— Laižamies nu! — es uzsaucu.
— Manas rokas! — viņš novaidējās.
Tad, saprazdams, ka es neuzdrīkstos skriet atpakaļ pie viņa, jo baidos ar slikti aprēķinātu soli pārlidinā- ties pāri bezdibeņa malai, viņš, kājas šļūkādams, pienāca man klāt un izstiepa rokas uz priekšu. Es tūlīt pat ķēros pie viņa ķēdēm.
— Kur viņi ir? — Keivors izdvesa.
— Aizbēguši. Bet viņi atgriezīsies. Viens svieda man ar pīķi! Uz kuru pusi mēs lai ejam?
— Turēsimies līdzās gaismai un mēģināsim tikt atpakaļ uz to tuneli. Ko?
— Labi! — es piekritu. Keivora rokas bija atbrīvotas.
Tad es nometos ceļos un sāku knibināties ap viņa kāju važām. Piepeši kaut kas — nezinu, kas — ietriecās zilajā straumītē un apšķieda mūs ar tās šļakatām. Tālumā pa labi no mums atskanēja pīkstēšana un svilpieni.
Es norāvu ķēdi no Keivora potītēm un iespiedu to viņam rokā.
— Sitiet ar to! — es uzsaucu un, negaidīdams atbildes, lieliem lēcieniem metos projām pa taku, pa kuru mēs bijām šurp atnākuši. Mani urdīja nejauka sajūta, ka kuru katru mirkli no tumsas man var uzklupt selenīti. Aizmugurē es dzirdēju dipam Keivora lēcienus.
Mēs bēgām milzenīgiem soļiem. Bet šī bēgšana, jums jāsaprot, bija pilnīgi citāda nekā uz Zemes. Uz Zemes cilvēks palecas un gandrīz momentā atkal nonāk lejā, bet uz Mēness, kam ir mazāks pievilkšanas spēks, viņš lēcienā lido pa gaisu vairākas sekundes. Kaut arī mēs briesmīgi steidzāmies, ik lēciens ilga labu brītiņu, tā ka varēja aizskaitīt līdz septiņi vai astoņi. Solis, atspēriens — un es lidoju! Man pa galvu šaudījās visādas domas: «Kur atrodas selenīti? Ko viņi darīs? Vai mēs tiksim atpakaļ tunelī? Cik tālu Keivors ir aiz manis? Vai selenīti nenogriezīs viņam ceļu?» Bakš! — es nonāku zemē, solis, atspēriens — un atkal lidoju.
Piepeši es ieraudzīju sev priekšā skrienošu selenītu, kura kājas kustējās gluži tāpat kā skrienošam cilvēkam uz Zemes. Viņš atskatījās pār plecu, skaļi iespiedzās, metās sānis un iebēga tumsā. Man šķiet, ka tas bija mūsu resnais pavadonis, taču droši apgalvot to nevaru. Nākamajā lēcienā es jau pamanīju abās pusēs klinšu sienas un vēl pēc diviem lēcieniem biju sasniedzis tuneli. Piemērodamies tā zemajiem griestiem, es samazināju lēcienus. Nonācis pie pagrieziena, es apstājos un palūkojos atpakaļ. Plakš— plakš—plakš — tālumā parādījās Keivors, katrā lēcienā uzšķiezdams zilās gaismas šļakatas. Viņš nāca arvien tuvāk un tuvāk, līdz uzdrāzās man tieši virsū. Kādu mirkli mēs tur tā stāvējām, pieķērušies viens pie otra. Vismaz pagaidām mēs bijām tikuši vaļā no selenītiem un tos nekur nemanījām.
Mēs abi bijām stipri aizkusuši un runājām elsdami, aprautiem teikumiem.
— Jūs visu sabojājāt! — Keivors izdvesa.
— Muļķības! — es kliedzu. — Vai nu tā, vai viņi mūs nobeigtu!
— Ko mēs darīsim?
— Paslēpsimies.
— Kā tas iespējams?
— Ir pietiekami tumšs.
— Bet kur?
— Kādā no sānalām.
— Un tad?
— Padomāsim.
— Labi, ejam!
Mēs devāmies tālāk un drīz vien nonācām pie tumšas alas, kas atzarojās no tuneļa. Keivors tagad slāja man pa priekšu. Mirkli vilcinājies, viņš grasījās doties iekšā melnajā ejā, kas solīja labu patvērumu, bet tad pagriezās atpakaļ.
— Tur ir tumšs, — viņš sacīja.
— Jūsu kājas mums dos gaismu. Jūs esat līdz pat viduklim nošķiedies ar šo luminiscējošo vielu.
— Bet…
Pēkšņi mēs sadzirdējām galvenajā tunelī tālīnu kņadu un troksni, kurā izdalījās tādas kā gonga skaņas. Šis troksnis nāca uz mūsu pusi. Acīmredzot selenīti dzinās mums pakaļ. Mēs aši iemetāmies tumšajā sānalā un lēkšojām projām. Ceļu mums rādīja gaisma, kas izstaroja no Keivora kājām.
— Cik labi, — es izdvesu, — ka viņi mums novilka zābakus, citādi mēs pierībinātu visu alu.
Mēs joņojām uz priekšu iespējami maziem, īsiem lēcieniem, lai neatsistos pret alas griestiem. Pēc kāda laika šķita, ka attālums starp mums un vajātājiem palielinās. Troksnis kļuva arvien neskaidrāks, vājāks un beidzot noklusa pavisam.
Es apstājos un atskatījos. Plakš—plakš — bija dzirdami tikai Keivora lēcieni. Tad arī viņš apstājās.
— Bedford, — viņš čukstēja, — tur priekšā ir kaut kāda gaisma.
Es paskatījos, bet sākumā neko neredzēju. Tad es ievēroju, ka Keivora galva un pleci melni iezīmējas uz mazliet gaišāka fona, un pamanīju arī, ka šī izkliedētā tumsa ir nevis ar zilu nokrāsu, kādu mēs tikām redzējuši visur Mēness iekšienē, bet gan nespodri pelēka, bālgana, it kā dienas gaismas caurstrāvota. Keivors ievēroja šo starpību tad pat, kad es, vai vēl ātrāk, un arī viņā tā laikam modināja to pašu cerību, ko manī.
— Bedford, — viņš drebošā balsī čukstēja, — šī gaisma … iespējams, ka …
Viņš neuzdrošinājās skaļi izteikt savu slepeno cerību. Iestājās klusums. Tad pēc Keivora atspērienu trokšņa es sapratu, ka viņš dodas šās gaismas virzienā. Ar strauji pukstošu sirdi es viņam sekoju.
16. NODAĻA
Dažādi redzes viedokļi
Jo tuvāk gājām, jo gaisma kļuva spēcīgāka. Drīz vien tā bija jau gandrīz tikpat spoža kā starojums uz Keivora kājām. No šaurā tuneļa mēs izkļuvām platā alā, un šī gaisma spīguļoja tās viņā galā. Es ievēroju vēl kaut ko, kas jo vairāk iekvēlināja manas cerības.
— Keivor, — es saucu, — šī gaisma nāk no augšas! Tā noteikti nāk no augšas!
Keivors nekā neatbildēja, tikai steidzās tālāk.
Neapšaubāmi tā bija pelēcīga, sidrabaini pelēcīga gaisma.
Pēc brīža mēs jau atradāmies zem tās. Tā iespīdēja pa spraugu alas sienā, un, kad es palūkojos augšup, man uz sejas uzkrita ūdens lāse. Es satrūkos un pavirzījos sānis. Pakš! — uz alas akmens grīdas skaļi nopilēja vēl viena lāse.
— Keivor, — es sacīju, — ja viens no mums otru paceltu, to spraugu varētu aizsniegt!
— Es jūs pacelšu, — Keivors atbildēja un tūlīt to izdarīja tik viegli, it kā es būtu bērns.
Es iebāzu spraugā roku un ar pirkstu galiem sataustīju nelielu dzegu, pie kuras varēja pieturēties. No šejienes baltā gaisma izskatījās daudz spožāka. Es uzvilkos augšā ar diviem pirkstiem gandrīz bez jebkādas piepūles, kaut gan uz Zemes sveru septiņdesmit seši kilogrami, pieķēros pie kāda augstāka klints izciļņa un tā uzdabūju kājas uz šaurās dzegas. Es izslējos un ar roku aptaustīju klinti. Sprauga uz augšu kļuva platāka.
— Te var uzrāpties, — es teicu Keivoram. — Vai jūs palecoties varēsiet aizsniegt manu roku, ja es to pastiepšu jums pretī?
Atbalstījis ceļgalu un kāju uz dzegas, es iesprie- dos spraugā un izstiepu roku lejup. Keivoru redzēt es nevarēju, bet dzirdēju viņa kustības, kad viņš pietupās, lai palēktos. Un gandrīz tai pašā momentā viņš jau ieķērās manā rokā — ne smagāks par kaķēnu! Es uzvilku Keivoru augšā, līdz viņš varēja pieturēties pie dzegas un palaist vaļā manu roku.