Mēs satikāmies gluži negaidot.
Nejauši pie koka piegājis, es izdzirdu pazīstamu maigu balsi un palūrēju uz augšu.
Jā, tā bija viņa - Ātrkājīte. Viņa sēdēja uz zara, šūpoja kājas un skatījās uz mani. »
Es no brīnumiem sastingu un stāvēju nekustēdamies.
Ātrkājīti uzlūkojot, man pēkšņi kļuva ārkārtīgi labi ap sirdi.
Bet šāds stāvoklis neturpinājās ilgi. Manī modās savādas jūtas, kuras es ar pūlēm valdīju.
Tikko es piegāju pie koka, kad Ātrkājīte ar neredzētu veiklību pārlēca uz otru zaru.
Es uzrausos kokā, bet, kad es grasījos Ātrkājīti sagrābt, viņa taisīja pārgalvīgu lēcienu, pārlidodama uz otru koku. Es viņu redzēju drošībā biezajā lapotnē. Viņa raidīja uz mani siltus un sirsnīgus skatienus, brīžiem izdvesdama sev raksturīgās klusās un maigās skaņas.
Jēgu pazaudējis, es lēcu pie viņas, bet atkal atkārtojās tas pats; kad es biju otrā kokā, viņa jau trešajā un, caur lapām mani novērodama, klusi aicināja mani pie sevis.
Es sajutu, ka mūsu attiecības ievērojami atšķiras no tām, kas bija starp mums pirms dažiem gadiem.
Tagad es tiecos pēc Ātrkājltes un zināju ļoti labi, ko es no viņas gribu.
Ari viņa to varbūt zināja un tādēļ nelaida mani sev pārāk tuvu.
Bet es biju gluži aizmirsis, ka viņa ir Ātrkājīte un lēkšanā es ar viņu nevaru sacensties. Es džinos tai pakaļ, lēcu no koka uz koku, bet viņa arvien bija man priekšā, lūkojās uz mani, klusi un maigi aicināja sev klāt, lēkāja un dejoja manu acu priekšā.
Stundas ritēja nemanot. Jo vairāk Ātrkājīte no manis bēga, jo lielāka man radās tieksme viņu noķert.
Pienāca vakars. Ēnas tapa garākas un tumšākas. Likās, ka visa apkārtne smīn par manām pūlēm.
Ātrkājītei pakaļ dzīdamies un retumis uz zara atpūzdamies, es pūlējos izprast tās pārmaiņas, kuras es pie viņas novēroju.
Viņa bija izaugusi un labi attīstījusies. Formas bija apaļākas un muskuļi lielāki. Viņai piemita kaut kas jauns, tāds, ko es nevarēju izprast, bet kas, protams, nevarēja būt nekas cits kā pilnīgi ziedošas sievietes iespaids.
Cik es varēju spriest, tad mēs nebijām redzējušies trīs gadus. Var jau būt, ka bija pagājuši nevis trīs, bet pat četri gadi. Jo vairāk es domāju, jo vairāk man gribējās ticēt, ka tiešām pagājuši četri gadi. Kur gan viņa šos četrus gadus bija pavadījusi?
Kādēļ viņa tik ilgi bija pazudusi?
Kas viņai tai laikā bija gadījies?
Šie jautājumi man nedeva mieru, bet atbildes, protams, es nezināju. Ātrkājīte man nespēja pastāstīt ne nieka. Mums nebija valodas.
Man ir iemesls domāt, ka viņa, tāpat kā es ar Ļepausi, ir ceļojusi pa pasauli, ceļodama pilnīgi viena. Varēja jau arī gadīties tas, ka ceļošanas iemesls ir bijis Sarkanacainais Glūniķis.
Varēja arī būt, ka Glūniķis, viņu mežā sastapis, bija sācis to tvarstīt. Ar to būtu pieticis, lai Ātrkājīti no šejienes aizbaidītu.
Pamatodamies uz vēlākiem notikumiem, es varu spriest, ka sākumā viņa bija pārgājusi pār kalniem, virzījusies uz dienvidiem un tad nogriezušies uz lielās upes pusi.
Šo apgabalu apdzīvoja Mežaļaudis, no kuriem baidīdamās Ātrkājīte būs atkal atgriezusies uz dzimteni.
Vēlāk es pastāstīšu par iemesliem, kas mani spieda tā domāt.
Ēnas jau atkal bija tapušas garākas, un mana centība bija augusi, bet panākumu nebija.
Apbrīnojamā kārtā viņa mani turēja lielā attālumā. Es aizmirsu tumsu un uz mums glūnošos zvērus. Es biju zaudējis jebkuru sajēgu.
Pa pļavu skriedams, es iztraucēju veselu čūsku koloniju, bet tagad es no viņām nebijos.
Čūskas metās man virsū, bet es ar lieliem lēcieniem no viņām izmuku.
Tad es uzskrēju virsū vēl lielākam eksemplāram, bet izbēgu arī no tā. Ātrkājīte bija jau tālu priekšā. Pa kokiem lēkāt man nebija viegli, tādēļ es nolēcu zemē un laidu tālāk. Bet lejā uzskrēju virsū izsalkušai hiēnai.
Redzēdama mani tik uzbudinātā stāvoklī, hiēna pilnīgi pareizi sprieda, ka kaut kas ir noticis vai arī drīzumā notiks, un tādēļ viņa man ziedoja veselu stundu. Arī mežacūkas skriešanā ņēma dalību, jo lielais troksnis bija saistījis viņu uzmanību.
Pamanījusi tuvojamies mežacūku baru, Ātrkājīte taisīja izmisuma pilnu lēcienu. Es uzlēcu uz zara, kurš bija tikai pēdas augstumā no zemes.
Ja es būtu pazaudējis aukstasinību, manas dienas būtu skaitītas. Bet tas nenotika, un mirkli vēlāk es jau biju drošībā.
Kuiļi tomēr nelikās mierā, tādēļ es divas reizes biju spiests mainīt virzienu, jo nespēju pārlēkt pār koku plato starpu.
Es zināju, ka katrs solis man var atnest nāvi, bet mani tas neuztrauca. Es biju pilnīgi apmāts.
Šai brīdī man nebūtu baiļu pat no Plēsējzoba, klibā Uguns- cilvēka, pat no veselas Ugunsļaužu saimes.
Ātrkājīte izturējās gluži citādi. Viņa bija ārkārtīgi uzmanīga un vairījās pat no vismazākajām briesmām.
Kopš tā notikuma ir pagājuši daudzi gadu simteņi, bet, kad mana atmiņa darbojas īpaši dzīvi, es gaiši redzu visu notikušo. Kuiļi stāv zem koka. Es vienā kokā. Ātrkājīte otrā. Jau veselu dienu viņa mūk no manis. Viņa man ir tikpat kā rokā, bet te atkal iespraucas starpā negaidīts šķērslis - kuiļi.
Savādi. Ātrkājīte šo situāciju neizmanto. Viņa nemūk, bet sēž un gaida, acīmredzot vēlēdamās, lai es turpinātu savas medības.
Man izdodas kuiļiem tikt garām, un es laižu tālāk, bet tikpat neatlaidīgi skrien arī Ātrkājīte, it kā viņa virzītos uz konkrētu mērķi.
Satumsa. Ātrkājīte mani pārveda par klinti, aiz kuras es nonācu biezos krūmos, kuri badīja manu miesu. Ātrkājītei neiz- spūra ne mats. Viņa acīmredzot ceļu zināja ļoti labi.