13. NODAĻA
Misters Keivors izsaka dažus minējumus
Kādu brīdi mēs abi klusējām. Lai īsteni aptvertu situāciju, kādā bijām nonākuši, man nepietika prāta spēju.
— Viņi ir mūs sagūstījuši, — beidzot es sacīju.
— Vainīgas tās sēnes.
— Bet, ja es nebūtu tās ēdis, mēs būtu zaudējuši spēkus un nomiruši badā.
— Varbūt mēs tomēr būtu atraduši lodi.
Keivora stūrgalvība mani saniknoja, un es pie sevis nolādējos. Kādu brīdi mēs klusēdami ienīdām viens otru. Es bungoju ar pirkstiem pa grīdu un žvadzināju savas ķēdes. Drīz vien es tomēr atkal ierunājos.
— Kā jūs domājat, ko tas viss nozīmē? — es pazemīgi jautāju.
— Viņi ir saprātīgas būtnes .. . viņi prot izgatavot lietas un mērķtiecīgi rīkoties … Tās uguntiņas, ko mēs redzējām …
Keivors apklusa. Acīmredzot arī viņš bija neizpratnē.
Pēc brīža viņš sacīja:
— Galu galā jāatzīst, ka viņos ir vairāk cilvēciskuma, nekā mēs varējām gaidīt. Manuprāt…
Viņš atkal aprāvās.
— Nu? — es nepacietīgi bildu.
— Manuprāt, uz jebkuras planētas, kur ir domājoši radījumi, tiem jābūt cilvēkveidīgiem •— ar augstāk par ķermeni novietotu galvaskausu, ar rokām — un jāpārvietojas vertikālā stāvoklī…
Tad viņš sāka runāt par citu.
— Mēs atrodamies Mēness iekšienē, — viņš sacīja. — Varbūt pat pāris tūkstoš pēdu dziļumā.
— Kāpēc jūs tā domājat?
— Te ir vēsāks. Un mūsu balsis skan daudz skaļāk. Nav vairs nomācošā gurdenuma un nepatīkamās sajūtas ausīs un rīklē.
Es to nebiju pamanījis, bet tagad arī pats jutu šo pārmaiņu.
— Gaiss ir blīvāks. Droši vien mēs atrodamies krietni dziļi, varbūt pat jūdzi no virspuses.
— Mums ne prātā nenāca, ka Mēness iekšienē var būt vesela pasaule.
— Protams, nē.
— Kā gan lai mēs būtu varējuši to iedomāties?
— Būtu gan varējuši, tikai… cilvēka domāšanu ierobežo rutīna.
Keivors uz brīdi iegrima domās.
— Tagad, — viņš sacīja, — mums tas šķiet gluži dabiski.
—• Protams! Acīmredzot Mēness ir bagāts ar gigantiskām alām, kurās cirkulē gaiss, un tā centrā atrodas jūra.
— Bija zināms, ka Mēnesim ir mazāks īpatnējais svars nekā Zemei, bija zināms, ka tā virspusē ir maz gaisa un ūdens, bija arī zināms, ka Mēness ir Zemes pavadonis un tā sastāvs nevarētu būt atšķirīgs. No tā it viegli bija secināms, ka Mēness iekšienei jābūt daļēji dobai. Un tomēr neviens līdz šim faktam neaizdomājās. Tiesa, Keplers …
Keivora balsī skanēja tāda ieinteresētība kā cilvēkam, kas atradis saviem spriedumiem loģisku pamatojumu.
— Jā, — viņš turpināja, — Kepleram ar savu hipotēzi par zemgrunts tukšumiem galu galā ir bijusi taisnība.
— Žēl, ka jūs nepapūlējāties to atcerēties, pirms mēs šeit ieradāmies, — es sacīju.
Keivors nekā neatbildēja un, klusi dūkdams, nodevās savām domām. Man sanāca dusmas.
— Kā jūs domājat, kas ir noticis ar mūsu lodi? — es jautāju.
— Tā ir pazudusi, — viņš atteica tādā tonī, kā atbild uz neinteresantu jautājumu.
— Starp šiem augiem?
— Ja vien viņi to neatradīs.
— Kas tad notiks?
— Kā es to varu zināt?
— Keivor, — pilns rūgtuma, es gandrīz histēriski sacīju, — manai kompānijai ir varen spožas izredzes …
Viņš neatbildēja.
— Kungs dievs! — es iesaucos. — Padomājiet tikai, kā mēs nopūlējāmies, lai galu galā iekultos šai ķezā! Kāda velna pēc mēs atlidojām šurp? Ko mēs te meklējam? Kas Mēness ir mums, kas mēs Mēnesim? Mēs gribējām pārāk daudz, mēs pārlieku riskējām. Mums vajadzēja sākt ar mazākām lietām. Jūs bijāt tas, kas gribēja ceļot uz Mēnesi! Šie keivorīta aizvari! Esmu pārliecināts, ka mēs būtu varējuši tos izmantot arī uz Zemes! Noteikti! Vai jūs maz sapratāt, ko es ierosināju? Tērauda cilindrs …
— Nieki! — Keivors noteica.
Mūsu saruna pārtrūka.
Labu brīdi es, tikpat kā neiejaukdamies, klausījos Keivora saraustīto monologu.
— Ja viņi to atradīs, — viņš iesāka, — ja viņi to atradīs… ko viņi ar to darīs? Jā, tas ir jautājums. Varbūt pats svarīgākais jautājums. Lai nu kā, viņi nesapratīs, kas tā par lodi. Ja viņiem kaut kas tāds būtu zināms, viņi jau sen būtu ieradušies uz Zemes. Bet diez vai? Taču kāpēc gan ne? Vismaz būtu kaut
ko atsūtījuši… Viņi nespētu atturēties no tādas iespējas. Nē! Bet viņi to izpētīs. Skaidrs, ka viņi ir saprātīgi un zinātkāri radījumi. Viņi to izpētīs … ielīdīs iekšā … sāks grozīt slēdžus … Aiziet! … Tas nozīmētu, ka mums jāpaliek uz Mēness līdz mūža galam. Dīvaini radījumi, dīvainas zināšanas . ..
— Nu, par dīvainām zināšanām… — es ieteicos, bet man aptrūkās vārdu.
— Paklausieties, Bedford, — Keivors sacīja, — jūs devāties šai ekspedīcijā pēc paša brīvas gribas.
— Jūs man teicāt: «Tā būs zinātniska izlūkošana.»
— Zinātniska izlūkošana vienmēr ir saistīta ar risku.
— It īpaši, ja to dara, neņemot līdz ieročus un neapsverot visas varbūtības.
— Es domāju tikai par lodi. Keivorīts bija izgatavots un, tā sakot, aizrāva mūs projām …
— Aizrāva mani, jūs gribējāt teikt.
— Tikpat labi arī mani. Vai gan, sākot nodarboties ar molekulāro fiziku, es zināju, ka šie eksperimenti mani aizvedīs tādā tālumā… projām no Zemes?
— Pie visa vainīga nolādētā zinātne! — es kliedzu. — Tā ir paša nelabā iemiesojums. Viduslaiku garīdzniekiem un inkvizitoriem bija taisnība, bet mūsdienās visi kā apmāti. Krāmējas ar zinātni, un tā pasniedz dāvanas, bet, kad cilvēks grib tās paņemt, viņš tiek pazudināts. Vecas kaislības un jauni ieroči — tie iznīcina reliģiju, grauj sociālās idejas, nolemj jūs pamestībai un ciešanām!
— Nav jēgas jums tagad ar mani strīdēties. Šie radījumi — selenīti vai kā nu mēs tos sauksim — ir mūs sagūstījuši un ieslēguši važās. Lai kāds jums patlaban ir noskaņojums, nekas nav līdzams, būs vien jāiztur… Mums stāv priekšā grūts pārbaudījums, kas prasīs vislielāko aukstasinību.
Keivors apklusa, it kā gaidīdams manu piekāpšanos, bet es joprojām sēdēju sabozies.
— Lai nolādēta tā jūsu zinātne! — es sacīju.
— Galvenā problēma ir sazināšanās. 2estu valoda, es baidos, viņiem un mums būs atšķirīga. Piemēram, rādīšana. Tā raksturīga tikai cilvēkiem un pērtiķiem, neviena cita dzīva būtne rādīt neprot.
Tas nu man šķita galīgi nepareizi.
— Gandrīz ikviens dzīvnieks, — es iebildu, — norāda ar acīm vai purnu.
Keivors padomāja.
— Jā, — viņš beidzot sacīja, — bet mēs tā nedarām. Tik daudz atšķirību … tik daudz atšķirību! … Varbūt varētu… Bet kā to lai zina? Viņiem ir sava valoda, tās smilkstošās un čiepstošās skaņas var būt viņu valoda. Bet mēs nespēsim tās atdarināt. Un vai tā tiešām ir viņu valoda, šīs dīvainās skaņas? Viņiem var būt pavisam citādas sajūtas, citādi sazināšanās līdzekļi. Protams, viņi ir domājošas būtnes, un mēs esam domājošas būtnes — tātad kaut kam kopīgam jābūt. Bet kas zina, kad mēs atradīsim iespēju saprasties?