— Keivor! — es iesaucos.
— Jā?
— Varbūt tā ir mirusi pasaule .. . bet…
Kaut kas piesaistīja manu uzmanību. Es biju ievērojis starp šīm «skujām» daudzus sīkus, apaļus bum- bulīšus, un tagad man šķita, ka viens no tiem sakustējās.
— Keivor! — es čukstēju.
— Kas ir?
Bet es tūlīt neatbildēju. Es neticīgi blenzu uz nogāzi. Kādu mirkli es nespēju ticēt pats savām acīm.
Izgrūdis neartikulētu skaņu, es sagrābu Keivora roku.
— Skatieties! — es kliedzu, atguvis valodu, un rādīju: — Tur! Jā! Un tur arī!
Keivora skatiens sekoja manam rādošajam pirkstam.
— Ehē! — viņš iesaucās.
Kā lai es aprakstu to, ko redzēju? Tas bija tik niecīgs atklājums un tomēr šķita tik brīnumains, tik saviļņojošs. Es jau teicu, ka starp nogāzē izkaisītajām, nūjiņām līdzīgajām šķiedrām bija mazi, ieapaļi veidojumi, ko varētu noturēt par ļoti sīkiem olīšiem. Un tagad vispirms viens no tiem, tad arī otrs sakustējās, apvēlās riņķī un pārsprāga, un spraudziņā parādījās dzeltenīgs zaļums, kas tiecās ārā pretī tikko uzlēkušās saules karstajam aicinājumam. Kādu brīdi tas arī bija viss, tad sakustējās un pārplīsa trešais!
— Tās ir sēklas, — Keivors sacīja. Un tad es dzirdēju viņu ļoti maigi nočukstam: — Dzīvība!
Dzīvība! Un tūlīt mums sirdīs ielija gandarījums, ka mūsu tālais ceļojums nav bijis veltīgs, ka esam nonākuši nevis neauglīgā minerālu tuksnesī, bet pasaulē, kas dzīvo un kustas! Mēs cītīgi vērojām notiekošo. Atceros, es ik pa brītiņam ar piedurkni slau- cīju stiklu, lai ne mazākais aizsvīdums netraucētu skatīties.
Aina bija skaidra un precīza tikai pašā redzeslauka centrā, uz malām no tā stikla izliekuma dēļ sausās šķiedras un sēklas izskatījās palielinātas un izkropļotas. Taču mēs redzējām pietiekami daudz! Visā saules apspīdētajā nogāzē šie brīnumainie mazie, brūnie» bumbulīši cits pēc cita pārsprāga un atvērās gluži kā sēklu pogaļas, kā pārbrieduši augļi, atplezdami kāras mutes, kas dzertin dzēra no tikko uzlēkušās saules dāsni plūstošo siltumu un gaismu.
Katru mirkli pārsprāga arvien vairāk sēklu, un pašām pirmajām kūsājošais dzīvības spēks jau lauzās ārā no pārplēstās čaulas un sākās augšanas otrā stadija. Ar nesatricināmu paļāvību šīs brīnumainās sēklas bez vilcināšanās izlaida saknīti zemē un iz- slēja augšup mazu, jocīgu, pauniņai līdzīgu pumpuru. Pēc kāda brīža visu nogāzi jau izraibināja jaunie stādiņi, kas stāvēja miera stājā spožajā saules gaismā.
Taču tie nestāvēja mierā ilgi. Pauniņām līdzīgie pumpuri piebrieda, saspringa un spēji atvērās, izlaiz- dami mazu, asu mēlīšu vainagu, izplēzdami sīku, smailu, brūnganu lapu vēdekli. Tās ātri stiepās garumā, auga acīm redzami. Kustība bija lēnāka nekā visgausākajam dzīvniekam, bet ātrāka nekā jebkuram augam, ko es līdz tam biju redzējis. Kā lai es jums izstāstu, kādā veidā notika šī augšana? Lapu gali auga tā, ka mēs vērojot varējām saskatīt tos kustamies. Brūnie sēklu apvalki sačokurojās un tika uzsūkti augsnē tikpat ātri. Vai jūs esat kādreiz aukstā dienā paņēmuši savā siltajā rokā termometru un vērojuši, kā tievais dzīvsudraba stabiņš lien augšup? Līdzīgi tam auga šie Mēness augi.
Dažās minūtēs lielāko augu dzinumi bija izstiepu- šies stublājā un jau veidoja otru lapu kopu, un drīz vien visu nogāzi, kas vēl tik nesen bija šķitusi nedzīvs tuksnesis, klāja tumši olīvzaļas dzelkšņainu krūmu skupsnas, kas viegli šūpojās savā augšanas negausībā.
Es apgriezos, un raugi! — austrumu pusē virs klints kores līgojās un locījās gandrīz tikpat ražena šo augu josla, tumši iezīmēdamās pret žilbinošo saules spožumu. Un aiz tās vīdēja kāda cita masīva' auga siluets, kas zarojās līdzīgi kaktusam un acīm redzami pieņēmās resnumā kā pūslis, ko piepilda ar gaisu.
Tad es atklāju, ka arī rietumu pusē pāri zaļajam krūmājam paceļas tāds pats ķeburainis. Bet šeit gaisma krita tā, ka es varēju to labi apskatīt. Tas bija koši oranžā krāsā un auga acīm redzami. Ja novērsa no tā skatienu un pēc brīža palūkojās atkal, tā apveids jau bija izmainījies. Šis «koks» veidoja īsus, spēcīgus dzinumus uz visām pusēm un īsā laikā izauga par koraļsārtu milzeni daudzu pēdu augstumā. Salīdzinājumā ar tik strauji augošu «koku» Zemes pūpēdis, kas dažkārt vienā naktī piebriest diametrā par veselu pēdu, ir nelabojams sliņķis. Bet pūpēdim jāaug apstākļos, kur gravitācija ir sešas reizes lielāka nekā uz Mēness. Arī tālāk, no gravām un ieplakām, kas bija paslēptas mūsu acīm, bet ne uzmundrinošajai saulei, pāri mirdzošiem klinšu izciļņiem un blāķiem sparīgi augšup tiecās dzelkšņaini un sulīgi augi, drudžaini steigdamies izmantot īso dienu, kuras laikā tiem jāpagūst uzziedēt un nobriedināt augļus, izkaisīt sēklas un aiziet bojā. Šī augšana bija kā brīnums. Tā, var iztēloties, auga koki un stādi lielās radīšanas dienā, pārklādami tikko izveidotās Zemes kailumu.
Iedomājieties to! Iedomājieties šo rītausmu! Sasalušā gaisa atjaunošanos, augsnes pamošanos un atdzīvošanos un šo kluso augu valsts atdzimšanu, šo pārdabiski ātro sulīgas, dzelkšņainas veģetācijas rašanos. Iedomājieties to visu tāda spožuma apspīdētu, pret kuru visintensīvākā Zemes saules gaisma šķiet blāva un vārga. Un visapkārt šiem dzīvajiem džungļiem, kur vien bija ēna, vēl joprojām gulēja zilganas sniega kupenas. Un, lai mūsu iespaidu aina būtu pilnīga, paturiet prātā, ka mēs to visu skatījām caur biezu, izliektu stiklu, kas izkropļoja priekšmetus tāpat kā lēca, tāpēc redzētais bija skaidrs un ass tikai centrā, bet uz malām rādījās palielināts un nereāls.
9. NODAĻA
Sākas izlūkošana
Mēs beidzām skatīties un pagriezāmies viens pret otru ar to pašu domu prātā, ar to pašu jautājumu acīs. Lai šie augi varētu augt, bija jābūt gaisam, kaut retinātam, gaisam, kas arī mums derēs elpošanai.
— Vai atvērsim lūku? — es jautāju.
— Jā! — Keivors sacīja. — Ja tikai tas ir gaiss …
— Pēc neilga laika, — es teicu, — šie augi būs mūsu garumā. Pieņemsim … labi, pieņemsim … Bet vai tas ir droši? Kā lai zina, ka tā viela ir gaiss? Tas var būt slāpeklis… tā var būt pat ogļskābe!
— To viegli pārbaudīt, — Keivors sacīja un sāka rīkoties. Viņš sadabūja prāvu gabalu saburzīta papīra, aizdedzināja to un aši izgrūda pa lūkas ventili. Es saliecos un lūrēju lejup cauri biezajam stiklam, gaidīdams to parādāmies ārpusē — šo mazo liesmu, no kuras liecības bija atkarīgs tik daudz!
Es redzēju, ka papīrs izkrīt ārā un viegli nolidinās uz sniega. Sārtā liesmiņa nozuda. Vienu mirkli šķita, ka tā ir nodzisusi. Bet tad es papīra malā ieraudzīju mazu, zilu mēlīti, kas trīcēdama līda uz priekšu un kļuva lielāka!
Viss papīrs, izņemot vietu, kur tas tieši saskārās ar sniegu, klusi pārogļojās un sačokurojās, raidīdams augšup trīsuļojošu dūmu strūkliņu. Man vairs nebija nekādu šaubu: Mēness atmosfēra sastāvēja vai nu no tīra skābekļa, vai gaisa un tātad — ja vien tā nebija pārlieku retināta — spēja apmierināt mūsu organisma vajadzības. Mēs varējām līst laukā no lodes, nebaidoties par savām dzīvībām!
Es apsēdos ar izplestām kājām pie lūkas un grasījos skrūvēt to vaļā, bet Keivors mani apstādināja.