— Nē! — Nāgels skaļi iekliedzās un, satraukumā strauji žestikulēdams, sāka aizstāvēt Bjernsonu. Bjernsonu un Tolstoju nemaz nevarot salīdzināt kaut vai tāpēc, ka pret to saceltos pat jebkura nejauši sastapta agronoma nožēlojamais saprāts, nemaz nerunājot par to, ka šāds spriedums nesaderētos ar viselementārākām cilvēciskām jūtām. Pirmkārt, Bjernsons esot tāds pats ģēnijs kā Tolstojs. Viņš, Nāgels, gan visai augsti nevērtējot parastos, ikdienišķos ģēnijus, tomēr jāatzīst, ka viņu līmeni Tolstojs ir sasniedzis, turpretī Bjernsons pacēlies daudz augstāk. Tas tomēr netraucējot Tolstojam sarakstīt grāmatas, kas ir daudz labākas nekā vairums Bjernsona grāmatu.
Bet ko tas pierāda? Labas grāmatas taču raksta arī dāņu kapteiņi, norvēģu gleznotāji un anglietes. Otrkārt, Bjernsons ir dižens cilvēks, varena personība, nevis abstrakts jēdziens. Jā, viņš ir dzīvs cilvēks, viņš rosās uz mūsu grēcīgās zemes, un viņam vajadzīga četrdesmit reižu lielāka dzīves telpa nekā parastajiem mirstīgajiem. Viņš neslienas kā sfinksa cilvēku priekšā un neizliekas dižens un noslēpumains kā Tolstojs savā stepē vai Ibsens savā kafejnīcā, Bjernsona sirds ir kā mežs vētrā, viņš cīnās, visam dzīvo līdzi un lieliski noplicina savas slavas laurus to cilvēku acīs, kuri sēž kafejnīcā «Grand». Viņš ir kā ar cirvi tēsts, viņš ir varens gars, viens no nedaudzajiem, kas dzimuši, lai būtu vadoņi. Stāvēdams tribīnē, viņš ar vienu rokas mājienu spēj apklusināt svilpšanu. Viņa smadzenēs nerimtīgi rodas jaunas domas, tām tur kļūst par šauru, tās laužas uz āru; viņš uzvar triumfāli, kļūdās rupji, bet kā vienā, tā otrā izpaužas viņa personība, viņa gars. Bjernsons ir mūsu vienīgais dzejnieks ar patiesu iedvesmu, ar dievišķu dzirksti. Viņā pēkšņi sāk kaut kas skanēt — tā vasaras dienā iešalcas kviešu druva, kad tai pārskrien pāri vējš, un kviešu druva šalko un šalko, un drīz nav dzirdams vairs nekas cits, vienīgi šī šalkoņa; un tā mūs apbur visas viņa dvēseles norises — ģēnija izpausmes. Salīdzinot ar Bjernsonu, Ibsena daiļrade ir tīri mehānisks kantora darbs. Ibsena dzejā nav nekā cita kā vienīgi atskaņas, kas skrapstēdamas pielāgojas cita citai, bet viņa lugas ir koka gabali, kas sadalīti cēlienos. Kāda velna pēc tas vajadzīgs… Nu labi, pietiek! Uz jūsu veselību, kungi!
Pulkstenis bija divi. Minūte nožāvājās. Piekusis pēc aizvadītās darba dienas, Nāgela bezgalās spriedelēšanas nogurdināts, viņš atkal piecēlās un dzīrās iet projām.
Kad viņš jau bija no visiem ardievojies un piegājis pie durvīm, notika kāds neparedzēts atgadījums, kas viņu atkal aizturēja, — kāds pavisam sīks atgadījums, kam vēlāk, kā izrādījās, bija milzīga nozīme: ārsts atmodās un izstaipīja rokas, bet aiz neredzības apgāza vairākas glāzes. Nāgelu, kurš sēdēja ārstam vistuvāk, visgarām apšļakstīja šampanietis. Viņš pielēca kājās, smiedamies purināja slapjo vesti un skaļi uzsauca «urā!».
Minūte tūlīt metās palīgā, paķēra salveti, izrāva kabatas lakatiņu un sāka tīrīt Nāgelu. Visvairāk cietusi bija veste, ja Nāgels uz mirkli to novilkšot, viss tūdaļ būšot kārtībā. Taču Nāgels atteicās. No šīs kņadas pamodās arī advokāts un arī iesaucās «urā!», lai arī nezināja, kas īsti te notiek. Minūte atkal lūdza Nāgelu uz mirkli novilkt vesti. Nāgels tikai skurināja galvu. Piepeši viņš paraudzījās uz Minūti — kaut kas viņam iešāvās prātā. Viņš uzreiz novilka vesti un ātri atdeva to Minūtem.
— Lūdzu! — viņš teica. — Nosusiniet to un paturiet sev! Jā, paturiet to sev, jums taču nav vestes. Cietiet klusu, nekādu iebildumu! Es jums to no visas sirds novēlu, mīļais draugs. — Bet, kad Minūte joprojām atteicās, Nāgels iespieda vesti viņam paduse, atvēra durvis un draudzīgi izstūma viņu ārā.
Un Minūte aizgāja.
Tas norisinājās tik aši, ka tikai Ejens, kurš sēdēja tuvāk durvīm, to pamanīja.
Advokāts dzērāja iekarsībā ieteica saplēst arī pārējās glāzes. Nāgels neiebilda, un visi četri pieaugušie vīrieši uzjautrinājās, sviezdami glāzi pēc glāzes pret sienu. Pēc tam viņi atkal dzēra, tagad no pudelēm, bļaustījās kā piedzērušies matroži un dejoja, sastājušies lokā. Dzīres beidzās tikai ap četriem no rīta. Ārsts bija pilns ka mārks.
Students Ejens durvīs pagriezās pret Nāgelu un teica:
— Bet to, ko jūs sacījāt par Tolstoju, tikpat labi var attiecināt arī uz Bjernsonu.
Jūs neesat konsekvents savos spriedumos..
— Ha-ha-hā! — ārsts smējās locīdamies. — Viņš prasa konsekvenci!… Tik vēlā stundā! Vai jūs, mīļais cilvēk, varat izteikt «ideju asociācija»? Nāciet, es palīdzēšu jums nokļūt līdz mājām… Ha-ha-hā! Šādā stundā!…
Vairs nelija. Taču debesis joprojām bija apmākušās, bet laiks rāms, un šķita, ka diena būs jauka.
XIV
Otrā rītā agri Minūte atkal bija ieradies viesnīcā. Klusi viņš iegāja Nāgela istabā, nolika uz galda viņa pulksteni, dažus papīrus, zīmuļa galu un mazo indes pudelīti un gribēja tikpat klusi aiziet, bet pēkšņi pamodās Nāgels un piespieda Minūti paskaidrot, kāpēc viņš atnācis.
— Šīs mantas es atradu jūsu vestes kabatā, — Minūte skaidroja.
— Vestes kabatā? Jā, piķis un zēvele, tas tiesa! Cik tad ir pulkstenis?
— Astoņi. Bet jūsu pulkstenis ir apstājies, es negribēju to uzvilkt.
— Ceru, ka zilskābi jūs nebūsiet izdzēris? Minūte pasmaidīja un papurināja galvu.
— Nē, — viņš atbildēja.
— Pat neesat nogaršojis? Pudelīte bija pilna līdz pusei, dodiet, es paskatīšos.
Minūte iedeva viņam pudelīti, lai viņš pārliecinātos, ka šķidruma tajā ir tikpat, cik bijis.
— Labi! Tātad pulkstenis ir astoņi? Laiks celties… Jā, kamēr atceros, vai jūs, Gregor, varētu man pagādāt vijoli? Es pamēģināšu, varbūt varētu iemācīties… Ak, blēņas! Patiesībā es gribu pirkt vijoli un uzdāvināt to kādam paziņam, man pašam nemaz to nevajag. Tātad pagādājiet man vijoli, lai kur to izrautu!
Minūte apsolījās darīt visu, kas viņa spēkos.
— Tūkstoškārt pateicos! Un gadījumā pienāciet atkal, ceļu jūs zināt. Ar labu rītu!
Pēc stundas Nāgels jau bija mācītāja mājas mežā. Zeme pēc vakardienas lietus vēl bija slapja, bet saule slēpās mākoņos un nesildīja. Nāgels apsēdās uz akmens un sāka lūkoties uz ceļu. Valgajā zālē viņš tūlīt pamanīja pēdas un bija gandrīz pārliecināts, ka tās ir Dagnijas pēdas, ka viņa aizgājusi uz pilsētu. Viņš diezgan ilgi un veltīgi gaidīja, līdz nolēma iet viņai pretī un piecēlās no akmens.
Un viņš tiešām nebija maldījies, jau mežmalā satika jauno sievieti. Rokā viņai bija grāmata — Skramas «Ģertrūde Kolbjernsena».
Viņi mazliet parunāja par šo grāmatu, tad Dagnija sacīja:
— Vai varat iedomāties.. mūsu suns nobeidzās.
— Tiešām? — Nāgels atvaicāja.
— Jā, pirms dažām dienām. Atradām to jau beigtu. Nesaprotu, kā tas varēja notikt.
— Manuprāt, jums bija ļoti pretīgs suns; piedodiet, lūdzu, bet dogu strupais, uzrautais purns man vienmēr atgādina nekaunīga cilvēka seju, tāpēc šie suņi man nepatīk. Kad tas raugās uz cilvēku, lūpu kaktiņi tam noslīgst, it kā viņš visu laiku ciestu pasaules sāpes. Es tiešām priecājos, ka jūsu suns ir pagalam.
— Kaunieties!…
Bet Nāgels viņu nervozi pārtrauca, gribēdams tā vai cita iegansta pēc izbeigt sarunu par suni un pāriet uz citu tematu. Viņš pēkšņi sāka stāstīt par kādu cilvēku, ko reiz saticis un kas tiešām bijis reti jocīgs. Šis cilvēks mazliet raustījis valodu, bet to nemaz neslēpis, tieši otrādi, pat tīšām stomījies, lai izceltu savu trūkumu. Turklāt viņam bijis visdīvainākais uzskats par sievietēm. Viņš bieži mēdzis izklāstīt kādu notikumu Meksikā, kas viņa stāstījumā izklausījies ārkārtīgi komiski. Reiz ziemā tur iestājies īsts spelgonis, termometri no aukstuma pārsprāguši un cilvēki neuzdrīkstējušies iet āra no mājas. Tomēr kādu dienu šim cilvēkam bijis jādodas uz kaimiņu ciemu, viņš gājis pa klaju vietu, tikai retumis pagadījusies kāda mājiņa, un saltais vējš zēvelējis tieši sejā. Un šajā briesmīgajā salonā piepeši no kādas būdiņas izskrien pusplika sieviete, drāžas viņam pakaļ un viena laidā kliedz: «Jums ir balts deguns! Piesargieties, jūs nosaldēsiet degunu!» Sievai bijusi rokā pavārnīca, piedurknes atrotītas. Viņa pa logu ieraudzījusi ejam garam šo svešinieku, kam deguns aukstumā kļuvis pavisam balts, pametusi savu darbu un skrējusi viņam pakaļ, lai viņu brīdinātu. Ha-hā, vai jūs kaut ko tādu esat dzirdējusi? Viņa stāv ledainajā vējā uzrotītām piedurknēm, un uz viņas labā vaiga parādās mazs, balts plankumiņš, kas pamazām izplešas pa visu vaigu. He-he-hē, tiešām neticami, vai ne?… Bet, par spīti šim un citiem piemēriem par sieviešu pašaizliedzību, šis stomiķis tomēr šajā ziņa bijis visai nepiekāpīgs. «Sievietes ir dīvaini un neaprēķināmi radījumi,» viņš man teica, pat nepaskaidrodams, kāpēc tā domā. «Tīrais brīnums, kas viņām reizēm iešaujas prātā,» viņš sacīja un izstāstīja šādu notikumu. «Man bija draugs, kas iemīlējās kādā meitenē, ko sauca par Klāru. Viņš līda vai no ādas laukā, lai iekarotu šo meiteni, bet Klāra par viņu negribēja ne dzirdēt, kaut gan viņš bija skaists un cienījams jauns vīrietis. Šai pašai Klārai bija māsa, ārkārtīgi neglīta, greiza un kupraina būtne, bet kādā jaukā dienā mans draugs bildināja tieši viņu. Dievs vien zina, kāpēc viņš to darīja, varbūt aiz zināma aprēķina, bet varbūt bija šai neglītenē pat iemīlējies. Bet ko nu dara Klāra? Jā, uzreiz parādās sievietes daba visa savā būtībā. Klāra krīt histērijā, Klāra saceļ velnišķu skandālu. «Viņš taču gribēja precēt mani!» viņa sauc.