Bet tad, paguvis ar zābaka siksnu piesiet otram airim lielu mednieka nazi, aiz Makšejeva piecēlās Gromeko un ietrieca šo improvizēto šķēpu briesmoņa acī. Pēdējais trakās sāpēs rāvās sāņus, izrāva no Makšejeva rokām airi un pazuda upē, mirkli parādīdams savu plato, zaļbrūno muguru ar divām zvīņu rindām gar mugurkaulu un īsu, resnu asti, kas tik stipri sitās pret ūdeni, ka aplēja abus medniekus ar ūdens šļakatām un strūklām no galvas līdz kājām.
Dzīvnieka kustības atrāva no krasta laivu, un tā pilnīgi nogrima ūdenī.
Tajā brīdī Kaštanovs, kas steidzās palīgā, jau tuvojās katastrofas vietai. Izbraucis no līkuma, viņš ieraudzīja briesmoņa uzbangoto ūdens virpulstabu, bet nesaprata, kas noticis. Viņam garām, viļņos šūpodamies, ienirdams un paceldamies, peldēja sausais koks. Airētājs to noturēja par krokodilu un gribēja gāzt ar ķeksi. Bet tajā mirklī atskanēja Gromeko kliedziens. Negribējās zaudēt guvumu, kas bija maksājis tik lielas pūles.
— Baļķi, ķeriet baļķi! Tā ir mūsu malka!
Kaštanovs aizķēra koku ar ķeksi, piesēja ar virvi un beidzot piebrauca pie biedriem, kas līdz jostas vietai stāvēja ūdenī. Pēc neilgas piepūles izcēla laivu, izsmēla no tās ūdeni un ar ieguvumu atgriezās apmetnē, kur Papočkins nikni atgaiņāja odus, bet Ģenerālis glābās no tiem, līdz ausīm iebridis upē.
Koku ātri izvilka krastā, sacirta malkā, un drīz jautri iesprēgājās ugunskurs. Tajā sasviestās kosas deva tik kodīgus dūmus, ka odi metās bēgt, bet Makšejevam un Gromeko, kuri pie uguns žāvējās, asaras plūda straumēm.
Noklausījies viņu stāstu par ūdens briesmoņa uzbrukumu, Kaštanovs aizrādīja:
— Es domāju, ka tā bija ķirzaka, tās dzimtas pārstāvis, kura uz mūsu planētas izmirusi terciarajā periodā.
— Vai ichtiozaurs[21]? — ieprasījās Makšejevs, kaut ko atcerējies no kalnu fakultatē izņemtā paleontoloģijas kursa.
— Nē, spriežot pēc jūsu stāsta, tas gan ne. Ichtiozaurs bijis daudz lielāks, ar savādāku galvu un dzīvojis agrāk, juras periodā. Jūsu draugs drīzāk līdzinās nelielam krīta laikmeta krokodilam.
— Jā, ar ichtiozauru jūs tik viegli netiktu galā, — Papočkins piebilda, — bet pleziozauram bijis garāks kakls par jūsu airi, un tas viegli būtu jūs saķēris tieši no ūdens, nemaz nelīzdams laivā.
— Var cerēt, ka ar laiku mēs sastapsim arī šīs milzu ķirzakas, — sacīja Kaštanovs. — Jāievēro, ka, dodoties pa upi lejup, mēs satiekam arvien senākas faunas pārstāvjus. Patlaban mēs jau atrodamies krīta perioda vidū vai pat sākumā.
— Jā, kā dzīvnieku, tā augu valsts arvien vairāk un vairāk vairs nelīdzinās tam, ko esam paraduši redzēt zemes virspusē, — Gromeko piebilda. — Pārmaiņas noris pakāpeniski, un mēs tās tūlīt nemaz nenojaušam. Bet, ja vien padomā, tad ap mums viss jauns: pazuduši daudzi lapu koki, puķes, stiebrzāles, tagad pārsvarā palmas, grīšļi un kailsēkļi, pārpilnībā parādījušies sporaugi[22].
— Šī pazemes valsts vēl slēpj daudz pārsteigumu, un mums jābūt uzmanīgākiem. Ne soli bez bises, kas pielādēta ar sprāgstošu lodi!
— Es domāju, ka mums tikai mazliet jāatpūšas, kamēr izvārās vakariņas, jāpaēd un jāturpina ceļš līdz izdevīgākai vietai. Lielam ugunskuram, lai aizsargātos pret plēsoņiem, mums trūkst malkas, — Gromeko pavēstīja.
Šīm domām visi piekrita. Izvilka cietušo laivu, lai to izsausētu un salabotu, paēda vakariņas, stundas divas nogulēja ap dūmaino ugunskuru un atkal devās ceļā, atlikušo malku paņemdami līdzi. Vēl dažas stundas stiepās tas pats necaurejamais biezoknis ar meldru un kosu apmali. Rāmajās vietās plunčojās zivis vai arī, glābdamās no uzbrucējiem, izlēca virs ūdens. Brīžiem varēja redzēt, ka aiz izlēkušās zivs no ūdens parādījās ķirzakas riebīgais purns ar atplestu rīkli, pēc tam virpuļi un izklīstošie apļi norādīja, ka upes dzelmē ātri nogrima liels ķermenis. Reizēm bezrūpīgi lidojošās spāres izklīda uz visām pusēm, slēpdamās lapotnē un meldros no liela zila putna ar milzīgu knābi. Putns parādījās nezin no kurienes ar lielu troksni un lidodams tvarstīja neuzmanīgākos kukaiņus.
Beidzot zaļās sienas sāka atvirzīties, upes straume kļuva lēnāka un ūdens spogulis arvien vairāk palielinājās '— upe pārvērtās ezerā, kura vidū bija redzamas salas. Kāda sala saistīja ceļotāju uzmanību. Tikai vienu salas pusi aizņēma liels, biezs mežs, bet pārējā daļā pletās diezgan prāvs zālājs ar retiem, daļēji nokaltušiem kokiem. Ceļotāji nekavējās doties turp.
Šo salas pļavaino pusi klāja zema, bet cieta zāle, kas, tuvāk apskatot, izrādījās par īpašu staipekņu sugu. Zālājs atradās salas augstākajā daļā, bet vējiņš vilka lejā pāri ūdenim. Kurināmā netrūka, tāpēc nolēma sakurt gar mežmali vairākus krietnus ugunskurus, lai aizdzītu no salas visus plēsoņus un nodrošinātu mierīgu atpūtu.
Kad iesprēgājās ugunskuri un dūmu mutuļi ieplūda biezoknī, no turienes sāka izlidot sīkie putni un dažādi kukaiņi. Daži no tiem nokrita zemē un deva zoologam .iespēju savākt interesantu kukaiņu sugu kolekciju. Pēc tam klajumā izskrēja dīvaina un baiga būtne, kas stipri atgādināja adatcūku milzu vērša lielumā. Tās adatas bija ap metru garas.
Sarus saslējis un pārvērties par kaut ko līdzīgu milzīgai, durstīgai lodei, dzīvnieks aizskrēja garām apmulsušajiem cilvēkiem un pazuda meldrājā.
Aiz tā īsiem un augstiem lēcieniem no biezokņa iz- brāza dzīvnieks, kura izskats atgādināja plēsoni. Tas bija tumši dzeltenā krāsā ar kaķa galvu, diezgan garu un resnu asti, īsām kājām un plakanu purnu, asos zobus atņirdzis. Vispār viņš bija līdzīgs lielam, gandrīz divi metri garam upes ūdrim, no tā atšķirdamies tikai ar lielākām ausīm un īsām krēpēm. Kaut gan tas neizrādīja tieksmi uzbrukt un gar mežmalu zagās pie ūdens, taču viņa izskats Kaštanovu tā ieinteresēja, ka tas plēsoni ar veiksmīgu šāvienu noguldīja.
Zvērs tiešām izrādījās interesants: viņa mutē .nevarēja atšķirt ne plakanos priekšzobus, me aspaugurainos dzerokļus kā vēlāko laiku plēsoņiem. Visi zobi bija vairāk vai mazāk asi un koniski kā rāpuļiem. Tikai priekšējie, kas atvietoja priekšzobus, bija nedaudz mazāki par citiem un mazliet saspiesti, žokļa sānos drusku lielāki, bet ilkņi pārspēja visus pārējos un pārspēja tos abos žokļos, sevišķi augšējā.
— Lūk, interesants pirmatnējā zīdītāja piemērs, kam vēl ir ķirzakas zobi, bet jau ar tās atšķirības sākuma iezīmēm, kura attīstījusies vēlākajos periodos, — ģeologs aizrādīja.
No biezokņa neviens vairs neparādījās, tā ka ceļotāji beidzot varēja nodoties sen pelnītajai atpūtai, protams, nomodā paliekot sargam, kas pēc kārtas mainījās un rūpējās par ugunskuriem, lai paglābtos no kukaiņu dzēlumiem. Pateicoties šai piesardzībai, ceļotāji gulēja mierīgi.
Nākošajā dienā turpinājās līdzīgs apvidus. Upe pilnīgi bija pārvērtusies ezerā ar daudzām salām, straumes gandrīz vairs nemanīja, un visu laiku nācās nodarbināt airus. Virs ūdens un meža laidelējās krāsainas spāres un milzīgas, ragainas vaboles, kas sasniedza trīsdesmit centimetru garumu. Aizlidoja taureņi, kuriem viens spārns varēja apsegt cilvēka plaukstu. Brīžiem parādījās savādi lieli un mazi putni zilpelēkā krāsā, kuri mazliet atgādināja gārni, tikai īsākām kājām, garu asti un īsu knābi, kurā varēja atšķirt sīkus zobus.
Vienu putnu izdevās nošaut lidojumā, un Kaštanovs demonstrēja saviem biedriem šo dīvaino spārnaini, kas bija pārejas veids starp ķirzakām un putniem. Tas bija dzērves lielumā un bija apklāts zilpelēkām spalvām. Garā aste sastāvēja ne vien no spalvām kā putniem, bet