Meža suņi nelaida arī mūs sveikā cauri.
Es pats reiz piedzīvoju gadījumu, kad sieviete, kurai bija uzbrucis suņu bars, mēģināja mežā paglābties. Mežs bija patālu, un viņa to sasniedza no skriešanas pārguruši. Kokā gan viņa tika, bet nebija spēka zaros noturēties un viņa nokrita zemē. Acumirklī viņa tika saplosīta.
Mēs sagrābām savus gūstekņus un, atpakaļ neskatīdamies, laidām uz mežu.
Kokos uzkāpuši, mēs jutāmies pilnīgā drošībā, tādēļ atkal smiedamies ņēmāmies ar kucēniem.
Bet tad man nācās veikt vienu no visgrūtākajiem uzdevumiem, kāds man jebkad visā mūžā bija jāveic.
Es iedomājos sunīšus aiznest uz savu alu.
Bet, kucēnus rokā turēdami, mēs nevarējām veikli pārvietoties no zara uz zaru. Vajadzēja iet pa zemi, bet arī šis nodoms izjuka, jo mūs sāka vajāt hiēna.
Ļepausim ienāca prātā cits padoms.
Viņš atcerējās, ka, nesdams uz māju zarus, viņš tos bija kūli sējis uz muguras.
Ar tievām liānām viņš sasēja kucēna ķepas un, ar resnāku liānu apsējis kucēnam kaklu, pakāra mazo nastu uz muguras.
Tagad nu rokas un kājas bija pilnīgi brīvas, par ko Ļepausis milzīgi priecājās.
Ar lepnu uzvarētāja skatu uz mani palūkodamies, viņš mani aicināja darīt to pašu.
Bet viņa lielie prieki nevilkās ilgi. Sunēns netaisījās mierīgi tupēt uz svešā muguras. Viņš nošļuka uz pleciem, tad uz krūtīm un beidzot, ilgi nedomādams, iekodās uzvarētāja vēderā.
Tas šādu pretošanos nebija gaidījis. Pārsteigts viņš ierēcās, atrāvās atpakaļ, pazaudēja līdzsvaru un zemē nenokrita tikai tāpēc, ka paspēja pieķerties pie zara. Liāna pārtrūka, un sunēns nokrita zemē.
Hiēna nekavēdamās metās pie savām pusdienām.
Ļepausis hiēnai dusmās parādīja dūri un pazuda kokos.
Man ļoti gribējās aiznest kucēnu mājās, tāpēc es rūpīgi ķēros pie darba. Es nolēmu izmantot Ļepauša ideju, bet nolēmu to pilnveidot.
Es kucēnam ne tikvien sasēju kājas, bet ieliku arī sprunguli mutē, lai viņš nevarētu kost. Sprunguli es ar liānām apsēju, lai neizkrīt.
Pēc ilgām pūlēm es beidzot tomēr pārkūlos mājās ar visu kucēnu.
Laikam gan man piemita neatlaidība lielā mērā, kādas maniem ciltsbrāļiem nebija, jo citādi es savu nodomu nebūtu īstenojis.
Ļaudis, redzēdami, ka es stumju kucēnu alā, sāka par mani zoboties. Bet tas mani neuztrauca, jo manas pūles bija vainagojušās ar panākumiem un suns bija mājās. Tik jaukas spēļ- lietas nevienam nometnē nebija.
Kucēnu es drīz vien pieradināju pie sevis, lai gan viņš bija negants kustonis un sākumā koda bez mitēšanās.
Es atkal viņu purināju aiz ausīm tik ilgi, kamēr viņš izrādīja padevību.
Suņuks man ļoti patika, un es viņam ziedoju savu laiku. Viņš taču bija kaut kas jauns, gluži neredzēta spēļu lietiņa. Un mūsējie jau traki mīlēja visu, kas ir jauns. Es šai ziņā nebiju izņēmums.
Redzēdams, ka kucēns neēd augļus un saknes, es viņam ķēru putnus, vāveres un mazus kaķēnus.
Jāpiebilst, ka paši mēs lietojām gan augu barību, gan arī gaļu, un bijām iemācījušies noķert mazos dzīvniekus tīri veikli.
Kucēns ēda, prasīja vēl un izskatījās ļoti mundrs.
Viņš pie manis nodzīvoja ne ilgāk par nedēļu.
Kādu dienu es atgriezos alā ar veselu sauju fazānu cāļu. Alā iegājis, es ieraudzīju, ka Ļepausis kucēnu nositis un taisās ēst.
Es viņam uzklupu, un mēs izcīnījām vissīvāko dūru cīņu.
Tā beidzās pirmais suņa pieradināšanas mēģinājums.
Mēs nevarējām un nevarējām beigt kauties un abi pazaudējām labus vilnas kušķus.
Beidzot mēs nomierinājāmies, labu laiku rūcām viens uz otru un tad slēdzām mieru, miera derības nosvinēdami ar maltīti, kurā kopīgi notiesājām nosisto kucēnu.
Tāpat jēlu?
Nu jā. Uguni mēs taču nepazinām. Mūsu pārvēršanās par radījumiem, kuri savu ēdienu cep un vāra, vēl slēpās tālā un neizdibināmā nākotnē.
9. nodaļa
Sarkanacainais Glūniķis, kā jau es teicu, bija atavisma iemiesojums. Mūsu vidū viņš skaitījās par visprimitīvāko radījumu un krasi no mums atšķīrās. Mēs savukārt bijām tik neattīstīti, ka nespējām izstrādāt visvienkāršāko plānu mūsu ienaidnieka aizdzīšanai no mūsu vidus.
Vēlreiz atkārtoju, ka šim radījumam īstā vieta būtu pie Me- žaļaudīm. Lai gan mēs paši stāvējām uz viszemākās attīstības pakāpes, mēs tomēr jau atradāmies tajā attīstības stadijā, kurā kustonis sāk pārvērsties par cilvēku.
Sarkanacainais Glūniķis bija īsts cietsirdības velns. Ja apzinās tā laika rupjos paradumus, tad var viegli iedomāties, līdz kādiem niknuma uzplūdiem Sarkanacainais Glūniķis bija spējīgs nonākt.
Nepagāja nevienas dienas, kad viņš nebūtu sitis savu sievu.
Vairāku sievu vienā laikā gan viņam nebija, bet viņš tās mainīja tik bieži kā neviens no mūsu vīriem.
Neviena sieviete viņu nevarēja ciest, bet visas bija spiestas piekāpties, jo viņš bija pārāk spēcīgs un nikns.
Es bieži sapnī redzu vakara krēslu un no dienas darbiem nogurušo cilti.
No upes līdz burkānu laukam un tālāk līdz purvam, kur aug mellenes, klajumā gulšņā mani ciltsbrāļi. Visvairāk viņi mīl uzturēties alu tuvumā.
Bet, krēslai metoties, viņi arī tur ilgi nepaliek, jo lēni un neatturami tuvojas dziļā tumsa, kad visa pasaule uz laiku tiek atdota meža zvēru varā.
Naktī mūsu senči, no bailēm drebēdami un cits citam piespiedušies, arvien tup alās, nedrīkstēdami no tām iziet ne soli.