— Es biju pie Andreseniem, — viņa pēkšņi teica.
— Jā, iespējams, beidzot es jūs redzēju nākam. Jūs nebijāt viena, bet es jūs redzēju ļoti labi un, gulēdams aiz akmens, sveicināju. Pēkšņi jums kaut kas ienāca prātā, jūs pagriezāt galvu un paraudzījāties uz šo akmeni…
— Bet paklausieties!… Jūs trīcat tā, it kā es jums taisītos pasludināt nāves spriedumu..
— Tā tas arī ir, es to ļoti labi saprotu. Jūsu acis ir tik saltas kā ledus.
— Jā, reiz tam tiešām jādara gals, Nāgela kungs! Ja jūs pats labi padomāsiet, tad atzīsiet, ka neizturaties pareizi pret to, kura te nav klāt. Vai nav tiesa, iedomājieties sevi viņa vietā… Turklāt jūs arī mani nomokāt. Ko jūs īsti no manis gribat? Teikšu jums reizi par visām reizēm: es savu solījumu turēšu, es viņu mīlu! Tā, tagad tas jums, cerams, ir skaidrs. Esiet piesardzīgāks, es tiešām negribētu ar jums tikties, ja jūs neievērosiet manu vēlēšanos. Runāju pavisam vaļsirdīgi.
Dagnija bija saviļņota, viņas lūpas trīsēja, viņa pūlējās valdīt asaras. Tā kā Nāgels klusēja, viņa piebilda:
— Jūs varat mani pavadīt līdz mājām, ja vēlaties, tikai ar noteikumu, ka nedarīsiet neko tādu, kas mums abiem nepatiktu. Pastāstiet kaut ko, es labprāt klausos.
— Jā, — viņš piepeši skaļā, gavilējošā balsī izsaucās, it kā būtu kļuvis pavisam cits cilvēks. — Ja vien es drīkstu jūs pavadīt! Es nudien… Kad jūs dusmojaties, tad aplejat mani kā ar aukstu ūdeni, ja lūkojaties manī tik nikni, es sastingstu…
Ilgu laiku viņi kūla visādus niekus. Viņi gāja tik lēnām, ka gandrīz nemaz netika uz priekšu.
— Ak, kā viss smaržo, kā viss smaržo! — viņš izsaucās. — Kā pēc lietus aug zāle un puķes! Nezinu, vai jūs interesē koki? Tas ir tik savādi, bet es jūtu noslēpumainu radniecību ar katru koku mežā. Liekas, reiz esmu bijis daļiņa no meža; kad te stāvu un raugos apkārt, manī pamostas it kā tālas atmiņas. Apstājieties mirkli! Vai dzirdat, kā gavilē putni, priecādamies par sauli? Tie ir kā bez prāta, galīgi traki, lido mums virsū, neko neredz.
Un viņi gāja tālāk.
— Es vēl atceros un it kā redzu acu priekšā laivu ar zilo zīda pusmēness buru, par kuru jūs stāstījāt, — viņa teica. — Tas bija tik skaisti! Kad debesis tik augstas un tālas kā patlaban, man liekas, es pati šūpojos viļņos un makšķerēju ar sudraba makšķeri.
Nāgels jutās laimīgs, ka Dagnija vēl atceras šo Jāņu vakara noskaņu, viņa acis kļuva valgas, viņš siltā balsī sacīja:
— Jā, pareizi, tieši jūs vislabāk iederētos tādā laivā. Kad viņi bija nonākuši meža vidū, Dagnija piepeši neuzmanīgi ievaicājās:
— Cik ilgi jūs te paliksiet?
Viņa tūliņ to nožēloja un labprāt būtu atsaukusi savus vārdus, taču nomierinājās, redzēdama, ka Nāgels pasmaida un izvairās no tiešas atbildes. Viņa juta pateicību par šo taktisko izturēšanos, viņš droši vien bija manījis viņas samulsumu.
— Es taču dzīvoju turpat, kur jūs, — Nāgels atbildēja. — Palikšu te, kamēr man pietiks naudas, — viņš vēl piebilda. — Vārdu sakot, ne pārāk ilgi.
Dagnija palūkojās uz viņu, arī pasmaidīja un jautāja: — Ne pārāk ilgi? Bet jūs taču esat bagāts, tā esmu dzirdējusi.
Viņa sejā atkal pavīdēja agrākā noslēpumainā izteiksme, un viņš atbildēja: — Bagāts? Klausieties, pilsētā klīstot valodas, ka es esmu īsts naudasmaiss, ka man pieder vērtīgs lauku īpašums, — tas nav tiesa, lūdzu, neticiet šīm baumām, tās ir tikai blēņas! Nekāda lauku īpašuma man nav, tikai mazs zemes gabaliņš, turklāt tas nepieder man vienam, bet arī manai māsai. Un tas ir aplikts ar parādiem un citām saistībām. Tā tas ir patiesībā.
Viņa neticīgi iesmējās.
— Jā, jūs jau vienmēr runājat patiesību, ja stāstāt par sevi, — viņa piemetināja.
— Vai jūs man neticat? Jūs šaubāties? Tad ļaujiet man pateikt, lai gan tas mani pazemo, ļaujiet man pateikt visu sakarību. Jūs droši vien zināt, ka jau pirmajā dienā, kad atbraucu šai pilsētā, es nogāju kājām piecas jūdzes līdz tuvākajai pilsētai, lai nosūtītu no turienes pats sev trīs telegrammas, kur minēta liela naudas summa un īpašums Somijā. Pēc tam es šīs telegrammas atstāju vairākas dienas atplēstas uz galda, lai ikviens viesnīcā varētu tās izlasīt. Vai tagad jūs man ticat? Vai tad runas par manu bagātību nav krāpšana?
— Pieņemot, ka jūs patlaban sevi atkal neapmelojat.
— Atkal? Jūs alojaties, jaunkundz. Piesaucu dievu debesīs par liecinieku, ka es nemeloju! Tā!
Klusums.
— Bet kādēļ jūs tā darījāt, kādēļ sūtījāt sev šīs telegrammas?
— Jā, redzat, tas iznāktu garš stāsts, ja es gribētu jums to izskaidrot, pārāk garš…
Nu jā, to var pateikt arī pāris vārdos — es to darīju, lai pūstu miglu acīs, lai pievērstu sev uzmanību. He-he-hē, tā tas patiesībā ir!
— Tagad jūs melojat!
— Velns lai mani parauj, zvēru, ka ne! Klusums.
— Jūs esat savāds cilvēks. Dievs vien to zina, ko jūs domājat un gribat panākt.
Vispirms jūs te staigājat un… jā, nekautrējaties atzīties man savās kvēlajās jūtās, bet, kad es ar dažiem vārdiem atgādinu, lai esat prātīgs, jūs pēkšņi izliekaties par zemiskāko šarlatānu, meli un krāpnieku. Šīs pūles jūs sev varat aiztaupīt — mani neietekmē nedz viens, nedz otrs. Esmu pārāk nosvērts cilvēks. Tik liela ģenialitāte man nav saprotama!
Viņa pēkšņi jutās aizvainota.
— Nekādu īpašu ģenialitāti es patlaban netaisos parādīt. Zaudētājs tik un tā esmu es — kādēļ gan lai pūlētos?
— Bet kāpēc jūs man stāstāt par sevi visādas neķītrības, tiklīdz rodas izdevība? — viņa dusmīgi izsaucas.
Un Nāgels gausi, pilnīgi apvaldīti atbildēja:
— Lai jūs ietekmētu, jaunkundz.
Viņi atkal apstājās un raudzījās viens uz otru. Viņš atsāka:
— Man jau agrāk bija prieks pastāstīt jums dažus vārdus par savu metodi. Jūs vaicājāt, kādēļ es izpļāpāju savus noslēpumus, kas man kaitē un ko es varētu neatklāt? Es atbildēju: mērķtiecīgi, aiz aprēķina. Es, piemēram, domāju, ka mana vaļsirdība jūs tomēr mazliet ietekmē, lai gan jūs to noliedzat. Es tomēr domāju, ka iedvesu jums zināmu cieņu ar nesaudzīgo vienaldzību, kādu izrādu pats pret sevi. Un, kaut arī izrādītos, ka mans aprēķins ir nepareizs, jūs man tik un tā esat zudusi, tur nekā vairs nevar glābt. Cilvēks var nonākt līdz tādam stāvoklim, tas ir izmisums, spēle par visu banku. Es pats palīdzu jums sevi apsūdzēt un, cik nu manas niecīgās spējas atļauj, palīdzu jums sevi atgrūst, atgrūst arvien tālāk. Kāpēc es to daru? Tāpēc, ka mana sirds liedz sevi cildināt, lai kaut ko panāktu tik nožēlojamā kārtā, šādus vārdus es nevaru dabūt pār lūpām. Bet — jūs teiksiet — varbūt es aplinkus lūkoju panākt to pašu, ko citi panāk ar naivu vaļsirdību? Ak… Starp citu, es negribu sevi aizstāvēt. Sauciet to par krāpšanu, kāpēc gan ne, tas ir pilnīgi pareizi; gribu vēl piebilst, ka tā ir atklāta krāpšana. Labi, tātad krāpšana, es neaizstāvos. Jums taisnība, mana būtība ir viena vienīga blēdīšanās. Bet vai, mazums cilvēku neiztiek bez meliem, lielākā vai mazākā mērā visi pie tiem ķeras. Taču meli paliek meli, vienalga, slēpti vai atklāti. Jūtu, ka atkal sēžos mugurā savam jājamzirdziņam un labprāt ar to pajādelētu… Bet nē, to es nedarīšu! Dievs augstais, kā tas viss mani nogurdinājis! Es saku sev: lai notiek kas notikdams, un beigas!… Kas gan varētu domāt, ka, piemēram, ārsta Stēnersena mājā viss nav kārtībā? Es nemaz neapgalvoju, ka tur kaut kas nav kārtībā, es tikai vaicāju, vai kāds cilvēks varētu ticēt, ka šajā godājamā ģimenē kaut kas nav kārtībā. Ģimenē ir tikai divi locekļi, vīrs un sieva, bērnu viņiem nav, nekādu lielu rūpju arī nav, bet vai galu galā tur vēl nav kāds trešais? Vienīgi dievs zina, ka tur varbūt tiešām ir kāds trešais, kāds jauns cilvēks, uzticams mājas draugs, pilnvarotais Reinerts. Ko tur lai saka? Varbūt vainīgas ir abas puses. Varbūt pat ārsts to zina, tomēr nekā nespēj darīt, katrā ziņā vakarnakt viņš ļoti daudz dzēra, viss viņam bija apriebies, viss pasaulē, jā, viņš pat ieteica cilvēci iznīdēt ar zilskābi, lai visa zemeslode ejot pie velna. Nabadziņš!… Bet viņš nebūt nav vienīgais, kas līdz ceļiem iestidzis melos, pat ja nerēķinātu mani, Nāgelu, kas iegrimis melos līdz kaklam. Ja es, piemēram, minēšu Minūti? Skaidra dvēsele, taisnīgs cilvēks, moceklis!