«Bet mani viņš nedabūja, es neparko pie viņa neietu!» Bet kā jūs domājat, vai viņš apprecēja viņas kupraino māsu, kurā, redzams, bija tik stipri iemīlējies? Nē! Tieši tur jau ir tas āķis! Klāra negribēja viņu atdot kuprītei!
He-he-hē! Ja viņš vispirms gribēja precēt viņu pašu, tad tagad nedabūs viņas māsu, lai gan diezin vai kāds cits kuprītei vēl piedāvās roku. Un tā mans draugs nedabūja nevienu no māsām…» Tas bija viens no daudzajiem šā stomiķa stāstiem.
Viņš prata stāstīt tik valdzinoši tieši tāpēc, ka stostījās. Viņš vispār bija ļoti mīklains cilvēks. . Vai es jūs garlaikoju?
— Nē, — Dagnija atbildēja.
— Jā, ļoti mīklains cilvēks. Viņš bija gauži mantkārīgs un vienlaikus arī zaglīgs, pievāca visu, kas gadījās pa rokai, piemēram, ādas siksnas pie vagonu logiem, aiznesa tās uz mājām, kas zina, varbūt ievajadzēsies. Izdarīt šādu piesavināšanos viņam tīrais nieks! Reiz viņu šādā sīkā zādzībā pat pieķēra. Taču dažkārt viņu pārņēma tāds noskaņojums, ka viņš sāka svaidīt naudu uz visām pusēm. Reiz viņš iedomājās sarīkot lielu izbraukumu. Paziņu tai pilsētā viņam nebija, tāpēc viņš pats sev noīrēja divdesmit četras ekipāžas. Divdesmit trīs ekipāžas brauca pa priekšu, divdesmit ceturtajā sēdēja viņš pats, lepni noraudzīdamies garāmgājējos un juzdamies lepns kā dievs..
Nāgels runāja vienā runāšanā, tomēr bez panākumiem — Dagnija gandrīz nemaz neklausījās. Tad viņš apklusa un iegrima domās. Velns parāvis, kāpēc viņš te gvelž šīs muļķības, kāpēc vienmēr izturas kā āksts! Nogurdinājis jauno dāmu — turklāt savu sirdsdāmu — ar stāstiem par nosaldētiem deguniem un divdesmit četrām ekipāžām! Un pēkšņi viņš atcerējās, ka reiz jau bija pamatīgi izgāzies ar stāstu par eskimosu un vēstuļu mapi. To atceroties, viņš tumši pietvīka, neviļus nodrebēja un palēnināja soļus. Ka tevi piķis, kādēļ viņš neprot savaldīties? Tiešām kauns! Tik muļķīgi muldēdams, viņš sevi padara par ākstu, pazemo un attālina no mērķa par nedēļām un pat mēnešiem. Ko gan Dagnija par viņu domā?
— Cik dienu vēl atlicis līdz labdarības bazāram? — viņš vaicāja.
Viņa pasmaidīja un atbildēja:
— Kādēļ jūs visu laiku tikai runājat un runājat? Kādēļ esat tik nervozs?
Šis jautājums nāca tik negaidīts, ka Nāgels mirkli samulsis raudzījās uz jauno sievieti. Tad atbildēja:
— Kjelanas jaunkundze, toreiz, kad mēs tikāmies pēdējo reizi, es apņēmos, ja man būs atļauts jūs vēlreiz sastapt, runāt par visu, tikai ne par to, ko jūs man aizliedzāt pieminēt. Es mēģinu turēt savu solījumu. Līdz šim tas man izdevies. Viņa balss bija aizžņaugta, sirds strauji pukstēja.
— Jā, — viņa atbildēja, — solījumus vajag turēt, solījumus nedrīkst pārkāpt. — To viņa teica it kā vairāk pati sev nekā Nāgelam.
— Jau pirms jūsu atnākšanas es cieši nolēmu mēģināt savu solījumu turēt, es zināju, ka jūs te sastapšu.
— Kā jūs to varējāt zināt?
— Redzēju jūsu pēdas uz ceļa.
Dagnija uzmeta viņam skatienu, bet klusēja. Pēc brītiņa viņa teica:
— Jums ir apsieta roka — vai esat ievainots?
— Jā, — viņš atbildēja, — man iekoda jūsu suns. Viņi apstājās un raudzījās viens otrā. Nāgels žņaudzīja rokas, it kā viņam būtu mokoši turpināt.
— Katru nakti es nācu uz šo mežu, stāvēju pie jūsu logiem, pirms likos gulēt.
Piedodiet man, tas taču nav nekāds pārkāpums! Jūs man to aizliedzāt, tomēr es tā darīju, citādi nevarēju. Jūsu suns man iekoda, viņš cīnījās par savu dzīvību; es viņu nogalināju, es iedevu viņam indi, tāpēc ka viņš vienmēr rēja, kad es atnācu pie jūsu logiem, lai pateiktu jums arlabunakti.
— Ak tad jūs nogalējāt mūsu suni! — viņa izsaucās.
— Jā, — Nāgels atbildēja. Klusums.
Viņi joprojām stāvēja un raudzījās viens uz otru. Nāgels smagi elpoja.
— Es biju gatavs izdarīt daudz ko ļaunāku, lai tikai redzētu jūs, — viņš atsāka. — Jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti es ciešu, kā nakti un dienu esmu nodevies tikai jums, nē, jums par to nav ne mazākās nojausmas. Es runāju ar cilvēkiem, smejos, pat sarīkoju jautras dzīres — šonakt pie manis arī bija viesības līdz četriem no rīta, beigās mēs saplēsām visas glāzes, — tomēr dziedot un dzerot es domāju tikai par jums, un tas viss mani galīgi nomāc. Es vairs ne par ko neinteresējos, nezinu, kas ar mani notiks. Esiet pret mani līdzcietīga kaut vai tikai vienu mirkli, man jums kaut kas sakāms. Tikai nebaidieties, es jūs neizbiedēšu un arī nekārdināšu, bet man ar jums jārunā, jo citādi es nevaru…
— Redzu, ka jūs nemaz neesat kļuvis prātīgāks, — viņa skarbi sacīja. — Jūs taču apsolījāt. .
— Jā, laikam gan, es vairs nezinu, droši vien solījos būt prātīgs. Bet tas man ir tik grūti. Nu labi, es būšu prātīgs, varat paļauties uz mani. Bet kā lai to panāku, vai jūs zināt? Iemāciet mani! Vai zināt, reiz es biju nonācis tiktāl, ka dienas laikā gribēju ielauzties jūsu mājā, atvērt durvis un iet tieši pie jums, kaut arī jūs tur nebūtu viena!
Bet es visiem spēkiem cīnījos pret šo iegribu, varat man ticēt, jā, esmu jūs pat aprunājis un mēģinājis iznīcināt jūsu varu pār mani, pazemodams jūs citu priekšā.
To neesmu darījis aiz atriebības, nē, ticiet man, es nudien esmu nonācis pilnīgā izmisumā. Es tā rīkojos, lai mazliet uzmundrinātu pats sevi, mācījos sakost zobus, lai galīgi nezaudētu pašcieņu pats savās acīs. Tāpēc es tā rīkojos. Bet nezinu, vai tas man ko palīdzēja. Es pat gribēju aizbraukt, jau biju sasaiņojis mantas, tomēr galu galā atmetu šo nodomu. Kā lai es spētu braukt projām! Drīzāk es sekotu jums, ja jūs aizbrauktu. Un, ja es jūs neatrastu, tad braukātu apkārt pa jūsu pēdām, līdz beidzot jūs atrastu. Un, kad būtu pārliecinājies, ka visi mani pūliņi ir veltīgi, es iemācītos iztikt ar mazumiņu un beidzot justos laimīgs, satiekot cilvēku, kas reiz bijis jums tuvs, teiksim, draudzeni, kura turējusi jūs aiz rokas, kurai jūs labajās dienās esat uzsmaidījusi. Un tā es dzīvotu. Vai es varu aizbraukt no šejienes? Turklāt patlaban ir vasara, šis mežs ir mana svētnīca, visi putni mani pazīst, tie raugās uz mani, kad es rītos te atnāku, pieliec galviņas un sāk dziedāt. Nemūžam neaizmirsīšu, ka pilsēta bija greznota karogiem, kad es pirmajā vakarā te ierados!. . Tas mani ārkārtīgi ietekmēja, ielēja sirdī dīvainu laimes izjūtu. Es ik dienas staigāju pa to pašu ceļu, pa kuru ejat jūs, un dažreiz man izdodas samanīt jūsu pēdas, kā, piemēram, šodien, un tad es gaidu, kamēr jūs nāksiet garām, paslēpjos mežā, notupstos aiz akmens un jūs gaidu. Pēc mūsu pēdējās tikšanās esmu jūs šādi redzējis divas reizes, turklāt vienu reizi es gaidīju sešas stundas. Visas šīs sešas stundas nogulēju aiz akmens, nepiecēlos aiz bailēm, ka jūs nākdama mani ieraudzīsiet. Diezin kur jūs todien tik ilgi kavējāties…