Noraudzījušies ķirzakā, mednieki no sava slēpņa izšāva, atbalsij atskanot klinšu tālēs, un tad korī mežonīgās balsīs iekliedzās.
Izbiedētais dzīvnieks steigšus metās bēgt, gāzelēdamies kā aidinieks, pie kam muguras vairogi sitās cits pie cita, skaļi knakšķēdami kā kastaņetes.
Kad tas pazuda, mednieki iznāca no sava slēpņa, iesmēla ezerā ūdeni un devās pa gultni lejup uz savu apmetni, jau iepriekš izbaudīdami cepto jauno iguanodonu un atpūtu mierīgas jūras krastā.
VISS NOLAUPĪTS
Bet kā gan viņi bija pārsteigti, kad, iznākdami no meža jūras krastā, ieraudzīja, ka telts pazudusi.
— Mēs droši vien esam nomaldījušies un iznākuši citā vietā, — Kaštanovs secināja.
— Nevar būt! — atbildēja Makšejevs. — Mēs tikko pārkāpām aizžogu, ko vakar ierīkojām sausās gultnes grīvā telts tuvumā.
— Pareizi. Bet kur tādā gadījumā palikusi telts?
— Un kur visas mantas?
— Kur Ģenerālis?
Pārsteigtie ceļotāji steidzās uz vietu, kur vajadzēja atrasties teltij, šajā vietā nebija nekā: ne telts, ne mantu, pat ne papīra drumslas. Bija palikusies tikai pelnaina, jau atdzisusi ugunskura vieta un izrauto telts .mietu caurumi smiltī.
— Ko tas nozīmē? — Gromeko jautāja, kad visi sapulcējās ap savu nodzisušo ugunskuru, uz kura bija cerējuši cept iguanodonu.
— Galīgi neko nesaprotu, — Papočkins satriekts nomurmināja.
— Skaidrs kā diena, ka mēs esam pilnīgi aplaupīti! — Makšejevs iesaucās.
— Bet kas, kas? — Kaštanovs kliedza. — To taču varēja izdarīt tikai saprātīgas būtnes, bet tādas mēs visā ceļā līdz šim neesam sastapuši, kopš atstājām «Polāro zvaigzni».
— Mūsu mantas taču neaizvāca iguanodoni!
— Vai stegozauri!
— Vai arī pleziozauri!
— Vai tik tās nav aiznesuši savās ligzdās šie nolādētie pterodaktili? — ieteicās Gromeko, atcerēdamies dēku ar savu apmetni.
— Neticami! Un telti, traukus un guļvietas, un dažādos sīkumus! Es nevaru pielaist, ka tiem būtu tik daudz saprāta un viltības,— Kaštanovs atbildēja.
— Bet mūsu laivas? — iesaucās Makšejevs.
Visi aizskrēja uz mežmalu, kur pirms aiziešanas ekskursijā biezoknī bija paslēpuši laivas un airus. Tās bija neskartas.
— Jūras krastā pretim teltij mēs atstājām savu plostu, — aizrādīja Gromeko. — Tagad arī tas pazudis.
— Ko nu mēs darīsim? — iesaucās zoologs, izpauzdams kopīgo apjukumu. — Bez telts, bez pārtikas, bez apģērbiem, bez traukiem mēs šīs nolādētās jūras krastā aiziesim bojā!
— Apspriedīsim savu stāvokli aukstasinīgi, — Kaštanovs ieteica. — Vispirms atpūtīsimies un pavairosim savus spēkus. Nogurums un izsalcis vēders ir slikti padomdevēji. Gaļu mēs atnesām. Sakursim ugunskuru un to iz- cepsim.
— Un padzersim ūdeni ar cukuru, — Gromeko piebilda, norādīdams uz atnesto skārda trauku ar ūdeni un lielo saldo cukurniedru kūli.
Iekūra uguni, sagrieza gaļu gabaliņos, samauca tos uz iesmiem un novietoja pie uguns cepties. Apsēdušies pie ugunskura, sūkādami cukurniedru stiebrus un dzerdami ūdeni, turpināja pārrunāt noslēpumaino telts pazušanu.
— Mēs tagad atrodamies Robinsona stāvoklī uz neapdzīvotas salas! — Makšejevs jokoja.
— Ar to starpību, ka mēs esam četri un ka mums ir bises un zināms patronu krājums, — aizrādīja Kaštanovs. — Tās vajag pārskaitīt un izlietot ar lielāko apdomu.
— Manā pudelē ir dažas glāzes konjaka, — paziņoja Gromeko, kā ārsts nēsādams līdzi šo dzērienu pēkšņai vajadzībai.
— Bet man somā neliela tējkanna, saliekamā glāze un pāris šķipsnu tējas, — piebilda zoologs, kas nekad nedevās ekskursijās bez šīs rezerves.
— Lieliski! Vismaz retumis varēsim pamieloties ar tēju, — sacīja Makšejevs. — Manās kabatās, izņemot pīpi, tabaku, kompasu un piezīmju grāmatiņu, diemžēl, nekā nav.
— Man tāpat, ja vien neieskaita mūsu āmurus.
— šašliks gatavs! — iesaucās botāniķis, kas bija uzmanījis iesmus ar gaļu.
Katrs paņēma savu iesmu, un visi ķērās pie ēšanas. Bet gaļa nebija sālīta un diezin kā negaršoja.
— Nāksies pameklēt sāli jūras krastā, — aizrādīja Makšejevs. — Gaļu vajadzēja apmērcēt kaut jūras ūdenī.
Kamēr ēda gaļu, uzvārījās ūdens zoologa tējkannā, un katrs pēc kārtas saņēma glāzi tējas ar cukurniedru sulu. Paēduši un aizsmēķējuši pīpes, viņi atjaunoja sarunu par tālākās rīcības plānu. Visi piekrita, ka tūlīt jāsāk sekot laupītājiem, noskaidrojot virzienu, kādā tie ar mantām aizgājuši.
— Rūpīgi jāapskata mūsu apmetnes tuvākā apkārtne, — Makšejevs ierosināja. — Laupītāji varēja ierasties un aiziet pa gaisu, kā domā Michails Ignatje- vičs un kam es neticu, vai pa ūdeni, izmantodami mūsu plostu, vai pa sauszemi. Bet arī līdz ūdenim viņiem bija jāiet pa sauszemi. Tātad, ja viņi neieradās pa gaisu, tie tajā vai citā virzienā no mūsu telts atstāja pēdas.
— Zēl, ka mēs tūlīt to neiedomājāmies, bet skraidījām šurp un turp un varējām laupītāju pēdas nomīdīt!
— Gar klintīm uz austrumiem tālu aiziet nevar, kā mēs vakar pārliecinājāmies, — Makšejevs turpināja. — Diezin vai viņi gāja arī pa gultni, tā bija aizžogota, un bez tam mēs nevienu nesastapām un aizdomīgas pēdas nemanījām. Tātad laupītāju pēdas jāmeklē vai nu pašā jūras krastā, vai uz rietumiem gar šo krastu.
— Gluži pareizi! — Kaštanovs aizrādīja. — Šie divi virzieni ir visticamākie.
— Tātad ķersimies pie lietas. Tā kā pēdu pētīšanā man vairāk pieredzes par jums visiem, palūgšu jūs palikt uz vietas, līdz pārbaudīšu apmetnes apkārtni, — Makšejevs nobeidza.
Nometies ceļos, Makšejevs sāka rūpīgi apskatīt zemi ap vietu, kur bija atradusies telts. Tad viņš pārvietojās uz jūras malu, aplūkoja vietu, kur bija stāvējis plosts, atgriezās un devās gar krastu uz rietumiem. Aizgājis soļus divsimt, viņš iegrūda smiltīs sausu nūju un atgriezās pie saviem biedriem.
— Mūsu mantas nav nolaupījuši ne cilvēki un pat ne kaut kādas sugas ķirzakas. Tās aizstiepuši kaut kādi milzu kukaiņi, spriežot pēc kāju nospiedumiem, kas redzami visur. To ir ļoti daudz — vairāki desmiti. Sākumā es domāju, ka mantas aizvilktas pie plosta un aizvestas pa ūdeni, tomēr izrādījās, ka līdz pašam ūdenim pēdas neaiziet, un nav nekādu pazīmju, ka plosts ievilkts ūdenī. Tas pazudis pavisam nesaprotamā kārtā. Telts un mantas pa daļai aizvestas, pa daļai aizvilktas pa smiltīm
uz rietumiem gar jūras krastu. Laupītājiem ir sešas kājas, bet ķermenis sasniedz ap metru garuma, spriežot pēc tā nospiedumiem smiltīs.
— Jauki radījumi! — iesaucās Papočkins.
— Bet kas gan noticis ar Ģenerāli? — ievaicājās Kaštanovs. — Vai tas nogalināts, vai aizvilkts dzīvs apēšanai, vai arī viņš, laupītāju sabaidījies, kaut kur aizskrējis?
— Ap telti ir ļoti daudz Ģeneraļa pēdu, bet tās lielāko tiesu pārklātas ar kukaiņu pēdām, tātad ir iemītas agrāk. Svaigas asinis nekur nav redzamas, nav arī nekādu suņa saplosītu kukaiņu atlieku. Es domāju, ka Ģenerālis no daudzajiem un neredzētajiem ienaidniekiem kaut kur aizbēdzis un slēpjas biezoknī. Jā, vēl jāpārbauda smiltis gar mežmalu.
Ar šiem vārdiem Makšejevs atkal saka pētīt pēdas no telts vietas līdz mežmalai. Gar mežmalu viņš aizgāja vairākas reizes, uzmanīgi vērodams zemi, beidzot apstājās un pasauca biedrus pie sevis.