Ātrkājīte bez bailēm devās purvā un simts metru tālāk par Spalvaini izbrida uz cietas takas.
Kad mēs ar Ļepausi viņu panācām, ienaidnieki jau bija mežmalā.
Spalvainā sieva tos ieraudzīja, skrēja mums pakaļ, bet iegrima staignājā.
Atskatījušies mēs ieraudzījām, ka Ugunsļaudis nabaga sievieti apstrādāja ar bultām. Bet viņa grima šķidrajās dūņās arvien dziļāk. Bultas jau sāka arī līdz mums atlidot.
Spalvainais skumji noskatījās sievas nāvē, piebiedrojās mums, un mēs četri, nezinādami, kurp ved atrastā taka, devāmies iekšā lielajā purvā.
18. nodaļa
Skaidri nevaru pasacīt, cik ilgi mēs klejojām pa lielo purvu. Galvā man bija pilnīgs haoss un ne mazākās jēgas. Visas atmiņas sajukušas. Tomēr domāju, ka mūsu klejošana ilga vairākas nedēļas.
Man liekas, ka mūs visus dzina nežēlīgas bailes un ka šo baiļu ietekmē mēs tik ilgi klejojām pa šķidro purvāju, kur ik uz soļa bija sastopami riebīgi rāpuļi. Viņu bija tik daudz, ka nebija pat kur kāju spert.
Bija dzirdami arī plēsīgo zvēru rēcieni, bet mēs gājām, gājām, atpakaļ neskatīdamies, gājām bez noteikta mērķa, slīdēdami un klupdami pa glumo glūdu.
Es atceros, ka mēs bieži bijām spiesti nogriezties no ceļa, lai apietu upes un upītes, ezerus un staignājus.
Gadījās arī mētras. Upes bieži pārpludināja plašus apgabalus. Bija arī ilgstošas badošanās, kad, novārguši un izsalkuši, mēs tikko spējām nosēdēt uz zara.
Manā atmiņā ļoti dzīva šāda aina: visapkārt lieli koki, no to zariem nokarājas lieli sūnu kušķi, bet ap stumbriem kā milzu čūskas vijas stiprās liānas. Zeme ir mīksta un mālaina, pār to stiepjas plāna miglas sega. Mūsu kompānijā ir tikai divpadsmit cilvēku. Mēs visi esam briesmīgi novājējuši - kauli un āda. Taisni vai jābaidās, ka kauli ādu nepārdur. Mēs vairs nedziedam, nepļāpājam, nesmejamies un nespēlējamies. Mēs esam bezgala nospiesti un šad tad klusi ievaidamies, pa- blenžam cits uz citu un spiežamies viens pie otra. Liekas, ka pienākušas pēdējās dienas šai pasaulē un ka mēs, vienīgie šīs briesmīgās katastrofas aculiecinieki, esam še sapulcējušies, lai šo galu sagaidītu.
Šī aina manā atmiņā ir sevišķi dzīva, lai gan nav nekādā sakarā ar ceļojumu pa purvu.
Man tiešām grūti pateikt, kā mums izdevās pāriet pār purvu, bet pāri mēs tikām, sasniegdami kalnainu apgabalu. Caur šo apgabalu tecēja upe. Tā bija mūsu pašu upe, kurai purvainais apgabals piegādāja ūdeni. Upes dienvidu krastā mēs zemē uzgājām lielas alas. Aiz kalniem tālāk uz rietumiem dienu un nakti krāca jūra.
Un še, upes piekrastes alās, mēs apmetāmies uz dzīvi.
Mūsu pulciņš bija ļoti mazs. Palaikam mums pievienojās arī tie nedaudzie, kuriem bija izdevies no Ugunsļaudīm izmukt.
Viņi nāca no purva, pa vienam, diviem, trijiem; nāca pusdzīvi, bada nomocīti… Dzīvi ģindeņi.
Kad jaunās kolonijas dvēseļu skaits bija sasniedzis trijus desmitus, neviens vairāk neieradās.
Nebija arī Sarkanacainā Glūniķa.
Uzskatu par. vajadzīgu atzīmēt, ka arī bērnu nometnē nebija. Daudzi bija nokauti un citi purvā gājuši bojā.
Nav vērts šķiest laiku, aprakstot tos gadus, kurus mēs pavadījām upmalā. Klimatiskie apstākļi nebija mums labvēlīgi. No aukstā un drēgnā gaisa visiem sāpēja krūtis un naktīs kāss neļāva gulēt. Bija redzams, ka šādus apstākļus mēs nepārdzīvosim. Retumis dzima pa bērnam, bet viņi ilgi nedzīvoja un mira no barības trūkuma. Deģenerācija ātriem soļiem gāja uz priekšu, un mūsu skaits manāmi plaka.
Arī barība uz mums atstāja kaitīgu iespaidu. Agrāk mēs ēdām augu barību, bet tagad bijām spiesti ķerties pie zivīm, vēžiem, krabjiem, austerēm, kuras jūra izmeta krastā. Arī vairākas ūdensaugu sugas mēs sākām lietot ēšanā.
No neparastās barības mums sāka sāpēt kuņģis, mēs noliesējām, nodzeltējām un izskatījāmies pēc tādiem, kam ir nedziedējams kuņģa katars.
Ļepausis gāja bojā, lasīdams austeres. Viņš bija iebāzis rokas milzīgā gliemežvākā. Nespēdams rokas izraut, nedz arī smago vāceli panest, paisumam uznākot, Ļepausis bija noslīcis.
Nākamajā rītā mēs uzgājām viņa līķi un nolēmām nekad pie tik lieliem gliemežiem neķerties, lai mūs nepiemeklētu tas pats liktenis kā Ļepausi.
Mums ar Ātrkājīti izdevās uzaudzināt puisēnu. Es labi atceros, ka viņš pie mums bija vairākus gadus. Neņemos tomēr apgalvot, ka viņš pārcieta bargo klimatu un sasniedza jaunekļa gadus.
Reiz mūs atkal izbiedēja Ugunsļaudis. Viņi atbrauca nevis ar plostu, bet rupji tēstā laivā. Viņi bija trīs, un viens no tiem bija tas pats klibais vecis. Klibodams viņš uzkāpa krastā un ilgi un vērīgi aplūkoja mūsu alas.
Pēc brītiņa laiva aizbrauca. Ātrkājīte briesmīgi pārbijās. Arī mums nebija labi ap sirdi. Ātrkājīte visu nakti murgoja, raudāja un vaimanāja.
Otrā rītā viņa paņēma bērnu un ar kliedzienu, žestu un žēlu skatienu palīdzību piespieda mani doties jaunā, ilgā un uztraucošā ceļojumā.
Mums aizejot, nometnē palika tikai astoņi cilvēki - viss, kas bija atlicis no mUsu cilts.
Nebija nekādu cerību, ka viņi izdzīvos. Ja viņus nenokāva Ugunsļaudis, tad tie gāja bojā klimatisko apstākļu dēļ. Mēs dzīvojām tālu no jūras un nebijām pieraduši pie mitrā gaisa, kurš tagad uz mums atstāja tik nāvējošu iespaidu.
Mēs gājām uz dienvidiem, turēdamies gar lielā purva malu. Gājām daudz dienu. Likās, ka mēs esam iekļuvuši apburtā lokā, kuram nav ne gala, ne sākuma. Nejauši mēs pagriezāmies uz rietumiem, pārgājām pār kalnu grēdu, bet iekūlāmies ļoti nepatīkamā apgabalā. Koku šeit nebija. Visapkārt tikai kaili kalni, drūmas klintis, krācoši viļņi un nežēlīgi ass vējš.