— Protams, ka kāpām uz augšu! Visu dienu kāpām augšup! Par to nav ko strīdēties!
— Bet ūdens vārās par 5° augstāk nekā vakar pēc ledus barjeras. Un ta.s nozīmē, ka mēs šodien neesam pacēlušies, bet nokāpuši apmēram tūkstoti četri simti trīsdesmit metru.
— Un tātad atrodamies septiņi tūkstoši simt piecdesmit metru zemāk par jūras līmeni, — Makšejevs ātri aprēķināja.
— Bet tas tomēr nekādi nav saprotams! — Papočkins iesmējās.
— Straujam kāpumam lejup ledājos vēl varēja noticēt, — piebilda Kaštanovs. — Bet noticēt, ka mēs esam nokāpuši gandrīz pusotra kilometra, kad ceļš skaidri jaušami veda pa nokāri uz augšu, runā pretī veselam saprātam.
— Ja tik mēs neesam sasirguši ar ārprātu, tad es jums piekrītu, — Borovojs drūmi atbildēja.
Šai brīdī atgriezās Gromeko un Igolkins, kas bija izgājuši no jurtas pabarot suņus, un pirmais sacīja:
— Vēl viens dīvains fakts! Šodien ir daudz gaišāks nekā vakar pie ledājiem.
— Bet vakar bija gaišāks nekā aiz barjeras, — piebilda Makšejevs.
— Pilnīgi pareizi, — meteorologs apstiprināja. — Vistumšākā nakts līdzīga Pēterburgas baltajai naktij bija pirms ledus barjeras. Mēs domājām, ka atrodamies ieplakas dibenā, un gaismas pavājināšanās bija saprotama: polārās saules stari nevar tik dziļi iekļūt.
— Tomēr mēs tagad esam nokāpuši nesalīdzināmi dziļāk, bet nakts ir daudz gaišāka.
Viņi vēl ilgi iztirzāja visus šos pretrunīgos faktus, tad, neko nenoskaidrojuši, aizmiga. No rīta Borovojs pirmais izlīda no jurtas izdarīt savus novērojumus.
Vējš joprojām pūta no dienvidiem un nesa tos pašus zemos mākoņus, aizsedzot apkārtni jau nedaudz vairāk nekā simts metru attālumā. Termometrs rādīja —1°, un sniga sniegs.
— Šodien jāpārbauda, vai mēs paceļamies vai dodamies lejup — Makšejevs ierosināja. — Mums starp instrumentiem ir viegls nivelieris un kārtiņas.
Turpinājās tas pats sniega līdzenums, bet sniegs bija mazliet piesalis, un iet bija vieglāk. Nokare nebija liela, bet tā neapšaubāmi veda uz augšu, un nedaudzie dienā veiktie nivelējumi apstiprināja to, ko redzēja acs un ko rādīja suņu gaita.
Dienā nogāja divdesmit trīs kilometrus, jo nivēlē- šana prasīja diezgan daudz laika.
Tikko bija uzstādīta jurta, Borovojs izņēma savas ierīces. Vārāmais aparats rādīja +128°.
Borovojs sirdīgi izlamājās un nospļāvās.
— Vienīgais izskaidrojums, ka šajā bedrē zemes virspusē izstrādātie fizikas likumi nav pielietojami un jāizstrādā jauni, — sacīja Kaštanovs.
— Viegli pateikt — jāizstrādā, — Borovojs skaitās. — Vienā rāvienā neizstrādāsi! Simtiem zinātnieku pūlējušies gadu desmitiem, bet še tas viss jūk un brūk kā uz citas planētas. Es ar to negribu samierināties un esmu gatavs atteikties no saviem pienākumiem!
Par šo meteorologa izlēcienu visi sāka smieties. Viņš tomēr ķērās pie aprēķiniem un paziņoja, ka dienā pacēlušies, patiesībā gan nokāpuši astoņi simti metru, un dotā vieta atrodas deviņi tūkstoši metru zemāk par jūras līmeni.
— Skaidrs, ka pie šāda spiediena jūties nejauki un galva griežas, — Borovojs drūmi aizrādīja.
Pārējie apstiprināja, ka jau kopš barjeras ledājos pavadītās nakts pašsajūta pasliktinājusies, jūtams spiediens krūtīs, smagums galvā, kustības kļuvušas gļēvas, miegs nemierīgs un murgains.
— Un arī sunīši jūtas slikti, — paziņoja Igolkins. — Viņi it kā novājējuši un velk nevarīgāk, kaut gan nokare nav stāva. Es domāju, ka tie vienkārši noguruši, bet, lūk; kur tā vaina!
— Interesanti pārbaudīt visiem pulsu, — ieteica Gro- meko. — Cik jums ir normāls pulss, Ivan Andrejevič?
— Septiņdesmit divi, — Borovojs atbildēja, pastiepdams ārstam roku.
— Nu, lūk, bet tagad četrdesmit četri! Jūtama starpība. Sirds pie šāda spiediena darbojas lēnāk, un tas ietekmē arī pašsajūtu.
— Ko, ja nokāpšana turpināsies, sirds apstāsies pavisam? — Makšejevs apvaicājās.
— Bet mēs taču -nenokāpsim līdz Zemes centram! — Gromeko iesmējās.
— Kāpēc ne? — Borovojs noņurdēja. — Varbūt šī baismīgā piltuve patiešām aizsniedz Zemes centru. Tagad es ticu visam. Un pat nebrīnītos, ja mēs izietu no tās starp dienvidpola lediem.
— Piedodiet, tās jau nu ir muļķības! — aizrādīja Kaštanovs. — Ne nepārtraukta cauruma caur zemeslodi, ne piltuves līdz centram nevar būt. Tas runātu pretī visiem ģeofizikas un ģeoloģijas dotumiem.
— Lūk, kā! Bet ar visu meteoroloģisko likumu pretrunām, ko mēs jau novērojam, jūs samierinājāties? Redzēsiet vien, gan jau sāks kūleņot arī jūsu ģeoloģijas likumi.
Kaštanovs iesmējās.
— Meteoroloģija, Ivan Andrejevič, ir vieglprātīga zinātne, — viņš jokodamies sacīja. — Tai ir darīšana ar nepastāvīgo atmosfēras vidi, ar tās cikloniem un anticikloniem, kuru izcelšanās vēl līdz šim ir neskaidra. Turpretim ģeoloģija balstās uz stingras bāzes — cietās zemes garozas.
— Stingrā bāze! — Borovojs iekaisa. — Līdz to ne- sapurinās pamatīga zemestrīce, kurā jebkurš ģeologs pazaudēs galvu, ja ne vēl ļaunāk.
Visi izplūda smieklos.
— Un bez tam, — meteorologs indīgi turpināja, — jūs pazīstat zemes garozu tikai divu triju kilometru dziļumā, bet spriežat par zemes dzīļu stāvokli! Un, cik galvu, tik hipotēžu par šo dzīļu raksturu. Vieni domā, ka zemes kodols ciets, pēc citu domām — šķidrs, pēc trešā domām — gāzveidīgs. Saprotiet nu!
— Ar laiku arī sapratīsim. Katra hipotēzē, ja vien tā pamatota, ir lieks solis noskaidrot patiesību. Bet attiecībā uz zemes dzīli jums nav taisnība. Seismoloģija, tas ir, zemestrīču pētniecība, tagad mums sniedz jaunas iespējas vairāk uzzināt par zemes kodola stāvokli.
— Interesanti, kas būs rīt, — viņš nobeidza. —- Tagad katru dienu var sagaidīt kaut kādus faktus, kas ar pirmo skatienu liekas nesaprotami, bet, kad tos izprot, savienojas kopējā cēloņu un seku virknē.
Nākošajā dienā sniega līdzenum.s turpinājās, bet ar mazāku kāpumu. Vējš • turpināja pūst no dienvidiem, zemie mākoņi vēlas un staipījās gandrīz pa zenieš virsmu, aizsegdami tāli. Ap pusdienu' līdzenuma nokare bija vairs tikko manāma, bet pievakarē pārgāja kritumā — suņi sāka skriet ātrāk, tā kā slēpotāji tikko paguva tiem sekot. Temperatūra turējās nedaudz zem nulles, ceļš bija viegls. Pēkšņi Borovojs, kas gāja pirmais, savicināja rokas un uzkliedza:
— Stāviet, pagaidiet! Baidos, ka esam noklīduši no ceļa.
Visi pieskrēja pie tā. Viņš turēja rokās kompasu un -neatlaidīgi skatījās tajā.
— Kas ir? — Kaštanovs -noprasīja.
— Mēs neejam uz ziemeļiem, bet dienvidiem, atpakaļ uz ledus joslu. Paskatieties, bultiņas ziemeļu gals nerāda uz priekšu, mūsu ceļa virzienā, bet atpakaļ.
— Kad jūs to ievērojāt?
— Tikko. Kopš tā laika, kad kompass sāka ērmoties, es tam vairs neuzticējos un vadīju karavani pa vējam, kas visu laiku neatlaidīgi pūš no dienvidiem. Bet tagad mani samulsināja līdzenuma pretējais slīpums, jo no piltuves mēs vēl nevarējām izkļūt. Es izņēmu kompasu un ieraudzīju, ka tas beidzis dzīt jokus un rāda ceļa virzienu uz dienvidiem, nevis uz ziemeļiem.
— Bet vējš joprojām pūš mums mugurā!
— Naktī tas varēja pārmainīties.
— Nē, — paziņoja Borovojs, — vējš nav mainījies. Mēs visu laiku uzstādām jurtu ar izeju pavēja pusē, pret ziemeļiem, lai nepūstu iekšā. Es ļoti labi atceros, ka šorīt jurta vēl stāvēja pa vējam.