Lai nu būtu kā būdams, bet Plankumainais negribēja strādāt. Mēs sagrābājām pēdējo naudiņu, samaksājām par suni simt desmit dolāru, bet šis ne akls pie darba. Pat streņģes negribēja savilkt. Kad pirmo reizi iejūdzām Plankumaino, Stīvs mēģināja viņu pierunāt, bet suns tikai notrīsēja, un tas arī bija viss. Ne par naga tiesu nesavilks streņģes. Stāv kā stabs un tricelējas kā receklis.
Stīvs uzšāva ar pātagu. Šis iekaucās — un nekust. Stīvs uzšāva vēlreiz mazunieciņ stiprāk, un Plankumainais sāka gaudot — ilgi, gari, uz mata kā vilks. Tad Stīvs pagalam satrakojās un savantēja šo pamatīgi, bet es izskrēju no telts.
Pateicu Stīvam, ka viņš apietas ar dzīvnieku nežēlīgi, un mēs drusku sarējāmies — pirmo reizi mūžā. Viņš nometa pātagu sniegā un aizgāja nikns pēc velna. Es uzņēmu pātagu un ķēros pie darba. Nebiju vēl lāgā pacēlis sitamo, kad Plankumainais jau sāka trīcēt un drebēt un pieplaka pie zemes. Kad es pirmo reizi uzbliezu sliņķim, šis iekaucās kā aizkauts. Tad viņš nogūlās sniegā. Paskubināju pārējos suņus, un viņi vilka Plankumaino sev lidzi, kamēr es turpināju viņu mietēt. Viņš apvēlās uz muguras un šļūca pa sniegu, tirinādams visas četras kājas un kaukdams tā, itin kā tiktu laists caur gaļas mašīnu. Stīvs atgriezās un ņēmās ņirgāties par mani, un man vajadzēja atvainoties par pirmiņ teikto.
Plankumainais neparko nebija pielaužams strādāt, toties es savu mūžu nebiju redzējis rijīgāku cūku suņa ādā. Un kronis bija tas, ka Plankumainais prata zagt kā neviens. Apšmaukt viņu nebija iespējams. Ne vienreiz vien mēs brokastīs palikām bez speķa šķēles, tāpēc ka Plankumainais bija paguvis ieturēties pirmais. Viņa dēļ mēs bezmaz nosprāgām badā Stjūartas augštecē. Viņš bija pamanījies piekļūt klāt mūsu gaļas krājumiem, un, ko nebija aprijis pats, to bija piekopuši pārējie suņi. Taču viņš bija bez aizspriedumiem — viņš zaga visiem. Tas bija nemierīgs suns, mūždien okšķerēja visur vai naski tecēja uz kaut kurieni. Piecu jūdžu tālā apkaimē nebija nevienas pašas nometnes, kurai viņš nebūtu uzklupis. Ļaunākais bija tas, ka mums mūždien pienāca rēķini par Plankumainā mielastiem, jo tāds bija šīs zemes likums. Tas mums pamatīgi iegrieza, it īpaši pirmajā ziemā Cii- kutā, kad mēs galīgi izputējām, maksādami par šķiņķiem un speķi, ko nekad nebijām likuši pie mutes. Uz kaušanos Plankumainajam arī bija ķēriens. Viņš prata visu ko, tikai ne strādāt. Savu mūžu viņš nebija savilcis streņģes, bet bija uzmeties par vadoni visiem suņiem. Jums vajadzēja redzēt, kā Plankumainais piespieda tos turēties godbijīgā atstatumā! Viņš prata iedzīt tiem bailes, un mūždien kāds no suņiem staigāja ar svaigām Plankumainā ilkņu atstātām zīmēm. Bet viņš bija vairāk nekā kauslis. Viņš nebaidījās neviena četrkājaina, un es redzēju, ka viņš viens pats bez jebkāda iemesla uzklupa svešam iejūgam un sadeva visiem suņiem tā, ka spalvas vien pajuka. Es jums laikam stāstīju, kas viņš bija par negausi? Reiz es viņu pieķēru rijam pātagu. Jā, tieši tā. Bija sācis no paša galiņa un, kad es šo pieķēru, ticis jau līdz kātam un turpināja to apstrādat.
Bet pēc izskata Plankumainais bija labs. Pirmās nedēļas beigās mēs viņu par septiņdesmit pieciem dolāriem pārdevām jātnieku policijai. Viņiem bija pieredzējuši suņu dzinēji, un mēs domājām, ka ap to laiku, kad Plankumainais būs veicis sešsimt jūdzes līdz Dausonai, no viņa būs iznācis labs nartu suns. Es saku domājām, jo mēs vēl nebijām lāgā paguvuši iepazīties ar Plankumaino. Maķenīt vēlāk mums pietrūka nekaunības «domāt» kaut ko tādu, kas attiecās uz šo suni. Apmēram pēc nedēļas mūs no rīta uzmodināja trakākā suņu plēšanās, kādu mēs jebkad bijām piedzīvojuši. Plankumainais bija atgriezies un ieviesa kārtību iejūgā. Brokastis mēs ieturējām nomāktā garastāvoklī, ticiet man, bet pēc divām stundām atguvām labo omu, pārdodami Plankumaino valdības kurjeram, kas devās uz Dausonu ar depešām. Šoreiz suns sabija prom tikai trīs dienas un, kā parasti, nosvinēja savu atgriešanos ar izvillošanos.
Nosūtījuši savas mantas pāri kalniem, mēs visu ziemu un pavasari palīdzējām citiem gribētājiem tikt pāri un nopelnījām pamatīgu žūksni. Naudiņu mums ienesa arī Plankumainais. Mēs viņu pārdevām nevis vienu vai divas, bet divdesmit reizes. Viņš mūždien atgriezās pie mums, un neviens pircējs neprasīja atpakaļ savu naudu. Mums tā nauda ari nebija vajadzīga. Mēs būtu bijuši ar mieru samaksāt katram, kas mūs uz visiem laikiem atpestītu no Plankumainā. Mums vajadzēja tikt no viņa vaļā, bet par velti atdot suni arī nevarēja, jo tas liktos aizdomīgi. Tak Plankumainais bija tāds skaistulis, ka pārdot viņu nebija grūti.
— Vel nav iebraukts, — mēs teicām, un mums maksāja bez kaulēšanās. Dažreiz mēs pārdevām viņu par divdesmit pieciem dolāriem, bet reiz dabūjām par viņu simt piecdesmit dolārus. Tas pats pircējs personiski ' atdeva mums suni atpakaļ un pat atteicās no savas naudas. Un kā viņš mūs gānīja — tas bija baigi! Viņš teica, ka neesot dārgi samaksāts par to prieku iesviest acīs visu, ko viņš par mums domājot. Mēs arī paši sapratām, ka svešajam taisnība, un nerunājām pretī. Bet, uzklausījis šo cilvēku, vēl šobaltdien neesmu atguvis savu kādreizejo