi trīs smilkstieni, un viss; vārdu sakot mats trijos gājienos.
Ārsts paņēma pudelīti, paraudzījās uz to, dažas reizes pakratīja un teica:
— Ar to pietiek, pilnīgi pietiek… Patiesībā man šo pudelīti vajadzētu jums atņemt, bet, tā kā jums trūkst drosmes, tad…
— Jā, trūkst. Klusums.
Nāgels iebāza pudelīti atpakaļ vestes kabatā. Ārsts aizvien vairāk apreiba, klanījās pār savu glāzi, stiklainām acīm raudzījās apkārt un spļāva uz grīdas. Piepeši viņš uzsauca adjunktam:
— Paklau, ciktāl ir ar tevi, Holtan? Vai tu vēl vari izteikt «ideju asociācija»? Es gan vairs nevaru. Ar labu nakti!
Adjunkts atvēra acis, izstaipījās, piecēlās, piegāja pie loga un sāka blenzt laukā.
Kad atkal ierosījās sarunas, viņš to izmantoja, nepamanīts gar sienu aizlavījās pie durvīm, ātri atvēra tās un, nevienam nemanot izslīdēja ārā. Tā adjunkts Holtans vienmēr mēdza atstāt sabiedrību.
Arī Minūte piecēlās un grasījās iet, bet, kad namatēvs palūdza, lai vēl kādu brītiņu pakavējas, viņš apsēdās. Advokāts Hansens gulēja. Skaidrā prātā vēl bija tikai trīs — students Ejens, Minūte un Nāgels, un viņi uzņēma valodu par literatūru. Ārsts viņos klausījās pievērtām acīm, bet vairs neteica ne vārda. Drīz arī viņš bija aizmidzis.
Students bija daudz lasījis un ļoti cienīja Mopasānu. Nav taču noliedzams, ka Mopasāns dziļi ietiecies sievietes dvēseles dzīlēs, viņš ir visizcilākais mīlestības dzejnieks. Cik drosmīga izdoma, cik apbrīnojama cilvēka sirds pazīšana! Taču Nāgels smieklīgā uztraukumā tūlīt sāka viņam iebilst, sita ar dūri pa galdu, uzbruka visiem rakstniekiem, gandrīz visus iznīcināja, tikai nedaudzi atrada žēlastību viņa acīs. Niknums, kā redzams, bija patiess, jo viņš smagi elpoja, uz lūpām pat parādījās putas.
— Dzejnieki! Jā, nevar noliegt, ka viņi iespiedušies cilvēka sirdī! Bet kas īsti ir šie dzejnieki, šie plātīgie un iedomīgie augstprāši, kam mūsdienās izdevies iegūt tādu pasaules varu, — kas viņi tādi ir? Viņi ir trumi, čūlojumi uz sabiedrības miesas, uztūkuši, iekaisuši augoņi, kuriem drīkst piedurties tikai viegli, piesardzīgi, gandrīz vai godbijīgi, jo viņi necieš skarbāka pieskāriena. Jā, jā, ar dzejniekiem jāapietas laipni, it sevišķi ar stulbākajiem un aprobežotākiem, tā sakot, tukšpauriem, citādi viņi vēl aizmuks uz ārzemēm! He-he-hē, jā, uz ārzemēm! Ak tu pasaulīt, cik uzjautrinoša komēdija! Bet, ja pēkšņi parādās īsts dzejnieks, īsts, apgarots dziesminieks, tad, lieku galvu ķīlā, viņu nostāda zemāk par tādu rupju profesionālu romānu fabricētāju kā Mopasāns. Viņš daudz rakstījis par mīlestību un pierādījis, ka prot sacerēt grāmatas, kam ir noiets. Tiesa kas tiesa! Turpretī mazai, bet spožai zvaigznei, īstam dzejniekam šā vārda pilnā nozīmē — Alfrēdam de Misē, kam mīlestība nebija šabloniska juteklība, bet smalka un liega pavasara melodija, kas skan viņa varoņu dvēselēs, Alfrēdam de Misē, kura vārdi spožām liesmām apmirdz ik rindiņu, — šim dzejniekam ir divreiz mazāk cienītāju nekā jūsu niecībai Mopasānam ar viņa vulgāro un neapgaroto stakles apdzejošanu..
Nāgels vairs nevarēja rimties. Viņš atrada ieganstu uzbrukt arī Viktoram Igo un vispār raidīja pie velna visus pasaules slavenākos rakstniekus. Lai viņam atļaujot minēt mazu piemēru kāda pasaulslavena dzejnieka tukšvārdībai.
— Dzirdat: «Kaut tavs tērauds būtu tik ass kā pēdējais tavs «nē»!» Vai neskan labi? Kā jums liekas, Gregora kungs?
Nāgels uzmeta Minūtem pētīgu mirkli. Nenolaizdams skatienu no Minūtes, viņš vēlreiz atkārtoja šo vārsmu. Minūte neatbildēja, tikai iepleta savas zilās acis un apjukumā iedzēra krietnu malku no glāzes.
— Jūs minējāt Ibsenu, — Nāgels, joprojām uzbudināts turpināja, lai gan neviens nebija minējis šo vārdu. — Manuprāt, Norvēģijā ir tikai viens dzejnieks, bet tas nekādā ziņā nav Ibsens. Ibsens ir izdaudzināts domātājs. Bet kā var neatšķirt lētu spriedelēšanu no patiesas domāšanas? Mēdz cildināt Ibsena slavu, viņa drosmi. Vai nevajadzētu kaut mazliet atdalīt drosmi vārdos no drosmes darbos, skaļu pašmāju dumpošanos no nesavtīgas un revolucionāras sacelšanās? Pirmā tikai aizkurlina ausis teātrī, turpretī otra ar savu gaismu apstaro dzīvi. Norvēģu dzejnieku, kas cīnās nevis ar šķēpu, bet ar spraužamadatu, nevar uzskatīt par īstu norvēģu dzejnieku. Bet ko lai dara, ir taču jārosās, citādi neiegūsi čaklas skudras slavu. Jā, nudien, ir visai interesanti šo traci vērot iztālēm. Trokšņa un kliegšanas tur tikpat daudz kā Napoleona karalaukā, arī varoņdarbu ne mazāk, toties briesmu un riska ne vairāk kā franču divkaujā. He-he-hē!… Nē, tam, kas grib sacelties, nemaz nav jābūt šādam literatūras spīdeklim, kam par cīņu ir gluži abstrakts priekšstats vācu profesoru garā, tam jābūt cilvēkam, kas spējīgs darboties, kas gatavs pirmais mesties dzīves cīniņa virpulī. Revolucionārā sajūsma Ibsenu nekad neuzvedīs uz plāna ledus, bet spriedelēšana par varonību ir tikai šaura, nožēlojama resora teorija, salīdzinot ar šo kvēlo, liesmaino aizrautību. Galu galā viena varbūt ir tikpat laba kā otra, ja jau mēs visi krītam pie zemes tādas sieviešu nodarbošanās priekšā kā grāmatu rakstīšana plašai publikai. Lai cik nožēlojama tā būtu, tomēr katrā gadījumā nav mazāk vērtīga par Tolstoja nekautrīgo filozofisko pļāpāšanu. Lai velns parauj to visu!
— Visu? Lai velns parauj visu?
— Jā, gandrīz visu. Starp citu, viens īsts dzejnieks mums tomēr ir — Bjernsons savos labākajos brīžos. Viņš mums ir vienīgais, tiešām vienīgais…
— Bet vai lielākā daļa iebildumu pret Tolstoju neskar arī Bjernsonu? Vai tad Bjernsons nav tikai sludinātājs, tikumības sprediķotājs, parasts, garlaicīgs sirmgalvis, amatniecisks rakstnieks vai kaut kas tamlīdzīgs?